Dzīvespriecīgs un nedaudz konservatīvs – kā jau pienākas kungam 90 gadu vecumā, – tāds ir Harijs Gulbis. Kaut arī pēdējos 30 gadus autors raksta maz, viņa ieguldījums Latvijas dramaturģijā un literatūrā ir nenovērtējams.
Dramaturgs atzīst, ka visvērtīgākais laiks viņa mūžā ir no pagājušā gadsimta 60.gadu beigām līdz 80. gadu vidum. Tad tapa “Aijā, žūžū, bērns kā lācis”, “Cīrulīši”, “Alberts”, “Olivers”, kā arī citas komēdijas un drāmas. Un tie bija laiki, kad ideoloģiskā cenzūra varēja uzlikt zīmogu rakstnieka karjerai.
"Man gribēja ņemt nost "Albertu", arī "Aijāžūžū", nodaļu vadītāji uztraucās, par to jau Jaunušāns daudzkārt ir stāstījis. Mani faktiski vienmēr ir glābusi publika," saka jubilārs.
"Viena no pozitīvajām lietām bija tā, ka viņš, rakstot darbus, zinot, ko pats vēlas, nojaušot, ko grib teikt, nepiedalījās publiski, vēstot stāstot vai taisot mārketingu. Darbs pats pasaka, nevis es pasaku, ka tas tāds ir," skaidro Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
Šosezon Nacionālajā teātrī atkal tiks iestudēts Gulbja “Olivers” Edmunda Freiberga režijā. Gulbja lugas joprojām ir aktuālas.
Uz lūgumu atklāt ilgas dzīves noslēpumu, Harijs Gulbis atbild: "Es domāju, jābūt priekam par dzīvi, tas ir galvenais. Nezinu. Mani no visām pusēm lenc visādas slimības, bet es tiktāl esmu ticis."
