Kultūras Rondo

Atskats uz interesantākajiem kultūras notikumiem šajā nedēļa

Kultūras Rondo

Izrāde "Baladīna" Valmieras teātrī - romantiska sacensība draud pārvērsties asinīs

Soduma arhīvu saņem muzejs. Soduma balva Silvijai Bricei un Mārtiņam Zvīdriņam

Rakstnieka Soduma arhīvs - solis pretī viņa darbiem un personībai

Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) saņēmis izcilā rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma arhīvu.

„Arhīvs ietver daudz rokrakstu, piezīmju un  materiālu mapes, materiālus, ar kuriem Sodums strādājis, rakstot romānus vai tulkojot „Ulisu”,” Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo” atklāj Dzintara Soduma arhīva pārzinātāja Rakstniecības un mūzikas muzejā Krista Anna Belševica.

Tāpat Soduma arhīvā, ko muzejam rakstnieka dzimšanas dienā, 13. maijā, nodeva rakstniece Nora Ikstena, ir arī materiāli, kurus Sodums vācis darbiem, ko vēlējās uzrakstīt vai tulkot.

„Tur ir ļoti daudz piezīmju, tajās parādās Dzintars Sodums kā cilvēks, kā interesants un pretrunīgs, provocējošs cilvēks, kas uzdod jautājumus rakstiski. Uzdod jautājumus, kur nav atrastas atbildes mūsu kultūrā, kuras būtu interesanti meklēt. Materiāls, ar kuru vērts strādāt,” vērtē Belševica.

Belševica arī atklāj, ka pētnieki jau iepriekš ir vērsušies muzejā un interesējušies par iespējam plašāk iepazīt Soduma atstāto mantojumu.

Reti kad gadās saņemt pētniecībai tik piemērotu arhīvu. Tas ar viņu pašu cieši saistīts, Sodums pats bijis pētnieks, daudz vācis materiālus un pierakstījis lietas,” norāda Belševica.

Tuvākajā laikā Soduma arhīva materiāli tiks iekļauti RMM krājumā, Belševica sola pēc iespējas ātrāk padarīt šo arhīvu publisku, lai cilvēki var strādāt.

13. maijā jau sesto reizi pasniedza arī Ikšķiles novada pašvaldības iedibināto Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā. To saņēma tulkotāja Silvija Brice un prozas debitants Mārtiņš Zvīdriņš. Viņam balva ir par grāmatu “Fudzi 161 km” – autobiogrāfisku darbu par skrējienu apkārt Fudzi kalnam, ko viņš veltījis savam pāragri mūžībā aizgājušajam brālim.

Zvīdriņš rakstniecības pasauli salīdzina ar pilsētu, kur ir daudz likumu, kas ir strikti un kurus nevajadzētu pārkāpt.

„Darbs pārkāpj daudzus šos literatūras likumus,” atzīst Zvīdriņš. Viņš arī norāda, ja grib kaut ko tālāk radīt, ir jāmācās uz priekšu.

„Stāsts sākās sen, viens no atslēgas punktiem ir 2013. gads, kad devos uz Japānu,” atklāj Zvīdriņš. „Tajā laikā es strādāju par biļešu kontrolieri operā, devos uz Japānu, lai apskrietu apkārt Fudzi vulkānam. Tas bija uzdevums, solījums, ko biju devis brālim, ka mēģināšu izdarīt neiespējamo.”

Zvīdriņš min, ka grāmatas pamatā ir dokumentāls stāsts par operas biļešu kontrolieri, kurš pusgada laikā nonāk līdz vulkānam. Bet viņam nebija līdzekļu, un viņš pārdeva mākoņus debesīs, un cilvēki tos pirka. (..) Atgriezās mājās un saprata, ka patiesā vērtība ir mūsu dzīvība.

„Kad es rakstu, es neredzu burtus, redzu bildes. Kad kopā ar komandu radījām grāmatu, bieži sēdēju pie teksta, redzēju visu bildēs, nekas nebija jāizdomā, tu tikai tin filmu un raksti. Grāmata bija uzrakstīta galvā, pirms tā materializējās,” bilst Zvīdriņš.

Zvīdriņš arī stāsta, ka līdz 10. klasei domrakstus viņam rakstīja tēvs un laboja māsa. Taču turpmāk viņš vēlētos pievērsties rakstniecībai un pie tā strādās, jo, kad pielicis punktu šīs grāmatas manuskriptam, galvā jau bija salikta nākamā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Literatūra
100 g kultūras
Jaunākie
Populārākie
Interesanti