Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
"Un tad visi sāk mani bombardēt ar vārdiem: "Tavs vīrs var nomirt! Kop!"
"Neviens nepadomāja, ka tu kā slimnieka kopēja arī varētu inficēties un nomirt?"
"Apprecētos ar jaunu, ar izdzīvojušo!"
Gandrīz apaļus divus gadus pasaulē iestājies laiks, kas tiek pat uzteikts kā "beidzot jums ir laiks novērtēt savu mājas idilli", "beidzot jūs varat padarīt sen nepadarītos darbus". Nezinu vai daudzi rakstnieki izmantoja iespēju "nekur obligāti nedoties", beidzot apsēdās, lai uzrakstītu sen iecerētu romānu. Es izmantoju.
Nebija jau, kur sprukt! Lidmašīnas uz Latviju no Stambulas, kurā dzīvoju jau divpadsmito gadu, – nelidoja pusotru gadu, bija laiks, kad ārā pastaigāties Turcijas pilsētās drīkstēja vien zināmās stundās, un dzīve toreiz bija tāda, ko pat atcerēties negribas. Tāpēc, ka
toreiz, turkuprāt, personiski nepazīstamus cilvēkus neredzamais vīruss galināja Itālijā, Spānijā, Ķīnā, Amerikā – kaut kur ļoti tālu.
Tagad, divus gadus vēlāk, jau turku draugi paši raksta – netiekamies, man ir augsta temperatūra, esmu pozitīvs, negribu nevienu pakļaut riskam un aplipināt tālāk: "Nevarēšu sadzīvot ar savu sirdsapziņu, zinot, ka manis dēļ kāds saslimis." Kā vēlāk uzzināju,
rakstītājam nebija dūšas uzrakstīt "..manis dēļ kāds nomiris".
Skaipā sazinoties ar Turcijā dzīvojošu latvieti, šajā sakarā sāku aizdomāties par trim lietām – nesavtību, upurēšanos un pašsaglabāšanās instinktu. Tā un tā, turka latviešu sieva knapi spēja valdīties: "Vispirms visi te man apkārt smējās, ka tas vīruss ir mākslīgi radīts homunkuls un līdz Turcijai netiks!
Mans turks staigāja apkārt, klepu uzskatot par "ieilgušu rudens krekšķi", kas esot normāli, uz maniem purpinājumiem, ka jāaiziet taču pie ārsta, atsmēja, ka īstenticīgos neķers.
Smējās radi un vīra darba biedri. Tak ķēra gan! Tā kā vīrs bija gluži vai nejaušības pēc kopā ar dažiem kolēģiem ticis testēts nelielas pilsētas slimnīcā, sākās tracis: karantīna vietējā viesnīcā, stingrība, uzraudzība turku nelokāmajā stilā. Momentā visi smējēji pazuda.
Zvanīja pazīstami un nezināmi cilvēki, kas bargā balsī teica, ka laba turku sieviete dosies savu vīru ārstēt un kopt, nevis izvairīsies no liktens!
Nekāda slimnīca! Visi zinot gadījumus, kad no slimnīcas sirdzējs bijis jāved pa taisno uz kapiem."
Aizbraukusi. Visi plāta rokas, atkratās, kā tik var, un bēg. Ko sieva? Devusies slimības perēkļa speltē. Kas cits atlicis? Skatījusies internetā padomus, ko nu tagad darīt ar sērgā ierauto vīru, jo pašai medicīniskās izglītības nav. Mainījusi palagus, ņēmusies, mēģinājusi pierunāt vīru dzert kaut vai minerālūdeni, bet saprotams, ka vīrs spītējies "kā āzis", neklausījis sievai, bet padomdevējiem, kas sanesuši "zāles", kas noteikti palīdz, jo tēvocis Mehmets, tante Aiše tā teikuši – "uzliec nemazgātu vilnu uz krūtīm, lai silda" – klasiskā alu laikmeta tautas medicīnas līmenī. Latvietei uķi-puķi ņemšanās nebija ne prātā, bijusi skarba: "Labi, ja tu nedzersi zāles, es gādāšu zārku!" Ātri tapa vesels.
Kad esi ierauts pasaules vilnī, ieslēdzas bioloģiskie likumi, un tu, plikā radība, mirsi vai bēgsi. Nekādas varonības.
Šajā sakarā aizdomājos par dzejnieci Elzu Ķezberi un rakstnieku Anšlavu Eglīti. Pēc 1941. gada, kad padomju sarkanā armija ienāca Latvijas teritorijā, Elzai kā Latvijas virsnieka sievai viss mainījās – Gulbenes pils bija jāatstāj, un dzejniece nevis bēga drošībā, bet metās sērgas speltē. Jā, jā, pati no brīva prāta devās uz Litenes garnizonu glābt vīru, vēl abas meitiņas paņēma līdzi.
Nesavtīgā liriķe kļuva par amazoni. Nudien tapa par kamikadzi, cerot, ka viņas klātbūtne varēs ko mainīt, ja tikai viņa būs blakus savam vīram.
Tā vien gribas saukt: "Elziņ, vai tava upurēšanās ir tā vērta? Glāb bērnus!" Tikai vēlāk Elzai nāca ausīs, ka vīrs it kā nošauts. Tad viņa attapās, ka sarkanais režīms viņas nesavtībai uzspļaus, un bēga ar bērniem.
Anšlavs, zinot, ko nozīmē "sarkanā sērga", kas pārņēma pasauli kā cunami vilnis, gribēja pierunāt tēvu bēgt, pamest visu – Inciema pili, dzīvokļus, gleznas un visu, visu, lai izdzīvotu: "Dzīvs palikdams, uzgleznosi, uzrakstīsi, cik tik vajag…" Anšlavs nekoķetēja ar sarkanajiem, devās bēgļos uz pie-Alpu klusāko kaktu, rakstīja grāmatas, kā nu mācēja, pārlaida sērgu un nekad Latvijā neatgriezās. Tēvu nošāva kara beigās, pat kapa vieta nav zināma.
Nekādas varonības. Nākas piekrist, ka šis hibrīdkaram līdzīgais laiks jāpārlaiž pār galvu, jāpielāgojas apstākļiem, kontrolei, izolācijai un,
lai uz cik lieliem varoņdarbiem reiz saukuši klasiķi rakstnieki, jāatzīst, lai nebūtu jāgādā zārks, no cunami, no sērgas bija jābēg, jānolien kādā pasaules aizmirstā šķirbā un jādara tas, ko vislabāk proti. Piemēri ir.
