"Tagad mēdz lietot tādu terminu kā "kvantu lēciens". Lūk, tad tas 24. februāris – man pilnīgi fizioloģiski likās, ka manī notiek šis "kvantu sprādziens". Piedevām iepriekšējie gadi arī nebija tie jautrākie bijuši ar kovidu, ar tikko mirušu manu brāli, un tas 24.februāris kā daudziem cilvēkiem – es nezināju īsti, kur likties: palasīt tu nevari, filmas riebjas un liekas visas smieklīgas, un vispār vilšanās cilvēcē, un liekas, ka ir fiasko," stāsta Gundega Repše. "Bet man bija uzdāvināta brīnišķīga klade ar ārkārtīgi smalku, man patīkamu papīru, un man atradās ļoti daudzi parasto zīmuļu, un es sāku autopilotā rakstīt. Pierakstīju ne tikai skaisto kladi, bet arī daudzas citas klades. Tai brīdī es nedomāju, vai tā ir dzeja vai nav dzeja. Protams, pēc tam, kad gāju tam visam pāri, tas siets bija ļoti smalks un nesaudzīgs, un es sapratu – tā taču ir dzeja, un tas ir mans asins nolējums notiekošajam Ukrainā un vispār šai milzīgai vilšanās sajūtai cilvēcē, kas savā bezrūpībā to tik tālu ir aizlaidusi. Jā, visa cilvēce, ne tikai Krievija, ko mēs labi pazīstam un zinām. Un tas radīja visu to – kāpēc?"
Rakstniece atzīst, ka rakstīt dzeju ir pilnīgi cita pieredze, nekā rakstīt prozu. Dzejas grāmatu vizuāli paspilgtina mākslinieka Viļņa Heinrihsona darbu noskaņa. Darbi veltīti Mariupolei un citām ar karu, necilvēcību un mežonību, Dievu un eņģeļiem saistītām lietām. Bet kas iekodēts grāmatas nosaukumā "Ekstāzes un metastāzes"?
"Es nosaucu "ekstāzes" tālabad, ka ne tik daudz manā pasaulē tās saistās ar kliegšanu, brēkšanu un eksaltāciju, bet ar kaut kādu visaugstākās pakāpes jūtu izpaudumu, kas var būt ārkārtīgi koncentrēts.
Un tās "metastāzes" – viņas uznāca visas augšā, kā jau tas notiek, kad karš uzrauj vaļā visus trumus un pagātnes rētas, un mūsu vēstures notikumus, un visu pieredzēto. Tie pārdzīvojumi, viņus nav iespējams vienā aforismā pateikt, tāpēc man vajadzēja rakstīt ļoti daudz, un dīvainā kārtā es jutos tik brīva kā nekad, kas ir priekš manis pašai liels atklājums, jo man jau šķita, ka es tāpat jau jūtos ļoti brīva un viskautko rakstu, ko vien tēli vai iekšējā sajūta liek. Tomēr šeit bija citādi," skaidro rakstniece. "Tad šis ir tas mans asiņu biķeris. Citi ada zeķes un fantastiski palīdz ar mašīnām, ārsti un katrs dara, kā viņš to prot un māk. Tad mans pienesums tam ir šī mazā dzeju grāmatiņa, jo es ticu domformām. Es tiešām tām ticu. Un tāpēc es arī to raidu, vienlaikus kā nākotnes Ukrainai un vienlaikus kā Latvijai, jo tur puse no grāmatas īstenībā ir vērsums uz Latviju. Uz Latvijas pagātni un tagadni."
