Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Latviešu folkloras krātuves pētnieki uzsāk veidot īpašu Pārdaugavai veltītu kolekciju

Kultūras rondo

Pēc mēneša sākas Venēcijas arhitektūras biennāle

Aizvadītais gads latviešu literatūrā

Rakstīt par cilvēku vēsturē. Lasītāji vērtē pērnā gada atzītākās grāmatas

Starp lasītāju favorītiem šogad ir prozas darbi, kuros rakstnieki atkāpušies no tradicionālās izpratnes par biogrāfisko romānu, iemēģinājuši roku dienasgrāmatas formātā, ļaujot ielūkoties cilvēka domu un jūtu pasaulē un arī par smagām tēmām pratuši runāt viegli, plūdeni. Gaidot Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) ekspertu komisijas galējo lēmumu, savos iespaidos par lasīto dalās Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, direktora vietniece izglītības jomā un Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas vadītāja Anita Vanaga, literatūrzinātniece, kritiķe, grāmatu izdevniecības darbiniece Bārbala Simsone un Saldus vidusskolas skolniece Eleonora Zandere. 

Iesākot Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” sarunu par latviešu literatūru, Anita Vanaga un Bārbala Simsone vienojas novērojumā, ka pauze, ko ikdienai uzlikusi pandēmija, nodrošinājusi vairāk laika lasīšanai un pieejamāki kļuvuši arī elektroniskie formāti.  

Kas no lasītā atstājis spilgtāko iespaidu?

Eleonora Zandere: Mani ļoti aizrauj vēsture. Patīk lasīt darbus, kas ir ar to saistīti un var sniegt man dažādāku un, ja tā var teikt – personīgāku informāciju kā vēstures stundas skolā.

Par ļoti iespaidīgu literāro darbu es gribētu saukt Daces Rukšānes romānu “Krieva āda”. Tajā izcili apvienoti vēstures notikumi un posmi, ar romānam raksturīgajiem elementiem.

Lasot darbu, es it kā iejutos Padomju Savienības sievietes ādā, lai gan tas šķiet neiespējami man kā vidusskolniecei, kas nekad šo laikus nav piedzīvojusi. 

Tas, kas man visvairāk šajā grāmatā patika, ir tās lietas, ko bieži vien mums – jaunajai paaudzei – neviens nestāsta, nepiemin. Kā spilgtākais piemērs no grāmatas atmiņā palicis fragments [par to], ka mašīnas sēdekļos pildījums ir veidots no nogalinātu ebreju matiem. Tas mūsdienās ir ļoti, ļoti nepieņemami un ir ļoti grūti noticēt, ka kaut kas tāds kādreiz vispār bijis iespējams.  

Kā savu otru favorītu gribu nosaukt Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Lasot rodas sajūta, ka tu tiec uzaicināts ielūkoties kāda cita cilvēka prātā – kā viņš uztver lietas, domā un reaģē uz dažādām situācijām. 

Būtībā visa grāmata, manuprāt, sevī ietver tādu kā sava iekšējā “es” meklējumu. Manuprāt, paša lasītāja psiholoģisko iesaistīšanos var panākt tikai laba grāmata, tāpēc es šo grāmatu vēlos saukt par ļoti labu. 

Anita Vanaga: Man ļoti patīk tas, ka ir šīs divas sērijas – "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kas ir no iepriekšējiem gadiem un tagad aizsāktā “Es esmu…”, kuras četras grāmatas šobrīd esmu izlasījusi un pret katru no tām man ir atšķirīga attieksme.

Šobrīd droši varu teikt, ka mans favorīts ir Andris Zeibots ar “Kraukli”. Viņš liek lasītājam ļoti saspringt, lai visā tajā tiktu iekšā un tiktu līdzi.

Droši vien, kad man būs laiks, es noteikti lasīšu otrreiz un noteikti atradīšu vēl kaut ko. 

Protams, arī pārējās grāmatas mani interesē šīs [literatūras] personības. Man kā literatūras skolotājai ļoti svarīgs plašāks konteksts nekā tikai tas, ko var izlasīt literatūras vēsturē. 

Man ļoti jauka šķiet arī Laura Vinogradova ar savu ļoti koncentrēto grāmatiņu “Upe”. Lai arī tur ir tā dzīves nebeidzamā sāpju un skumju upe, kas plūst, tajā pašā laikā grāmata ir viegla – tādu smagu tēmu viņa risina viegli.

Vienīgais, kas man šajā grāmatā nepatīk, ir ilustrācijas. Man tās liekas mazliet par seklu šim tekstam.  

Bārbala Simsone: Andris Zeibots “Krauklis”. Tas bija pirmais darbs, kas pieteica šo jauno veidu, kā rakstīt par cilvēku vēsturē. Jāsaka, ka diezgan krietni lauza to tradicionālā biogrāfiskā romāna paradigmu. Man bija jāsaprot, kādā veidā rakstnieks to dara. Vēlāk ar Ingas Gailes “Rakstītāju”, Andra Akmentiņa “Meklējot Ezeriņu”, Laimas Kotas “Cilvēku ar zilo putnu” es jau biju uztvērusi šo kodu, šifru, kā ar to tiek strādāts: tātad nav vairs šī uzstādījuma, ka mūsdienu rakstnieks varētu iejusties simts gadu senā vai tuvākā pagātnē un pilnībā atspoguļot to, kā tā laika cilvēki domāja, jutās. 

Man patika, ka veidojās tāda sava veida alķīmija – Zeibota gadījumā stāsts nav tikai tīri par Ziemeļnieku, bet kaut kādā mērā arī pašu mūsdienu romāna autoru un par tādu kā saplūšanu, radoša cilvēka prototipu zināmos apstākļos. 

Man patika, ka netika mēģināts atstāstīt biogrāfiskus faktus – šī loma, cik saprotu, iekritīs monogrāfijām, kas papildinās šo sēriju, bet, ka tas ir vairāk kā tāds uzvedums, kurā mēs varam mēģināt iejusties abās pusēs – tā un šī laika saspēlē. Ar lielu nepacietību gaidu pārējos darbus! 

KONTEKSTS: 

LALIGABA balvu ieguvēji tiks noteikti ekspertu komisijas aizklātā balsojumā un paziņoti LALIGABA balvu pasniegšanas raidījumā, kas būs skatāms šī gada 30. aprīlī plkst. 21.00 LTV1 kanālā, to veidos “Satori” radošā komanda un režisore Liene Linde. 

Latvijas Literatūras gada balvas nominanti:

Labākais dzejas darbs

Amanda Aizpuriete “Pirms izvākšanās” (“Neputns”)
Ingmāra Balode “Dzejoļi pēc mūsu ēras” (“Neputns”)
Katrīna Rudzīte “Ērti pārnēsājami spārni” (“Neputns”)
Kārlis Vērdiņš “Gatavā dzeja” (“Neputns”)

Labākais prozas darbs

Inga Ābele “Balta kleita” (“Dienas Grāmata”)
Inga Gaile “Rakstītāja” (“Dienas Grāmata”)
Jānis Joņevs “Tīģeris” (“Dienas Grāmata“)
Laura Vinogradova “Upe” (“Zvaigzne ABC”)

Labākais darbs bērniem

Ērika Bērziņa “Mammas dzejoļi”, ilustrējusi Anna Vaivare (“Liels un mazs”)
Ieva Melgalve, Elizabete Lukšo-Ražinska “Emī un Rū. Robota sirds”, ilustrējusi Guna Poga (“Tuta Media”)
Marts Pujāts “Ej nu ej”, ilustrējusi Lāsma Pujāte (“Liels un mazs”)
Inga Žolude “Pirmo reizi uz Zemes”, ilustrējis Krišs Salmanis (“Liels un mazs”)

Labākais tulkojums

Dena Dimiņa no holandiešu valodas tulkotais Edvarda van de Vendela romāns “Zilās zāles vasara” (“Liels un mazs”)
Jāņa Elsberga no angļu valodas tulkotā Čārlza Bukovska dzejas izlase “Kodiens” (“Neputns”)
Daces Meieres no lietuviešu valodas tulkotais Jurgas Viles grafiskais stāsts “Sibīrijas haiku”, ilustrējusi Lina Itagaki (“Liels un mazs”)
Māras Poļakovas no krievu valodas tulkotais Leonīda Dobičina romāns “Enpils” (“Orbīta”)

Spilgtākā debija

Elvīra Bloma “Izdzēstie attēli” (“Orbīta”)
Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc” (“Orbīta”)
Ivars Šteinbergs “Strops” (“Neputns”)
Lauris Veips “Interesantās dienas” (“Orbīta”)

Šī gada balvas devīze “Priekos un bēdās” apliecina literatūras spēku pārdzīvot arī visdrūmākos laikus, sniedzot iespēju patverties no apkārt notiekošā, ļaujot ceļot laikā un telpā, kā arī rast mierinājumu un labāk izprast pasauli. Lai kas arī notiktu, grāmata nekad nepievils – būs kopā gan priekos, gan bēdās, gan veselībā, gan slimībā, spēs izvest caur uguni un ūdeni, – to apliecina zīmogs, šī gada balvas vizuālā zīme. Balvas vizuālās identitātes autors ir mākslinieks Mareks Hofmanis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt