Kultūrdeva

Kultūrdeva literatūras un mūzikas pasaulē

Kultūrdeva

Komponista Jēkaba Jančevska jaunā mūzika

Rakstnieks Māris Bērziņš un viņa romāns par Vili Lāci

­­Rakstniecības terapija un Vilis Lācis. Saruna ar Māri Bērziņu

“Man gan bija jautājums, kāpēc par viņu vispār jāraksta? Vai ir vērts kaut kā atkal izcelt šo personību?” savas domas, uzsākot darbu pie grāmatas “Nākotnes kalējs” par Vili Lāci, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atceras Māris Bērziņš, atzīstot arī, ka pēc diviem gadiem, kas pavadīti rakstot romānu, Lācis viņam kļuvis daudz tuvāks, taču ne mīļāks.

Izdevniecībā “Dienas Grāmata” klajā nākušais romāns “Nākotnes kalējs” ir daļa no grāmatu sērijas “Es esmu…” par latviešu literatūras klasiķiem. Māra Bērziņa romāna centrā – latviešu rakstnieks, daudzu romānu, stāstu un lugu autors, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis (1904–1966).

Henrieta Verhoustinska: Kopš 2003. gada tev ik pa diviem gadiem iznāk jauna grāmata. Vai esi pilna laika rakstnieks vai nodarbojies ar vēl kaut ko?

Māris Bērziņš: Algotā ziņā es nenodarbojos ne ar ko citu. Sadzīve paņem savu – māja, ģimene, no sabiedriskajiem pienākumiem esmu atteicies.

Tātad pilna laika rakstnieks.

Jā.

Par savu populāro grāmatu “Svina garša” tu saņēmi Latvijas Literatūras gada balvu. Tagad iznācis romāns “Nākotnes kalējs” par rakstnieku Vili Lāci. Šai grāmatai ar “Svina garšu” kopīgs ir tas, ka to iniciēja Gundega Repše. “Svina garša” iznāca sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, “Nākotnes kalējs” iznāca sērijā “Es esmu…” par latviešu rakstniekiem. Atceros, ka satiku tevi uz ielas, tu tikko biji sācis rakstīt par Vili Lāci un vaimanāji, ka tā neesot bijusi tava izvēle.

Jā, man sākumā piedāvāja rakstīt par Jāni Poruku. Godīgi sakot, es nebiju dziļi p­ētījis neviena latviešu rakstnieka dzīvesstāstus, vairāk vispārēju informāciju, vairāk par viņu darbiem, nevis par viņiem pašiem. Bet Poruku man atņēma Inga Žolude un samainīja pret Anšlavu Eglīti. Tad Anšlavu Eglīti man atņēma Laima Kota. Un tad viens autors atteicās rakstīt par Lāci un man piedāvāja rakstīt par Lāci, es piekritu. Man gan bija jautājums, kāpēc par viņu vispār jāraksta? Vai ir vērts kaut kā atkal izcelt šo personību? Varbūt, ka ir vērts. Grūti pateikt. Tās domas dalās.

Māris Bērziņš "Nākotnes kalējs"

Katrā ziņā Vilis Lācis tev ir nesis veiksmi, jo “Nākotnes kalējs” tika izvirzīts “Kilograms kultūras” balvai. Balstoties uz Venta Zvaigznes teikto, [starpkaru] Latvijas laikā Vilis Lācis nebija populārs aprindās, kurās vēlējās ielauzties, kāpēc tā?

Kā viņš varēja būt populārs, ja viņš nāca no strādnieku vides? Pirmie romāni iznāca, kad viņš vēl strādāja ostā par krāvēju, līdztekus tam iznāca pirmā triloģija “Putni bez spārniem”. Protams, viņam rakstot šo, inteliģences vide bija pilnīgi sveša.

Vai tev ir izveidojušās kādas attiecības ar Vili Lāci?

Protams, divus gadus strādājot ar viņu, rakstot romānu, nevar neizveidoties attiecības.

Kādas tās ir? Kā tu to raksturotu?

Skaidrs, ka viņš man ir kļuvis stipri tuvāks. Bet tas nenozīmē, ka man viņš kļuvis mīļāks.

Viņš no tevis ir paņēmis daudz. Tu pirms raidījuma man atzinies, ka esi zaudējis piecus kilogramus svara, rakstot grāmatu par Lāci.

Tā ir. Citi pieņemas svarā rakstot, es parasti krītos. Mīļš man viņš nav kļuvis. Visu laiku centos izprast viņu. Mēs visi esam pretrunīgas personas, mūsos visos ir pretrunas. Viņā tās pretrunas bija sakāpinātākas. Viņš varēja šaustīt sevi un dzīvot mazvērtības kompleksos, ar zemu pašvērtējumu. Un tajā pašā laikā, nākamajā dienā, viņam varēja piemesties lielummānija par to pašu savu varēšanu. Tās sajūtas ir pazīstamas, varbūt ne tik lielā amplitūdā, bet tās iet roku rokā. Nu, tāds cilvēks. Lai ko viņš darītu, viņš varēja izdarīt tikai to, uz ko viņš bija spējīgs, ko viņš gribēja. Katrs var kādā brīdī pārkāpt sev pāri, paklausīt sirdsapziņai…

Vai Lācis bija talantīgs rakstnieks?

Viņam bija talants. Es domāju tas, ka viņš nāca no strādnieku vides, lielā mērā autodidakts, jo klasiskās izglītības viņam nemaz nebija, tikai pamatskolas izglītība. Viņš daudz lasīja, neregulāri apmeklēja tautas skolu, kad atgriezās no Sibīrijas divdesmitajos gados, daudz lasīja, pašizglītojās. Muļķis viņš nebija šajā ziņā. Viņam bija ķēriens uz rakstīšanu, un tas, ka viņš nāca no strādnieku vides – viņš labāk izprata tās vides literāro gaumi. Viņš nebija izsmalcināts, nebija Eriks Ādamsons vai Edvarts Virza, vai Anšlavs Eglītis. Viņš rakstīja arī par tēmām, kas strādniecībai ir tuvas. Kas tad ir strādniecība? Tā ir lielākā sabiedrības daļa visās nozarēs. Viņa valoda izveidojās vienkārša, skaidra. Cilvēkiem ir viegli lasīt tādu nesamežģītu literatūru. Es domāju, mūsdienās arī būtu jāveic aptauja, cik tos rakstniekus, kuriem dod Literatūras gada balvas, cik daudz viņus lasa salīdzinājumā ar citiem autoriem, kurus nekad neizceļ dienas gaismā.

Kā ir ar nākamajām paaudzēm, vai tās lasīs Vili Lāci?

Es domāju, ka nevajadzētu, jo tajā visā ir kaut kas novecojis. Kāds jau palasīs, bet tomēr cilvēki mainās, viņi mainās formas, uztveres ziņā. Viņiem vajag mazliet citiem vārdiem to pašu stāstu, jo varbūt kāds stāstīs atkal, pēc simt gadiem, to pašu Lāča “Zvejnieka dēlu”, bet stāstīs to citādākā formā, citiem vārdiem, tā kā tajā laikā būs pieņemts.

Vents Zvaigzne arī ir teicis, ka Lācim mainījās grāmatu stils tad, kad tās tika pārrakstītas padomju ideoloģijā, kad stils tika uzlabots, jo pie tā strādāja daudzi redaktori. Vai arī esi to novērojis?

Jā, triloģiju “Putni bez spārniem” es lasīju trīs versijās. Pirmā versija, kas publicēta “Sociāldemokrātā”, un, piemēram, “Piecstāvu pilsēta”, pirmais romāns. Tur ir diezgan daudz sociālisma propagandas.

Viņš bija diezgan pārliecināts sociālists.

Viņš bija sarkans. Tad es lasīju 1938. gadā, Ulmaņa režīma laikā izdoto “Putni bez spārniem”, un tā ir par trešdaļu plānāka, jo visa sociālisma ideoloģija ir izmesta ārā. Vēl arī tas, ka viņa galvenais varonis Voldis Vītols tāpat kā Vilis Lācis nodarbojas ar literatūru un mēģina kaut ko uzrakstīt, kaut ko izdot un viņam neveicas. Tur Lācis apraksta sevi, tas ir acīmredzami. Viss, kas notiek ar Voldi Vītolu, tas pats ir izlasāms Lāča CV. Viņš vienkārši ir pārrakstījis savu dzīvi. Padomju laika izdevums ir stipri līdzīgāks tam, kas bija pats pirmais bijis “Sociāldemokrātā”. Tur ir vairāk kaut kas par lielo Padomju Savienību. Pirmā un pēdējā versija ir ļoti līdzīgas, savukārt Ulmaņa režīma versija ir saīsināta, tur nav propagandas, tas ir normāli lasāms gabals. Man liekas, ka Latvijas laikā redaktori nebija ar viņu strādājuši.

Sanāk paradoksāla situācija, ka, no vienas puses, viņa darbam tika pielikts ideoloģiskais padomju uzslāņojums, bet tika uzlabots viņa kā rakstnieka literārais stils.

To tā īpaši manījis neesmu. Varbūt, jā, redaktori noteikti bija un pieslīpēja, bet ar redaktoriem arī ir dažādi. Ir tādi ar pietāti pret to, kas ir uzrakstīts, bet ir tādi, kas… Piemēram, mēs ar Gundegu Blumbergu, redaktori, ne jau ļoti strīdamies, bet viņai ir “šo nevajag, šo nevajag”, es kaut kam piekrītu, kaut kam ne. Bet man liekas, ka Lācim Latvijas laikā neviens nav tā cirpis nost, ka šito tev nevajadzētu, šito saīsināt, te īsāk izteikties. Varbūt mums ir steidzīgāks laikmets, gribas kompaktāk, nodot mērķtiecīgāku vēsti caur grāmatu. Varbūt atšķiras laikmeta prasības.

Seriālā par Emīliju Benjamiņu ir attēlotas draudzīgas attiecības ar Vili Lāci, bet tavā grāmatā, kas skar pēdējos divpadsmit Viļa Lāča dzīves gadus, kas ir no 1953. līdz 1966. gadam, tur viņš atceras Emīliju Benjamiņu ar ļoti skarbu vārdu, lielu nepatiku. Vai tā ir tava interpretācija, vai tam ir dokumentāls pamatojums?

Dokumentāls pamatojums nav, bet es to izsecinu no visa, ko viņš ir teicis, kā viņš ir rīkojies. Lācis prata ļoti labi pielāgoties, viņš smaidīja viņai, dejoja ar viņu, izplūda viņas priekšā, jo viņai bija vara. Tā darīja daudzi tā laika literāti. Tajā pašā laikā viņam nepatika Benjamiņa ar saviem gājieniem. Viņa bija diezgan augstprātīga, kā esmu sapratis, nešpetna vienu otru reizi, tāds diktators drusku. Diez vai tas literātiem varēja patikt. Es domāju, ka viņai pakaļ daudzi neraudāja.

Teātrī ir tāds paņēmiens – teātris teātrī, kad izrādē ir stāsts par kādu citu izrādi, kas tiek iestudēta, parādīta. Tev savukārt ir grāmata grāmatā, jo raksti Viļa Lāča dienasgrāmatu, balstoties viņa reālajos dienasgrāmatas ierakstos, gan viņa Sibīrijas laika, jaunības, pusaudža laika grāmatā, ko viņš raksta terapeitiskos nolūkos.

Man visu laiku, rakstot šo gabalu, fails saucās “rakstīšanas terapija”. Es pat gribēju, lai būtu tāds nosaukums, jo Ingai Gailei pirms tam iznāca romāns “Rakstītāja”. Un es domāju, ka man varētu sasaukties – “Rakstīšanas terapija”, bet izdevēji nebija ar mieru, jo uzskatīja, ka cilvēki grāmatnīcā varētu to uztvert burtiski. Tad bija nosaukums “Lāča dēls”, kas daudziem patika, kas arī varbūt būtu tīri labi derējis ar tādu zināmu ironiju, sasaucoties ar “Lāčplēsi”.

Bet palikāt tomēr pie “Nākotnes kalēja”?

Jā, bet tas bija mans pats pirmais, kuru jau biju pašā sākumā iedomājies, bet nolicis malā un aizmirsis pavisam. Tad es tomēr atgriezos pie “Nākotnes kalēja”. Tur ir ironija, bet tāda nopietnāka.

Tu izveidoji Lāča portretu “Nākotnes kalējā”, ka viņš sev šķiet diezgan lāga cilvēks, viņam ļoti patīk sievietes, garšo konjaks. Vai tie bija kādi pētījumi, kas ļāva tev izveidot šādu portretu?

Viņa dienasgrāmata. Tu teici, ka viņš sev liekas diezgan labs cilvēks…

Grāmatā tā šķiet, viņš visu laiku sevi attaisno visās situācijās.

Bet pareizi. Tā ir aizsargreakcija, man arī. Varbūt tā tieši man neviens nav teicis, ka tas Lācis ir par labu attēlots, kā viņš īstenībā bija, bet es pieņemu, kādēļ tā var likties – jāpadomā, ka tas ir rakstīts pirmajā personā. Vai cilvēks var sevi stipri kritizēt? Nē, viņš var: “Ak, es muļķis, pilnīgs stulbenis, kāpēc es tā darīju.” Tā jau mēs visi darām savu reizi, bet tā metodiski un ilgstoši visu laiku sevi lamāt, tas no pirmās personas stāstījuma nebūtu ticami. Cilvēks vienmēr savai rīcībai, lai nomierinātos, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, tomēr meklē attaisnojumus, un, ja labi grib, vienmēr arī atrod.

Māris Bērziņš

Vai Viļa Lāča romāns “Zvejnieka dēls” bija vislabākais?

Gandrīz tā varētu teikt. “Zītaru dzimta” arī bija laba, arī triloģija “Putni bez spārniem”, “Vanadziņš”, varbūt kādi stāsti vēl atsevišķi. Viņš daudz strādāja. Viņam pat nebija trīsdesmit gadi, kad viņš sarakstīja “Zvejnieka dēlu”. Pirms tam jau bija sarakstījis četrus romānus. Sāka ar “Atbrīvoto zvēru”, tas tāds fantastikas gabals. Pēc “Atbrīvotā zvēra” viņš sāk rakstīt pilnīgo reālismu. Manā skatījumā viņš ņem savu dzīvi, iedod varonim citu vārdu, varbūt kaut ko pieliek klāt, noņem nost, kaut ko sagroza, bet raksta par sevi. Tāpat arī “Zītaru dzimtā” lielā mērā. Protams, tur ir vesela dzimta, bet tā tāpat brauc no tās pašas vietas uz Sibīriju, dzīvo tur tikpat ilgi, cik Lāča ģimene dzīvoja.  Neviennozīmīgā literatūras zinātniece Ingrīda Sokolova ir teikusi, ka Lācim vairāk padodas aprakstīt to, ko viņš pats ir pieredzējis vai vismaz redzējis.

Kā tas ir ar tevi?

Man labāk patīk izdomāt, bet tas nenozīmē, ka es no savas dzīves neko nepielieku. Pielieku un diezgan daudz.

Ja mēs paņemam trīs tavus varoņus. Pazīstamais Gūtenmorgens – absurdais personāžs, Matīss – Torņkalna puika vai Vilis Lācis? Kurš no tiem vairāk esi tu?

Gūtenmorgens visvairāk, Matīss arī, jo viņš dzīvo tajā pašā mājā, kurā es dzīvoju. Matīss bija krāsotājs, es arī biju krāsotājs. Es to amatu zinu, tāpat kā Lācim Voldis Vītols ir ostā krāvējs. Tādā ziņā es izmantoju savu pieredzi, bet es jau neesmu dzīvojis tajā laikā, saskāries ar tā laika realitāti. Lāča varonis dzīvo tajā pašā laikā, kurā Lācis dzīvo. Lācis daudz strādāja, viņš tiešām nenormāli daudz strādāja.

Līdzība starp jums abiem.

Nē, nē, es nestrādāju. Es gribētu, bet man ir slinkums. Šeit ir vietā nodeldētais teiciens, ka viens procents talanta un deviņdesmit deviņi procenti darba. Viņš ar to darbu to panāk. Es domāju, ka viņš ir lasījis kaut kādas literatūras teorijas, kas tajā laikā varēja atnākt pie mums no Holivudas vai citām ārzemēm, kaut kādus ieteikumus, kā jāraksta romāni. Es domāju, ka “Zvejnieka dēlu” viņš būvēja ne tā, ka viņš pats izdomā, bet pēc kaut kādiem principiem. Viņam tā rakstīšanas metode bija diezgan strikta. Viņš izdomāja romānu aptuvenās līnijās, piemēram, romānā būs 20 nodaļas, vispirms viņš par katru nodaļu rakstīja īsus konspektus.

Kā skolā sacerējumu rakstot, veidojot?

Jā, mums bija viens teikums, plāna punkts. Viņam ir jau, kas tajā nodaļā notiks īsumā. Tad viņš visu sarakstīja, kā pats saka, sakonspektējis visu to romānu, tad pēc tam ķeras klāt un izvērš to. Protams, pa ceļam daudz kas mainās. Tāds ļoti disciplinēts, tāda mērķtiecīga pieeja. Man tā nav. Es sāku ar vienu teikumu, tad domāju tālāk. Varbūt es izdomāju kādus trīs soļus uz priekšu, bet ne jau visus simt līdz romāna beigām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt