Lai gan jaunajā izdevumā tie parādās ar ilustrācijām, Dainas stāsti nebūt nav paredzēti tikai tīņiem. To atklātība valdzina, un it kā vienkāršais, "mazais" - bērnu rotaļas, bezmērķīgas pastaigas, - iegūst nozīmes, kas atgriež ikdienai tās svaru.
Saistībā ar priecīgo notikumu - vēl viena latviešu autora parādīšanos starptautiskā valodā - LSM uzdeva autorei pāris jautājumus.
LSM: Kā izveidojās sadarbība ar izdevniecību "The Emma Press" un kā tika atlasīti stāsti?
Daina: “The Emma Press” ir viena no britu izdevniecībām, kas platformas “Latvian Literature” organizētās vizītēs viesojušās Rīgā, lai iepazītos ar Latvijas literatūras un grāmatniecības nozari. Pēc mana stāsta “Slepenā kaste” tulkojuma izlasīšanas izdevniecības vadītāja Emma Raita (Emma Wright) piedāvāja man publicēt trīs stāstu izlasi savā īsprozas pamfletu sērijā.
Iekļautos stāstus izvēlējās tulkotājs Džeids Vils (Jade Will), ņemot vērā gan mākslinieciskus kritērijus, gan vēlāmo apjomu. Tulkojumus rediģēja pati Emma. Ļoti priecājos par sadarbību ar “The Emma Press” - jutu patiesu ieinteresētību un atsaucību no izdevniecības pārstāvju puses.
Ko tu domā par ilustrācijām un tulkotāja darbu? Kā veidojās sadarbība ar Džeidu?
Izdevēja piedāvāja man izvēlēties starp vairākiem māksliniekiem, un ilustratora Marka Endrjū Vebera stils likās vispiemērotākais – vizuāli patīkams, bet ne pārmēru salds; ironisks, bet ne agresīvs. Protams, nepazīstot Marku, bija grūti iztēloties, kā viņš saslēgtos ar manu stāstu pasauli, taču rezultāts, manuprāt, ir brīnišķīgs – man ļoti patīk grāmatas dizains un Marka zīmējumi! Var gadīties, ka tagad vēlēšos ilustrācijas arī savām nākamajām grāmatām.
Džeidam bija svarīgi, lai esmu apmierināta ar tulkojumu, tāpēc aktīvi sarakstījāmies un pāris reizes satikāmies, lai pārrunātu un precizētu arī visai smalkas nianses.
"Mēs ienīdām šo realitāti un zinājām, kā no tās izbēgt," saka stāsta "Slepenā kaste" varone. Var teikt, ka visos trīs šajos stāstos katrai varonei jātiek galā ar sliktu realitāti - turklāt sievietes realitāti, kas privilēģijas nesniedz. Taču tā vietā, lai, piemēram, uzstātos pret dzimumlomām, tu ar sapratni un ne bez maiguma parādi, kā sievietes un arī vīrieši saskaras ar dažādiem ierobežojumiem. Vai pieaugt ir spēt pieņemt savus apstākļus?
Negribētos piekrist, ka manu stāstu varones dzīvo īpaši “sliktā realitātē” – mans mērķis tieši bija rakstīt par cilvēkiem, kas nāk no visnotaļ parastām ģimenēm, kuru dzīves apstākļos nav nekādu ārkārtēju traģēdiju vai kataklizmu, taču viņu pieaugšanas process tāpat izrādās gana sarežģīts, mulsinošs un brīžiem sāpīgs – gan pastāvošo dzimumlomu, gan citu ierobežojošu priekšstatu dēļ.
Savos īpatnējos veidos manu stāstu varones sāk personīgus, slepenus, bieži vien tikai pašām saskatāmus karus pret šiem ierobežojumiem, tādējādi sperot pirmos soļos, lai uzņemtos atbildību par savu dzīvi, un līdz ar to – pieaugot.
Taču ne mazāk svarīga pieaugšanas sastāvdaļa man liekas saprast, ka tu neesi vienīgais, kam tā jācieš, un arī citi cilvēki tev līdzās nemitīgi izcīna savas iekšējās kaujas, kas viņiem liekas tikpat smagas un nozīmīgas.
Tavas varones bieži ir pasīvas. Citviet tu teici, ka bieži sievietēm - it sevišķi tavu varoņu vecumā - īstenībā arī nav tik daudz vietas dažādiem manevriem. Tas varētu būt padarījis rakstīšanu sarežģītāku, jo paliek mazāk ticamu veidu, kā varonēm pārvarēt grūtības. Vai atceries, kā bija tikt ar to galā?
Laikam var teikt, ka pasivitāte, pakļāvība, pielāgošanās apkārtējiem (kas bieži tiek sagaidīta vai prasīta no bērniem, bet jo īpaši meitenēm, un attiecībā uz sievietēm tas mēdz turpināties arī krietni vēlākā vecumā) arī ir galvenā grūtība, kas manām varonēm jāpārvar.
Mani interesēja rakstīt tieši par mazajiem izrāviena momentiem, kas no malas var likties pavisam necili notikumi, bet varoņu personīgajās biogrāfijās kalpo par svarīgiem pagrieziena punktiem – tā var būt izkāpšana no tramvaja pieturā, kur nekad neesi bijis, savu bērnības rotaļlietu izmešana vai ilgi atlikts tālruņa zvans.
Šādam uzstādījumam stāstu formāts man liekas ļoti pateicīgs. Ja būtu vēlējusies kādu no sižetiem izvērst par, piemēram, romānu, tad gan, iespējams, būtu nepieciešams attīstīt aktīvākus varoņus un lielākus centrālos notikumus.
Var teikt, ka tavs stils iet pretstraumē daļai deviņdesmito un divtūkstošo gadu Latvijas prozas, kurā tiek cilātas Lielās Tēmas, nereti - sarežģītos vēstījumos un poētiskā izteiksmē. Vai tā bija apzināta izvēle?
Man liekas, ka manis cilātās tēmas (kā personības veidošanās, realitātes konstruēšana caur naratīvu u. c.) arī ir pietiekami lielas. Taču - jā, vēlējos tās risināt caur pēc iespējas vienkāršu, intīmu, pašironisku stāstījumu.
Spēju novērtēt meistarīgu valodas lietojumu, taču kaitina, ja autors ar poētiskām mežģīnēm vai formas eksperimentiem cenšas nomaskēt pavirši izdomātu domu.
Tu sāki publicēties ļoti jauna - 14, 15 gadu vecumā. Kā bija iekļauties starp daudz vecākiem rakstniekiem? Bija arī pauze, kurā īsti nepublicējies - kas notika?
Nevar teikt, ka īpaši centos iekļauties starp daudz vecākiem rakstniekiem – svarīgāka bija draudzība un domu apmaiņa ar citiem rakstošajiem jauniešiem (to vairums gan bija dzejnieki, nevis prozaiķi), kurus satiku literārajā nometnē “Aicinājums”, Jauno autoru seminārā un citos literatūrai veltītos pasākumos.
Man kā padsmitgadniecei, protams, bija aizraujoši un glaimojoši, ka mani aicina uzstāties vienos pasākumos un publicēties vienos izdevumos ar jau pieredzējušiem un atzītiem autoriem - lai gan, godīgi sakot, viņu darbus tolaik neko daudz nebiju lasījusi un tāpēc īstas izpratnes, ko tas nozīmē, man nebija. Taču biju arī pietiekami paškritiska un apzinājos, ka vēl esmu tikai iesācēja un ka šīs iespējas man tiek piedāvātas vairāk potenciāla, nekā sasniegumu dēļ.
Vairākus gadus tiešām nepublicējos. Lai gan pastāvīgi domāju par rakstīšanu un ļoti vēlējos ar to nodarboties, nespēju neko pabeigt. To var saistīt gan ar traumām, ko bija atstājušas dramaturģijas studijas, gan procesu, ko varētu apzīmēt kā savas balss meklēšanu.
Kādas bija šīs traumas?
Par manu bakalaura studiju nopelnu varētu uzskatīt to, ka sapratu, kā vairs nevēlos rakstīt. Diemžēl tās galīgi nedeva izpratni, kā tad rakstīt vajadzētu, lai citiem un, galvenais, man pašai tas patiktu (vai vismaz neriebtos).
Vairākus gadus domāju par stāstniecību diendienā, bet apsēšanās pie baltas "MS Word" lapas radīja bezmaz vai fizisku nelabumu.
Kopš tā laika esmu apguvusi vairākas metodes, kā tikt galā ar šīm sajūtām, bet nevar teikt, ka tās būtu pilnībā izgaisušas. Ir mazliet neērti par šo stāstīt, jo šķiet, ka tas varētu liecināt, ka šī man nav īstā nodarbošanās. Taču vienlaikus nekas cits man arī nesniedz tādu gandarījumu.
Tavi it kā ikdienišķie, taču noslīpētie stāsti man atgādina Regīnas Ezeras prozu. Kā tu redzi sevi Latvijas literatūras tradīcijā?
Protams, ir latviešu darbi un autori, kas man ir tuvi – savulaik ar aizrautību lasīju “jaunās, dusmīgās rakstnieces”, kuras mēdz piesaukt saistībā ar “Pirmo reizi”. Vēl nesen sajūsminājos par “Billes skaisto jaunību”. Anna Auziņa recenzijā par “Pirmo reizi” minēja “jaunās sirsnības” strāvojumu, ar kuru saistīja arī Jāņa Joņeva “Jelgavu '94” un, manuprāt, varētu pieskaitīt arī Kristīnes Želves grāmatu "Meitene, kas nogrieza man matus" – abi šie darbi mani iepriecināja.
Tomēr no latviešu autoriem es nevienu tā īsti nevarētu saukt par savu skolotāju vai paraugu. Mani drīzāk mudinājusi rakstīt intuitīva, grūti definējama sajūta, ka latviešu literatūras ainā kaut kā trūkst, ne tik daudz vēlēšanās kopt kādu tradīciju.
Latviski runā divi miljoni cilvēku. Kas, tavuprāt, ir tas, ko tik maza kultūra varētu dot pasaulei, ja tas vispār ir jēdzīgs jautājums?
Man liekas, ka tas ir līdzīgi kā sugu daudzveidības saglabāšanas kontekstā jautāt, ko kāds konkrēts augs vai dzīvnieks var dot pasaulei.
Unikalitāte, savdabība, autentiskums ir vērtības pašas par sevi, tām nav obligāti sevi jāpierāda vai jāpārdod.
Pašlaik tu dzīvo Ņujorkas štatā ar vīru, dzejnieku un žurnālistu Ivaru Šteinbergu. Ar ko jūs nodarbojaties? Ar zināmu slepenības auru tu minēji arī plānus par romānu...
Jā, esmu devusies līdzi Ivaram, kuram šeit piešķirta Fulbraita stipendija literatūrzinātnes studijām. Mēģinu šo laiku izmantot radošajam darbam. Ceru tikt līdz otrajai grāmatai, taču pagaidām tā ir vēl ļoti trauslā, agrīnā stadijā un negrib, lai par to skaļi runātu.
Ko tu pašlaik lasi?
Esmu iesākusi lasīt Steisijas Šifas (Stacy Schiff) pētījumu “The Witches” par raganu prāvām Salemā 1692. gadā.
