Rakstniekam pa pēdām: Jurijs Tiņanovs un «ebreju maršruts» Rēzeknes kartē

Mans brauciens uz Rēzekni bija veltīts tam, lai iepazītos ar vietējo teātri “Joriks”, taču tam bija vēl viens mērķis – atcerēties Juriju Tiņanovu. Pilsētā, kuras nosaukums tolaik bija Režica, viņš dzimis un pavadījis bērnības gadus. Izrādās, ka teātris un visā pasaulē pazīstamais zinātnieks un brīnišķīgais rakstnieks ir cieši saistīti.

Sākumā – liriska atkāpe. 1984. gadā mani, Daugavpils Pedagoģiskā institūta Filoloģijas fakultātes pirmā kursa studenti, nosūtīja uz Tiņanova lasījumiem – ļoti nopietnu starpdisciplināro zinātnisko konferenci ar disidentisma piegaršu (tie, kuri pārzina tēmu, sapratīs), kas notika Rēzeknē. Pateica apmēram tā: “Referātos būs daudz nesaprotama, toties redzēsi dzīvu Lotmanu…” Tā arī iznāca.

Stingrs strukturālisms nav vienkārša lieta pirmkursniecei, taču Juriju Lotmanu, Zāru Mincu, Vjačeslavu Ivanovu, Mihailu Gasparovu un citus filologu elkus es redzēju, dzirdēju, un, godīgi sakot, kaut ko arī sapratu. Pat redzēju, kā Lotmans, piekārtojot ūsas, viesnīcā spēlēja biljardu. Lasījumos bija arī Tiņanova radinieks, ļoti populārs rakstnieks, kā tagad teiktu – kulta romāna – “Divi kapteiņi” autors Venjamins Kaverins.

Viņam jau bija pāri astoņdesmit, un kādā ieilgušā pasākumā, kurā bija jāstāv kājās, Kaverinam uzstājīgi piedāvāja apsēsties, atnesa krēslu… Viņš piekrita, apsēdās, pēc tam sāka nervozi skatīties apkārt un piecēlās. Es stāvēju pavisam tuvu un dzirdēju, kā viņš klusu teica: “Nevaru taču sēdēt, kad līdzās dāmas stāv kājās…”

Palicis atmiņā Tiņanovam veltītais muzejs Rēzeknes 6. vidusskolā.  Ekskursijas tajā vadīja skolēni – ļoti pārdomāti, precīzi, skanīgi, gluži profesionāli. Pēc tam uzzināju, ka skolēnus ekskursiju vadīšanai gatavoja muzeja izveidotāja un vadītāja, pedagoģe Anna Ulanova. Vēlāk mātes iesākto turpināja Tatjana Siņeļņikova.

CITĀTS

“Rēzekne, ja labi gribētu, varētu ar Tiņanova vārdu zīmēties arī starptautiski jau labu laiku pirms vēlu atklātā Daugavpils (Dinaburgas) Rotko. Bet māksla jau nav sporta sacīkstes. Literāti un literatūrzinātne arī nav tik atraktīvi kā gleznotāji vai citu žanru mākslinieki, kuri eksponējas ar acīm redzamām un ausīm dzirdamām summām. Negribas kādu pamācīt, bet, manuprāt, uzrunāt Eiropu būtu aicināti arī rēzeknieši paši - publicisti, rakstnieki, pašvaldība, nemaz nerunājot par pilsētas augstskolu. Ar Rēzeknes 6. vidusskolas pūlēm, kuras skolotāja ierīkojusi rakstnieka sabiedrisko muzeju, ir par maz krievu eiropietim, romāna “Kihļa”, kurā atspoguļota dekabrista Vilhelma fon Kihelbekera dzīve, autoram. Tiņanovs uzrakstījis arī romānu “Vazir-Muhtara nāve” - par Gribojedovu, bet slimības dēļ nepabeidza romānu par Puškinu. Viņš ir vienīgais autors krievu rakstniecībā, kurš tik spilgti savā daiļradē sintezējis rakstnieka un literatūrzinātnieka talantu. Tiņanovs uzrakstījis arī kinoscenāriju filmām “Podporučiks Kiže” un “Šinelis”, pētījis kinovēsturi. Pēc liecinieku novērojumiem Tiņanovs bijis apbrīnojami līdzīgs Puškinam, kura personība atbilda viņa iekšējai pasaulei.” .

Jānis Peters,
dzejnieks,
sabiedriskais darbinieks,
diplomāts 

Un, lūk, pēc 35 gadiem atkal eju uz 6. vidusskolu pie Tiņanova. Iepriekš noskaidroju, ka muzejs nestrādā, taču visiem, kas vēlas, to rāda. “To, kas vēlas, nav daudz, pēdējo reizi viesi bija pirms diviem gadiem, šķiet, no Pleskavas,” paskaidroja skolā. Ekskursijas netiek rīkotas – stafeti no  Siņeļņikovas diemžēl neviens nav pārņēmis, viņa pati tikties ar mani atteicās, kā iemeslu minot slikto veselību.

Biste no skolas muzeja 2012. gadā tika uzstādīta pie ēkas, kurā kādreiz dzīvoja Tiņanovi. Šodien ēka izskatās nožēlojami – taču tajā notiek konservācijas darbi. Izrādījās, ka tai ir saimnieks. Kaimiņos esošo ēku, kas arī ir veca, nopirka pašvaldība, tur tiek plānots ierīkot viesnīcu-kopmītni pilsētas vispārizglītojošo skolu skolēniem. Tiņanovu māju jebkurā gadījumā savedīs kaut kādā kārtībā. Mūsdienīgās viesnīcas jaunos iemītniekus, Latvijas nākotni, nebaidīs grausts. Tas nebūtu eiropeiski.

Tūrisma informācijas centrā ierados ar ļoti konkrētu jautājumu: “Vai Rēzeknes tūrisma informācijas kartē ir Tiņanova vārds?“ Simpātiska meitene man tūlīt šo karti pasniedza, taču atbildēja noliedzoši.

Teica, ka pēdējos gados neviens apmeklētājs par Tiņanovu nav vaicājis. Kartē ir 44 objekti, ar Tiņanovu saistītu to vidū nav.

Meitene ieteica vērsties Latgales Kultūrvēstures muzejā. 

Muzejā uz mani paskatījās ar neizpratni un piedāvāja… biogrāfisku uzziņu par Tiņanovu, ja piekritīšu nedaudz pagaidīt. Kļuva pavisam skumji…

Noskaņojums uzlabojās pēc sarunas ar Nacionālo biedrību kultūras nama direktori Svetlanu Semeņaku. Viņa man parādīja brošūru trīs valodās, kas izdota saistībā ar Tiņanova 120. dzimšanas dienu 2014. gadā. Izdevums ir tā paša teātra “Joriks” un Rēzeknes pilsētas domes kopīgā projekta rezultāts, atbalstu sniedzis Krievijas fonds “Pусский мир” (“Krievu pasaule”).

Tajā pašā 2014. gadā ar Pētera Avena labdarības fonda “Paaudze” atbalstu iznāca jau minētās Tatjanas Siņeļņikovas grāmata “Дорогим моим землякам” (“Maniem dārgajiem novadniekiem”). Grāmatā ir daudz interesantu faktu par Tiņanova muzeju 6. vidusskolā, par Tiņanova lasījumiem, kas Rēzeknē regulāri rīkoti kopš 1982. gada, publicēti rakstnieka un zinātnieka māsas Lidijas Tiņanovas nepabeigtā stāsta fragmenti.

2016. gadā nāca klajā izdevums, kas veltīts Tiņanova muzeja 6. vidusskolā 35. gadadienai. Tas ir īpaši vērtīgs tāpēc, ka tajā ir Tīņanova debija literatūrā – stāsts “Попугай Брукса” (“Bruksa papagailis”), kas 1925. gadā tika nodrukāts žurnālā “Ленинград” un kopš tā laika vēlreiz nebija izdots. Stāstā aprakstīta XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma Rēzekne, atpazīstamas gan ielas, gan uzvārdi.

Svetlana Semeņaka pastāstīja arī par teātru festivālu “Tiņanova rudens”: “Viss sākās vēl 2009. gadā, kad apritēja 115 gadi kopš Tiņanova dzimšanas. “Joriks” sagatavoja muzikāli literāro kompozīciju, pie mums atnāca skolotāji un skolēni, visiem iepatikās. Nākamā jubileja - 120 gadi, 2014. gads. Mūsu projektu atbalstīja fonds “Pусский мир”, pilsētas dome, un notika pirmais pēc Tiņanova un laikabiedru darbiem veidoto iestudējumu festivāls “Tiņanova rudens”.

Uz Rēzekni atbrauca teātri no Lietuvas un Krievijas. Vēl mēs izveidojām Tiņanovam veltītu ceļojošo izstādi, tā pabijusi Jēkabpilī, Daugavpilī, Rīgā; ceļojusi pa Krieviju, nokļuvusi pat līdz Maskavai. Protams, nedrīkst visu darīt tikai par godu jubilejām, tāpēc

kopš 2015. gada mēs regulāri rīkojam deklamāciju vakarus “Tiņanova rudens” – lasām Tiņanova prozu, atceramies dzejniekus, kas bija viņa laikabiedri.

Šogad atkal jubileja – 125 gadi kopš dzimšanas. Un festivāls būs, mēs jau esam izsūtījuši ielūgumus. Gribam paplašināt dalībnieku ģeogrāfiju, un, šķiet, mums ir izdevies, par mums ieinteresējušies Slovākijā, grib atbraukt…”

Iznāk, ka novadnieku atmiņā Tiņanovs tomēr ir dzīvs. Tas izskatās pēc plašas popularitātes šaurā lokā, taču iedveš cerību.

Un vienkārši kāda doma noslēgumā. Tiņanovs, bez šaubām, pieder krievu un pasaules kultūrai. Turklāt viņš bija tīrasiņu ebrejs. Bet ebreju tēma Rēzeknē ir populāra – 2016. gadā tika atklāta restaurētā Zaļā sinagoga, 2018. gada beigās atklāja piemiņas zīmi Kukļu ģimenei – tagad tā ir viena no lielākajām ebreju ģimenēm pasaulē, kuras aizsācēji cēlušies no Rēzeknes; netālu no sinagogas uz māju sienām parādījušies interesanti zīmējumi par ebreju tēmu.

Varbūt arī Tiņanovu šajā ebreju maršrutā kaut kā var “iebūvēt”? Un visi būs laimīgi…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti