Grāmatu stāsti

“Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” un "Asiņainā rītausma Parīzē: 1789.gada revolūcija"

Grāmatu stāsti

Lielā debija. Raimonda Ķirķa "Kartes" un Elvīras Blomas "Izdzēstie attēli"

Baiba Zīle: Katram rakstniekam ir pāris neuzrakstītu romānu – tādas pirmās pankūkas

Rakstniece Baiba Zīle: Katram rakstniekam ir pāris neuzrakstītu romānu – tādas pirmās pankūkas

"Ir ļoti patīkami dzirdēt, ja lasītājs vēl pēc izlasīšanas fantazē par manu stāstu tēliem un domā, kas būtu varējis notikt tālāk. Es gan pati tā galīgi nejūtos – kad stāsts ir pabeigts, man tas ir noiets etaps," neslēpj rakstniece Baiba Zīle, stāstot par savu jaunāko veikumu – stāstu grāmatu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados".

Baiba Zīle raksta gan latviski, gan angliski. Latviešu valodā no liela apjoma darbiem iznākuši tādi romāni kā "Dzīves simulācija" (ar pseidonīmu Anna Kravicka) un "Melu meistars", kas daudzus uzrunāja ar zināmu šausmu sajūtu. Pirms gada klajā nāca humoristiskais dokumentālās prozas darbs "Rausītis un karma", bet tagad aktuāla ir stāstu grāmata "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados".

Jau tikai nosaucot šos darbus un apjaušot to žanrus, jūtam, ka dažādība ir ļoti liela. Kurš no visiem minētajiem darbiem viņai ir tuvāks un kāpēc? ""Melu meistars" gan nebija šausmu gabals, bet vēsturisks trilleris – stāsts par manu paaudzi, kas ļoti sasaucas arī ar jaunajiem stāstiem, kuru varoņi ir apmēram mana gada gājuma cilvēki – ap trīsdesmit, četrdesmit," stāsta rakstniece. "Bet "Rausītis un karma" savā ziņā bija literārs eksperiments, personiskā pieredze – lai gan esmu rakstījusi, ka tur visi notikumi ir patiesi, un tādi tie patiešām arī bija, autors jau vienmēr tos literarizē. Tur bija vairāk humora, tāpat kā "Melu meistarā" – vairāk dzīves reālijas, ne drūmuma, jo

no tradicionālā latviešu drūmuma es izvairos.

Bet runājot par to dažādību… Rakstnieks jau ir novērotājs – stāstnieks, kurš raksta gan par Rausīti, kurš novēro savus kolēģus tievēšanā, viņu dīvainības un visādas izdarības, gan "Melu meistaru", kas stāsta par mūsu bērnība padomju laikos, gan stāstus, kuri vairāk fokusēti uz mūsdienām – par to, kādas ir cilvēku izjūtas: cilvēki mīl, cieš, šķiras, saiet kopā. Tās visas ir cilvēciskas izjūtas. Tas ir skatpunkts no dažādām pusēm, bet domāju, ka mani uzmanīgākie lasītāji pamanīs, ka pamatā jau tas ir viens un tas pats novērotājs, mainās tikai intonācija."



Lai gan daži no stāstiem jaunajā krājumā ir gana dramatiski, pēc to izlasīšanas gribas nevis raudāt, bet drusku smieties. "Tas ir ļoti labi!" iesaucas rakstniece. "Gribēju atklāt dzīves skumjās epizodes, bet caur gaišumu. Literārajos darbos man ļoti svarīgs ir tieši vieglums – arī asarās redzēt gaišo, vieglo. Dzīvē jau viss iet roku rokā – jautrais ar skumjo, gaišais ar tumšo. Nedrīkst arī ieciklēties uz vienu emociju. Mēģināju šeit atklāt dzīves traģikomēdiju."

Kā īsti top Baibas Zīles darbi? "Tas atkarīgs no žanra un formāta," neslēpj rakstniece. "Kad rakstīju romānus, biju visu diezgan skaidri izdomājusi – vismaz zināju, ar ko tie beigsies.

Pa vidu esmu rakstījusi arī angliski un trenējusies – katram rakstniekam noteikti ir pāris neuzrakstītu romānu, tādas pāris pirmās pankūkas," smejas Zīle.

"Ja vien neesi asociatīvi dzejiski sirreālais rakstnieks, kurš vienkārši pieraksta savas izjūtas un ved nezin kur, izbaudot formu, tad nevar tā – jābūt vismaz kaut kādiem pieturas punktiem. Rakstot stāstus, varēju vairāk atļauties kaprīzes, tur tik ļoti konkrētu sižeta prasību nav, lai gan principā arī stāstiem apmēram izdomāju beigas – vismaz to, pie kā tas viss novedīs.

Bieži vien ir tā – pat īsti vēl nezinot stāsta struktūru, savā galvā jau redzu pēdējo teikumu."

Lielākajai daļai no 13 stāstiem lasītājs viegli var iedomāties turpinājumu – stāsts līdz ar autores uzrakstīto nebeidzas. "Ir ļoti patīkami dzirdēt, ja lasītājs vēl pēc izlasīšanas fantazē par šiem tēliem un domā, kas būtu varējis notikt tālāk," sajūsminās Baiba Zīle. "Es gan pati tā galīgi nejūtos, man tas ir kā projekts. Kad stāsts ir pabeigts, man tas ir noiets etaps."

Un ko īsti nozīmē rakstīšana latviešu un angļu valodā?

"Kad rakstīju angļu valodā, tobrīd to patiesi darīju tikai angliski – tas bija diezgan grūts process: ļoti daudz lasīju angliski, uzlaboju savu vārdu krājumu; pat dienasgrāmatu rakstīju un arī domāju angliski.

Sāku rakstīt daudz lakoniskāk – it kā vārdu krājums bija, bet sapratu, ka valodas mežģīnes īsti nepārvaldu. Varētu jau uzrakstīt arī tās, bet tās būtu jocīgas. Tas viss mani iemācīja rakstīt lakoniskāk un izteikties tiešāk, jo agrāk man bija jaunā rakstnieka ambīcijas – uzrakstīt par visu un vēl ārprātīgākajās mežģīnēs.

Rakstīšana angliski palīdzēja atkāpties soli atpakaļ ceļā uz vienkāršību. Kad atsāku rakstīt latviski, sākumā bija jocīgi – arī mamma palīdzēja uzlabot valodu. Biju sākusi ļoti daudz lietot formu "es", kā jau to dara angļi. Šobrīd vācu valodā tiek tulkots "Melu meistars" – pati to redzēšu tikai martā, kad prezentēšu šo darbu Leipcigas grāmatu tirgū. Vācu valodu māku, varēšu kaut ko saprast un izlasīt. Ļoti, ļoti interesanti, kā to uztvers vācieši. Šobrīd man ir ļoti jauks kontakts ar tulkotāju."

Pašlaik Baiba Zīle raksta jaunu romānu. "Pēc "Rausīša" un stāstiem esmu atkal nobriedusi lielākai formai. Kad pabeidzu "Melu meistaru", domāju, ka romānu nerakstīšu vairs nekad, bet tā jau laikam domā visi rakstnieki, kuri pabeiguši romānu. Bet nu, kad esmu uzrakstījusi īsākus darbiņus, man atkal gribas izbaudīt to sajūtu, ka varu izstrādāt tēlu un atklāt to visādās izdarībās un noskaņojumos; attīstīt darbību un atgriezties pie sākuma. Tagad es atkal to visu varu izbaudīt."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti