Diena sākusies

Mīti nemirst. Par nenotveramo Žākli sarunājas Silabriedis, Pētersons un Kalnozols

Diena sākusies

Jubilārs Gidons Krēmers: Man vienmēr ir prieks atklāt jaunus vārdus

Māra Zālīte: Ja gribi būt patiess, tas reizēm ir ļoti nepateicīgi

Rakstniece Māra Zālīte: Ja gribi būt patiess, tas reizēm ir ļoti nepateicīgi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Ja gribi būt patiess, tas reizēm ir ļoti nepateicīgi. Bet nu – tur neko nevar darīt. Jo dzīve ir raibi rūtaina, es nevaru tikai ar vienu krāsu aust – man vajag visas krāsas. Ja kādam tā viena vai divas krāsas nepatīk, piedošanu, bet es tur neko nevaru palīdzēt," prāto izcilā dzejniece, rakstniece un dramaturģe Māra Zālīte – mūsu tautas Atmodas, atgūtās brīvības un inteliģences simbols, rakstnieces un sievišķības ideāls. 18. februārī viņai apritēja septiņdesmit.

Tieši dzimšanas dienā skaistu un saviļņojošu muzikālu dāvanu dzejniecei pasniedza viņas meita Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kopā ar komponistu Kārli Lāci izauklējot īpašu muzikālu programmu mūzikas namā ''Daile'', un tikko klajā nākusi arī Māras Zālītes jaunākā dzejoļu grāmata "Visas lietas", kuru sakārtojusi viņa pati.

Jubilejas sarunā Māra Zālīte stāsta par:

Pirms pieciem gadiem, svinot iepriekšējo zīmīgo dzimšanas dienu, uz jautājumu, kas palīdzējis tapt par īstu dzejnieci, Māra Zālīte intervijā Gundai Vaivodei un Orestam Silabriedim sacīja šādi: "Tas ir grūts jautājums. Patiesībā tādu tiešu skolotāju, kuru man gribējies atdarināt, nemaz nav – ir vairākas personības, kuras ir suģestējušas un ietekmējušas ārpus literatūras, dzīves uztverē un stājā, piemēram, Imants Ziedonis vai dainu pasaule. Tā ir tik organiski manī ievietojusies, ka gribot negribot dainu motīvi spraucas laukā. Nevienu nevar par dzejnieku iemācīt, bet kaut kā tie dzejnieki rodas paši no sevis."

Bet šoreiz uz lielo jubilejas sarunu Māru Zālīti aicinājusi Liega Piešiņa.

Liega Piešiņa: Mūsu saruna notiek svētdienas rītā. Kāds parasti ir tavs rīts? 

Māra Zālīte: Var mazliet ilgāk pagulēt, var noklausīties "Klasikas" programmu, bet citādi tas nekā īpaši neatšķiras, jo

rakstniekam jau nav ne svētdienas, ne sestdienas, jo viņš ir pats sev kungs un pats sev kalps. Tas kungs ir ļoti prasīgs, un, ja kungs saka, ka sestdien jāstrādā, tad kalps strādā.

Visas dzīves izspēlēt

Ja mēs salīdzinām, kāda ir tava dzeja un kāda ir tava proza, tad es gribētu teikt, ka tās abas ir atšķirīgas. Tie ir divu dažādu cilvēku radīti darbi. Vai tas, ka tiek rakstīta proza, dramaturģijas darbs vai dzeja, pašu rakstītāju ietekmē?

Protams, katrs žanrs prasa savu, bet ar tevi par šo varētu arī pastrīdēties: vai tik ļoti dažādi ir tie cilvēki? Diez vai. Man šķiet, ka tās lielās dzīves līnijas, sarkanie pavedieni man tomēr stiepjas cauri visai daiļradei – vai tā būtu dzeja, proza vai dramaturģija.

Tātad tas ir vienkārši izpausmes veids? 

Protams. Es jau tomēr sāku kā dzejniece un arī ļaužu prātos iegāju kā dzejniece, un mani vēl tagad sauc par dzejnieci, kaut arī daudz vairāk ir lugu un libretu nekā dzejoļu krājumu. Abi romāni – arī tie ir ļoti poētiski, tā man vismaz recenzijās ir norādījuši. Tie ir dzejnieka romāni.

Uzreiz ir citi epiteti, citi salīdzinājumi. 

Jā, zināmā mērā arī tāpēc. Un arī savu būtību jau nevar noslēpt nekur – vai tu raksti to vai šo. Vienīgi tas, ka lugās, tāpat kā aktieri, varu izspēlēt pilnīgi visas dzīves. Man kādreiz ir prasījuši – kā jūs varat [rakstīt] no vīriešu viedokļa? Jo man taču ir daudz dramatisko darbu, kuros galvenie varoņi ir vīrieši. Grozi kā gribi – Lācis, Indriķis vai Sfinksa.

Saku – nu, paklau, es varu ne tikai no vīrieša viedokļa – varu arī no kanārijputniņa viedokļa, un varu arī no cūciņas viedokļa. Kad rakstu bērniem – arī no leļļu viedokļa. No jebkāda tēla viedokļa varu uzrakstīt.

Tā, protams, savā ziņā it kā neesmu es, bet tas ir tāpat kā aktierim – viņš spēlē lomu, bet viņš jau nepārvēršas par to, ko viņš spēlē – viņš taču tomēr paliek tas pats, kas viņš ir.

Tātad tev vajadzīgs īpašs klikšķis, lai varētu iejusties jebkurā lomā?

Nav problēmu. (smejas) Jo viņi jau visi arī ir cilvēki. Tikai tēls ir spalvains vai ragains. Bet tā pati cilvēku psiholoģija jau tur ir un tas nav tik grūti.

Māra Zālīte
Māra Zālīte

Skudru pūžņa koris

Domājot par to, ar ko tieši tu tik daudziem cilvēkiem esi nozīmīga, man gribētos teikt tā: ka to, kas mums ir prātos, par ko mēs domājam un kas kādreiz varbūt ir arī kaut kas nepatīkams, nenoformulēts, tu proti noformulēt tā, ka tas pēc tam paliek visiem prātā, un saprotam – jā, mēs esam uz viena viļņa.

Ja es to mēģinātu izskaidrot racionāli, teiktu, ka esmu daļa no veseluma un kā daļa šo veselumu varu izteikt. Tā nav gribas lieta – ar gribu to nevar izdarīt, tā ir kaut kāda intuīcijas vai citu spēju lieta, bet

domāju, ka pāri visam ir tas, ka esmu ļoti iekšā Latvijas kontekstā un saprotu savu sabiedrību, savu tautu. Un tad, kad izpaužos, tad izpaužos es, bet kā daļa izsaku veselumu – un tad tā ir liela laime un privilēģija. Man pie tā nav nekādu nopelnu – man tas ir kaut kā dots.

Bet vienmēr tas nav pateicīgi.

Nu, ja gribi būt patiess, tas reizēm ir ļoti nepateicīgi. Bet nu – tur neko nevar darīt. Jo dzīve ir raibi rūtaina, un es nevaru tikai ar vienu krāsu aust – man vajag visas krāsas. Un, ja kādam tā viena vai divas krāsas nepatīk, piedošanu, bet es tur neko nevaru palīdzēt…

Vai savu viedokli un pozīciju paust vieglāk bija agrāk vai tagad?

Es vispār rēķinājos ar to, ka brīvajā Latvijā man nekādas pozīcijas vairs nebūs jāpauž, jo esmu to darījusi ļoti daudzus gadus, sākot no 1980. gada, Atmodas laikā un arī tad, kad atguvām savu neatkarību – esmu visu laiku bijusi publiciste, runātāja un uzrunātāja tiešā veidā, nevis caur kādu literāru darbu, bet tiešā veidā – ar runām, ar rakstiem.

Likās, ka darbs ir padarīts, – moris tagad var iet kaut ko citu darīt. Bet izrādās, tā tomēr nav, bet bieži es neizpaužos. Piemēram, beidzamos gadus man bijusi iekšēja pretestība pievienoties tam skudru pūžņa korim, kas, manuprāt, visu laiku maļ vienu un to pašu, vienu un to pašu.

Nevaru nepārtraukti klausīties tikai to, ko politiķi bīda – ņemot vērā, ka man ir liela pieredze arī valsts problēmās, es ļoti daudz kam redzu cauri. Vai arī – par kovidu katru dienu. Katru dienu! Nevaru teikt, ka norobežojos, jo tāpat jūtos informēta, bet nevēlos par to izteikties, jo tajā juceklī, pirmkārt, neviens to, visticamāk, nedzirdēs un negribēs dzirdēt, un, otrkārt, man pašai ir iekšēja pretestība, jo tieši

pēdējos divus gadus esmu sajutusi, ka no sabiedrības ļoti maz ko iegūstu savai pašizaugsmei – lai cik tas neskanētu dīvaini manos gados. Un tas man ir ļoti būtiski. Šis laiks mani nav bagātinājis, un es negribu tajā garīgajā nabadzībā bāzties pa vidu.

Tāda ir tā atbilde.

Māra Zālīte
Māra Zālīte

Nepazaudēt intonāciju

Pievērsīsimies grāmatai "Visas lietas", kas ir tevis pašas sakārtota. Kāpēc pati?

Pirmkārt, grāmatas nosaukums ir ņemts no visai pazīstamā dzejoļa "Visas lietas, kas ir skaistas", kas pārtapis Mārtiņa Brauna brīnišķīgajā dziesmā "Veltījums". Bet krājumā nav tikai skaistas lietas, ir arī ne tik skaistas. Sākas ar mīlestības dzejoļiem, no kuriem daudzi ir diezgan agrīni. Mierinu sevi ar domu, ka mans iepriekšējais dzejoļu krājums – neticēsi! – iznāca pagājušajā gadsimtā, 1997. gadā, un tā nosaukums bija "Apkārtne". Pēc tam iznākušas kaut kādas izlases, un

es pat brīnos: kā no tik nedaudziem dzejoļu krājumiem, kas man ir, nepārtraukti var veidot izlases! (smejas)

Un tad bija tā: uzzināju, ka mana meita ar Kārli Lāci rīko veltījuma vakaru Mārai Zālītei, un nodomāju – ja varētu uz šo pasākumu izdot arī kaut kādus dzejas tekstus. Vēl savai redaktorei Dacei Sparānei noteicu – esmu par vēlu attapusies, ka vajadzētu to darīt, jo mēneša laikā jau nevar izdot dzejoļu krājumu. Un Dace teica – mēģināsim! Šī grāmata, kopš es to iesniedzu izdevniecībai, iznākusi triju nedēļu laikā. Tas ir absolūts rekords. Kā pati Dace teica, "Dienas Grāmatā" tik ātri neviena grāmata vēl neesot iznākusi. (..)

Kāpēc pati? Tāpēc, ka laika bija ļoti maz un ja dotu to kādam sastādīt… Parasti to daru, jo es pati

katru dzejoli uzskatu par pilnīgi autonomu vienību – nekad nevienu dzejoļu krājumu nelasu no pirmās lappuses līdz pēdējai, jo neticu, ka sakārtojums var piešķirt kaut kādu pievienoto vērtību.

Lai man piedod visi sastādītāji, bet tur tomēr uzreiz dominē kaut kādi grupējumi – tematiski, stilistiski. Protams, es pati arī iekritu uz to, jo kaut kā jau tos dzejoļus vajadzēja grupēt, bet pēc būtības ir tā, ka katrs dzejolis ir atsevišķi, neatkarīgi no tā, kas bija pirms tā vai kas tam pēc kāda laika sekos. Tā nu es nospriedu, ka neviens man to tik ātri nesastādīs, un būs vien pašai tas jādara. Tā es saņēmos...

Bet pārlasīji visu?

Jā, pārlasīju visu, un ir arī kaut kas no jauna – neteiksim, ka daudz, bet ir arī jauni, nepublicēti darbi. Šajā laikā dzejas aktualitāte bija zudusi manī pašā, jo tad, kad raksti lielus darbus – piemēram, esmu pa šo laiku uzrakstījusi diezgan daudzas lugas. Nemaz pati nezināju, bet vienu dienu saskaitīju: izrādās, ka ir vienpadsmit lugas un vēl libreti – kādi deviņi vai desmit, atkarībā no tā, vai pieskaita tos, kas nav izdevušies, vai nepieskaita. (smejas) Un tad nāca romāni – kāda nu tur dzeja vairs…

Klasiķi par romānu rakstīšanu teikuši, ka galvenais ir labs sēžamais un stiprs dibens, jo tas ir jādara dienu no dienas, lai nepazaudētu intonāciju – tas ir ļoti svarīgi. Nevar pārtraukt romānu uz trim mēnešiem un tad atsākt.

Nevaru dabūt atpakaļ to sajūtu, to migliņu – tā pa šo laiku nokrīt, un tad ir ļoti grūti. Es arī ilgi rakstu – neesmu no ātrajiem rakstītājiem, jo ļoti daudz pētu papildu materiālus, un tie mani tā ievelk, ka nevaru atturēties un gribu izlasīt. Lai gan tas neattiecas uz manu lietu, izlasīšu tomēr līdz galam, jo tas ir interesanti. Tā kā daudzi mani dramatiskie darbi saistīti ar vēsturi un ar personībām, kuras es aprakstu, man par tām ļoti skrupulozi jāzina viss. Pilnīgi viss. Es to varu neizmantot darbā, bet man ir svarīgi, ka es esmu droša – ka tas, ko saku, atbilst īstenībai. 

Iesaistās pat drošības dienests

Kad "Kaupēns" nesen bija uz skatuvēm, man gāja visādi.

Saņēmu naidīgas vēstules, un vajadzēja pat iesaistīt drošības dienestu, jo mani burtiski vajāja kāda persona, kas visu laiku teica – mēs  jūs dabūsim rokā un tādā garā. Ka ar šitādu Kaupēnu esmu apkaunojusi latviešu tautu – it kā es viņu būtu izgudrojusi!

It kā es būtu tā, kas par viņu jūsmo! Tauta jau toreiz jūsmoja par viņu un arī tagad jūsmo par noziedzniekiem un kukuļņēmējiem – bet tas jau nekas! Viņi ir spēcīgi cilvēki, harismātiski, kaut arī melo kā zirgi un tā tālāk. Morālais aspekts vispār kaut kur pazūd. Un tad es biju spiesta [rīkoties], lai liek mani vienreiz mierā. Nezinu, kas notika, un nezinu, kas tas bija, tikai pēc tam atzvanīja viens pieklājīgs kungs un teica – jums vairs nav jāuztraucas, tas cilvēks jūs vairs netraucēs, mēs ar viņu parunājām. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka tad, kad rakstīju "Indriķa hroniku", vīrs teica – tu, Mārīt, uzmanies, ka vēl kāds nav dzīvs no tā laika... 

Kā ir ar šīm personībām – neapspriedīsim, labas vai sliktas, bet kādas viņas ir? Ir tā, ka vienu dienu viņas var mīlēt un otru dienu – ienīst? Kā ir ar sadzīvošanu?

Teikšu, ka vienīgais personāžs, ar kuru es sadzīvoju līdz šai dienai, ir Finks. Negribu sadzīvot ar Lāci, negribu sadzīvot ar to šausmīgo "Indriķa hronikas" periodu, vēl ar vienu otru, par ko esmu rakstījusi. Ak, jā, un ar Smiļģi – ar Smiļģi arī es vēl joprojām sadzīvoju, jo tas vēl ir svaigs darbs.

Bet visu laiku man ir kaut kāda sasaiste tieši ar Eiženu. Nezinu, kāpēc, bet man viņš simpatizē – neesmu vienaldzīga pret šo varoni vēl tagad.

Tos, kurus es nīstu, es aizmirstu, jo negribu nēsāt naidu sevī – konkrēti Vili Lāci, arī Kaupēnu savā ziņā, kaut gan viņš ir tik divsejains, ka pat viņa mīļotā meitene un visa apkārtne nezināja, ka šis šarmantais vīrietis, kurš ir labi ģērbies, lasa romānus, māk apieties ar jaunkundzēm un tā tālāk – ka viņš ir TAS. Un, kad nu nāk tas lūzums, viņa līgava to uzzina un pēc idejas sabrūk. Jo tā mīlestība, ko viņš piedzīvo, liek viņam atklāt sevi, un viņš padodas. 

Dzīves virsotne  "Lāčplēsis"

Tie, kas izlasījuši, lasa vai vēl tikai lasīs "Visas lietas", redzēs, ka daži teksti ir arī no slavenajiem mūzikliem. Kādas vispār ir tavas attiecības ar mūziklu?

Vispār jau jāsaka, ka liktenis mani kaut kā ir vedis uz tiem mūzikliem – atpakaļ skatoties, to var konstatēt. Kad vēl studēju, kāds no ārzemēm bija atvedis plati ar Endrū Loida-Vēbera rokoperu "Jēzus Kristus superzvaigzne". Ak, Dievs, es biju kā noburta! Tas acīmredzot sasaucās ar vajadzību pēc tāda veida mūzikas, tas pirmkārt. Otrkārt, tas, ka klasisko stāstu var izstāstīt arī moderni: velkot paralēles.

Man vienmēr gribējies, lai latviskums ir moderns. Lai tas nav tāds, kā to raksturo Peters – "Nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs pastāv tā sūtība, elpo tā būtība..." 

Tā ka biju ar to pārņemta. Sešreiz dienā to plati malu, kamēr tā vairs nebija lietojama. Un tad nāca Zigmars [Liepiņš] ar savu nepiedienīgo piedāvājumu, jo rakstīt eposu ir gandrīz kā rakstīt Bībeli. Bet mani bija iedrošinājis "Jēzus Kristus superzvaigznes" stāsts un mūzika – ka var! Ar skaidru apziņu, ka tas eposs daudziem stāv plauktos, bet kas viņu ir tā izlasījis no A līdz Z? Un vai skolā jaunieši ir ārkārtīgi aizrāvušies ar Pumpura "Lāčplēsi"? Bija skaidrs, ka tas ir jādara, lai svaigā veidā pasniegtu mūžīgās vērtības.

Pirmajā brīdī attiecībā uz "Lāčplēsi" man bija tā: teicu – Zigi, tev nu gan ir ambīcija – ķerties tautas eposam klāt! Varbūt tomēr ne? Viņš palika pie sava, jo viņam bija arī savs aprēķins: mēs citā laikā nebūtu to dabūjuši cauri cenzūrai, jo 1988. gadā bija eposa simtgade.

Tas bija vienīgais veids, kā mēs varējām to iztaisīt. Tad mēs rakstījām Filharmonijai tādus iesniegumus, kurus man šodien ļoti gribētos izlasīt – tur bija pilnīgas muļķības, īstā padomju stilā, lai to atļauj iestudēt. Tas jau nebija nekāds joks, turklāt tas bija arī dārgs projekts. Un tas ir milzīgs darbs – izvilkt esenci no eposa, ielikt modernu domu, izveidot tēlu sistēmu un galu galā sarakstīt arī tekstus, no kuriem daudzus es uzskatu arī par dzeju. Tāpēc arī šajā grāmatā ir tie, kurus uzskatu par cienīgiem atrasties dzejoļu grāmatā, kaut tie izkāpuši ārā no lugu un libretu rāmjiem. Tāds bija sākums ar libretiem.

Bet "Lāčplēša" laiks savā ziņā bija dzīves virsotne – bija tā brīnišķīgā sajūta, ka tu piedalies visā procesā; pat ne tikai piedalies, bet to arī veicini! Katru izrādi Sporta manēžā noskatījās četri tūkstoši cilvēku, un katru reizi tā kļuva par demonstrāciju.

Cilvēki negāja projām, sāka dziedāt "Pūt, vējiņi!" un vēl kaut ko, un vēl kaut ko. Aktieri tikai klanījās un klanījās. Tas bija neatkārtojami. Un autori, protams, bija laimīgi, ka to ir izdevies izdarīt, jo risks bija ļoti liels. Tobrīd domāju – ak, kungs, ja es sabojāju to tautas eposu, kā es turpmāk dzīvošu? Jo varēja taču arī neizdoties. Tas tāpat kā "Indriķa hronika" – tur vispār nav drāmas elementu, un tas pats ir ar "Lāčplēsi" – tas ir eposs, tur nav drāmas elementu, un bija ļoti liela pietāte pret šo darbu. Bet viss beidzās labi. Un interesanti – toreiz man tas bija sāpīgi, bet tagad es to cienu – sapratu, ka tauta aizstāvēja savu eposu. Viņi rakstīja vēstules, un rakstīja man – nez kāpēc ne Zigmaram Liepiņam – un teica: šausmas, tās ir šausmas, ko jūs atļaujaties?! Mūsu tautas svētumu dziedās kaut kādi roka dziedātāji? Atstājiet taču kaut ko svētu! Es vienmēr atbildēju, ka mēs negribam atstāt, mēs gribam turpināt un nest tālāk, tikai citā izteiksmes veidā.

Viena kundze rakstīja, ka sūdzēšoties Apvienotajām Nācijām par to, ka šitā izķēmojot dižo klasiķu darbus – atļaujoties kaut kādas rokoperiņas taisīt. Tolaik man tas bija sāpīgi un neiedvesmoja. Bet tagad es saprotu – tauta aizstāvēja savu eposu.

Vispirms bija arī tas – a kas dziedās Lāčplēsi? Igo?! Šitais tievais puišelis, milzīgiem matiem, dziedās Lāčplēsi?! Tas taču ir kauns un blamāža – ārprāts! Protams, Igo pierādīja, ka viņš bija un līdz šim brīdim ir Lāčplēsis. Un smieklīgi – kad tagad bija pēdējais atjaunojums un Lāčplēsi dziedāja Dons, tad teica – kā, Lāčplēsi dziedās plikpaurains cilvēks, kam nav matu uz galvas?! Vārdu sakot, toreiz to matu bija par daudz, tagad – par maz. Cilvēki jau ir visādi, viņi uztraucas. Bet man tas patīk. 

Nepazaudēt kopīgo

Kā tu izjūti to, ka no tevis prasa viedu lēmumu? Kā ir ar šādu atbildības sajūtu, un vai nav tā, ka kādreiz kāds vienkārši cenšas to izmantot sev par labu?

Vai, dieniņ, palasi interneta komentārus! Tā ir atbilde. Es daudzus gadus nelasīju komentārus – tiešām tiku tam pāri. Kāpēc man vajag sevi piesārņot? Nelasīju ne tikai par sevi – nelasīju arī par saviem draugiem, tuviniekiem, biju pat aizmirsusi par to. Kad pēkšņi izbāzu galvu virs politiskā ūdens, aizstāvot Kariņu un pirms tam arī prezidentam veltot labus vārdus, tad gan es sāku lasīt: āda man ir bieza – esmu tomēr [apritē] tik ilgus gadus, un ne jau visi ir mani draugi, ne jau visiem patīk, ka tu aizstāvi tās vērtības, ko citi grib iznīcināt. It īpaši jau šodien, kad boti un troļļi tur ņemas kā zvēri, bet labā ir nesalīdzināmi vairāk.

Mēs nedrīkstam pazaudēt kopīgo – kopīgās vērtības, kam jābūt no bērna kājas ieliktām. Un, ja dzērājvecāki to nespēj, tad tas ir skolai jāizdara.

Mums vairs nav vienotības sajūtas, ka gribam valsti. Mēs visi bijām vienoti savā gribā, bet tagad esam apjukuši.

Nu tā valsts ir, bet ne gluži tāda, kādu to vajadzēja. Kas to zināja, ka tūlīt pēc Eiropas Savienības nāks lielais globalizācijas vilnis, ka nāks pandēmija, ka nāks visādas nepatikšanas un ka Krievija pasludinās, ka tā pretendē uz savām bijušajām ietekmes sfērām un robežām. Kas tas pamats šodien varētu būt? Tā ir kultūra, grozi kā gribi, jo skolā bērniem jāiemāca mūsu lielās vērtības, kas mums ir mākslā, literatūrā, klasiskajā literatūrā, arī modernajā literatūrā. Visās jomās. Mūzikā – ak, Dievs, mums taču ir tik neticami mūziķi! Nu, kur vēl tādi pasaulē – uz tā balstās tauta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti