Valdis Rūmnieks ir ļoti daudzpusīgs rakstnieks. Viņš rakstījis biogrāfiskos un vēsturiskos romānus, bet viņam ir daudz darbu arī pusaudžiem un jauniešiem ar fantastikas sižetiem, ko ļoti labprāt lasa arī pieaugušie. Ļoti populāra savā laikā bija “Ozola grāmata”, tad triloģija “Atnācēji”, un tagad pati jaunākā ir “Zaļais gredzens”, kurā ir trīs garstāsti.
Viņš pats par adresātu vairāk uzskata vidusskolēnus, bet literatūrzinātniece Bārbala Simsone ir pārliecināta – grāmatas lasītāji var būt, sākot jau no desmit gadiem līdz jebkuram vecumam.
Simsone uzsver: “Kas man liekas ļoti simpātiski tajā, kā Valdis Rūmnieks raksta tieši šos fantastiskos sižetus, – viņš tos vienmēr ievieto Latvijas kultūrvidē, ainavā, dabā un nepārnes uz kādām svešām zemēm. Labi, otrais stāsts notiek uz Mēness, bet tur neko nevar darīt – Mēness mums ir visiem kopīgs.
Bet viņš arī mēģina atrast tādu oriģinālus sižetus, kā piemēram, pirmajā stāstā iet varonis sēņot, palien zem priedes saknes un pēkšņi iekrīt 100 gadus senā pagātnē.
Kā uz viņu tur reaģē tā laika iedzīvotāji, un kā viņam atkal tikt atpakaļ? Autors ļoti interesanti mēģina iztēloties, reflektēt par to, kā dažādas situācijas var ietekmēt mūsu sabiedrību. Un par to jau nekad nav slikti padomāt.”
Pats Valdis Rūmnieks stāsta, ka grāmata patiks zinātkāriem lasītājiem, kam interesē laika jēdziens, jo visos stāstos mums pierastā laika līnija ir pārrauta, un notiek saspēle ar dažādiem vēsturiskajiem laikiem. Pirmais stāsts piedāvā ielūkoties 100 gadu senā pagātnē, bet otrais aizved nākotnē, uz 2063. gadu.
Rakstnieks uz jautājumu, kā viņš jūtas tieši šajā laikā, atbild, ka viņam kā rakstniekam vientuļniekam vismaz pagaidām tas ir ļoti auglīgs laiks, jo beidzot var pilnībā pievērsties biogrāfiskajam romānam par Jāni Sudrabkalnu.
“Es to izjūtu kā ļoti labu un sūri nepieciešamu iespēju. Piemēram, man nākamnedēļ bija 26. martā vienā pulksteņa laikā trīs atbildīgas sēdes. Nu, pilnīgi es varēju sadalīties uz trīs daļām! Protams, visas trīs atcēla, un es varu laimīgi strādāt,” atklāj autors.
Valdis Rūmnieks gan arī piebilst, ka šī ir viņa kā rakstnieka specifika, un viņš ļoti labi saprot, ka pilnīgi citādi jūtas aktieri, mūziķi un citi kultūras nozares pārstāvji, kuriem ļoti svarīga ir tieši kolektīvā izpausme.
Šī ir ļoti savdabīga krīze, negaidīti pēkšņa, ar pilnīgi nesaprotamu nākotnes scenāriju, un vienīgais, ko atliek vēlēties, lai mēs no tās izietu kā labāki cilvēki.
Rūmnieks atzīmē: “Katrā ziņā – es varbūt neesmu ļoti reliģiozs cilvēks [un nedomāju], ka tas ir Dieva sods un tā tālāk – bet katrā ziņā daudz ko mums liks pārvērtēt arī tajā ziņā, cik mēs laiku iztērējam lietderīgi un cik mēs iztērējam niekiem, absolūtām blēņām bieži vien. Un galvenais – kas ir dzīvē galvenās vērtības? Es domāju, par to ir jādomā. Jādomā par bērniem, par mūsu ekonomiku un kultūru. Mēs nevaram pilnībā visu pasauli salāpīt.”
Biogrāfisko romānu par Jāni Sudrabkalnu Valdis Rūmnieks cer pabeigt līdz vasarai. Viņš uzskata, ka Sudrabkalns to ir vairāk nekā pelnījis, pie tam viņš dzejnieku arī personiski ļoti labi pazinis. 21 gadu abi dzīvojuši blakus dzīvokļos, un Rūmniekam zināms ne viens vien agrāk neatklāts fakts.
Rūmnieks stāsta: “Es vēl pirms kāda laika runāju ar Imantu Kalniņu. Viņš arī mudināja rakstīt par Sudrabkalnu, jo īstenībā brīnišķīgie darbi, kurus viņš ir radījis 20., 30. gados – dzejoļi, miniatūras, burvīgas esejas, humoristiskie dzejojumi – brīnišķīgi darbi. Bet mēs skatāmies tikai uz šo padomju laiku posmu, kuros viņš ir izdevis tikai 2-3 krājumiņus. Un tad ir jautājums, kāpēc citi padomju rakstnieki izdeva neskaitāmus darbus, un Sudrabkalns neizdeva. Viņš varbūt sajuta to, ka šis laiks ir viņam bezjēdzīgs.”
Biogrāfiskais romāns par Jāni Sudrabkalnu dienasgaismu varētu ieraudzīt šī gada nogalē. Bet tik tikko ceļu pie lasītājiem sākusi Valda Rūmnieka grāmata "Zaļais gredzens". Tā pieejama arī e-gramatas formātā.
Tieši šogad aprit 10 gadu kopš pirmās e-grāmatas Latvijā, un izdevēji stāsta, ka cilvēkiem šis formāts arvien vairāk iepatīkas.
