Ineses Zanderes stāsts par Makoto Onoderu ir tapis japāņu režisora Akiras Takajamas teātra festivālam “Homo Novus” veidotajai izrādei “Heterotopija Rīgā”. Makoto Onodera bija Japānas izlūkdienesta darbinieks, kurš no 1936. līdz 1938. gadam uzturējās Rīgā ar mērķi ievākt informāciju par PSRS un Vācijas militārajiem plāniem. Takajamas izrāde Rīgā ļāva tās skatītājiem izstaigāt ar Onoderu saistītās vietas Rīgā, katrā no sešiem pieturas punktiem noklausoties pa stāstam, ko sarakstījuši Zandere, Bankovkis, Kuprišs un trīs japāņu autori.
Inese Zandere atklāj, ka vēlējusies, lai viņas stāsts par Onoderu saistītos ar Latvijas Nacionālo operu. Tā dzejniecei tuva ne tikai tāpēc, ka viņa rakstījusi libretu Ērika Ešenvalda operai “Iemūrētie”. Viņai bijusi iespēja iepazīt operu arī no cita skatu punkta. Kad Andrejs Žagars un Indra Lūkina viņai piedāvāja uzrakstīt eseju par operu, bija pagājuši desmit gadi, kopš tā tika pārbūvēta. Zanderes uzdevums bija ielūkoties operas aizkulisēs, iepazīstot dažādu profesiju cilvēkus.
“Es kopš tā laika zinu, cik spuldzīšu ir lustrā”, atceras Zandere.
Pavisam kopā – 124. Katru reizi, kad lustru nolaiž lejā, lai noslaucītu putekļus, kādas divdesmit spuldzītes ir izdegušas. Zandere stāsta, ka viņas zināšanas par operu noderējušas rakstot stāstu.
Zanderes stāsta sižets saistīts ar laiku, kad Makoto Onodera sarīkoja slavenā japāņu diriģenta Hidemaro Konoe viesošanos Rīgā. Konoe ir pirmā simfoniskā orķestra Tokijā dibinātājs un Rīgā viņš diriģēja Bēthovena Piekto simfoniju.
Interesants fakts, ka Hidemaro ir tā laika Japānas premjerministra Fumimaro Konoe pusbrālis. Zandere domā, ka Hidemaro Konoe ieradās Rīgā tāpēc, lai satiktos ar spiegu Onoderu, tādejādi nodrošinot brāli ar tiešu informāciju. Fumimaro Konoe pārvaldīja Japānu kara laikā, taču viņš krita nežēlastībā, tika atzīts par kara noziedznieku un padarīja sev galu.
“Režisora lūgums bija šo stāstu rakstīt pirmajā personā, lai kurš arī būtu tas stāstītājs. Es izvēlējos Bēthovenu,” smejas Zandere.
Stāsts bija muzikāls, tāpēc Zandere veltīja daudz laika, lai iepazītu japāņu skaņu mākslu un instrumentus.
“Un ir tā, kā reiz teica Māra Zālīte, viena lappuse uzrakstīta teksta prasa apmēram 300 lappuses izlasīta teksta”, atzīst Zandere.
