Vaicāts, kāpēc ienāca prātā veidot grāmatu par rakstītmākslu, Guntis Berelis atteic, ka stāsts ir garš un sarežģīts un sākums tam meklējams vismaz pirms padsmit gadiem, kad viņam pirmoreiz piedāvāja kļūt par Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcas vadītāju: "Gandrīz vai loģiski, ka es sameklēju kādas rakstīt mācības grāmatas, kuras nebiju lasījis, nebiju iepazinis; apmēram tādas – kā sarakstīt ģeniālu romānu, kā sarakstīt bestselleru 30 dienās un tā tālāk. Pāršķirstīju tās un sapratu, ka no tām es varu paņemt absolūtu un pliku neko. Tās grāmatas ir pilnīgi bezjēdzīgas. No tām rakstīt iemācīties nevar, gluži pretēji, tās drīzāk jaunajam censonim var kaitēt. Un gandrīz tās visas ir reducējamas uz vienu un to pašu domu, to pašu, kuru pirms daudziem gadiem pamatskolā man iedzina galvā latviešu valodas skolotāja: sacerējums, lūk, ir tāds darbs, kuram ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Vairāk nekā nevajag zināt."
To visu sacīdams, Berelis gan piebilst, ka šo grāmatu bezjēdzīgumu, protams, pārspīlē: "Būtībā visas šīs grāmatas rakstniecību, tātad radošo procesu, uzskata kā tehnisku uzdevumu, kaut ko līdzīgu kā saremontēt datorus, izremontēt dzīvokli, sanaglot suņa būdu. Līdz ar to, vadoties pēc savas pieredzes, savām iedomām, viņi [autori] vienkārši apraksta grāmatas tapšanas tehnisko procesu, tas ir – to procesu, ko var dabūt no jau sarakstītas grāmatas, analizējot to pēc viņu pašu kritērijiem.
Iedomāsimies, ja Džoiss būtu lasījis grāmatas par tēmu, kā sarakstīt ģeniālu romānu, vai viņš tiešām būtu dabūjis gatavu "Ulisu"? Man liekas, ka nē. Viņš būtu purvā līdz ausīm un ūdens mutē."
Un kā ar dzeltenajos vākos ielikto septiņu gadu darbu "...rakstīt…"? Autors atbild: "Pirmajā nodaļā es rakstu, ka noteikti iesaku lasīt rakstītmācības grāmatas. Arī manējo. Izlasīt un pēc tam izmest. Visus šos ieteikumus var paturēt prātā, bet tiem nedrīkst uzticēties kā tādai galīgai patiesībai, jo rakstīt iemācīt no malas nevar. Rakstīt var tikai iemācīties. Ne velti es savā grāmatā, šis padoms gan jāņem vērā, desmitām reižu atkārtoju, ka tev ir jāraksta, jāraksta, jāraksta diendienā, diendienā, diendienā. Nevienu dienu neizlaižot. Kaut vai dažas rindiņas, bet jāraksta katru dienu.
Kad paša rakstīšanas pieredze sakrāsies pietiekošā daudzumā, cilvēks vienkārši nonāks pie apjēgas, kas tad ir literatūra, kāda ir viņa taciņa literatūrā un vai vispār viņam ir vērts rakstīt.
Es zinu pietiekoši daudzus gadījumus, kur cilvēki ir mēģinājuši rakstīt, bet sapratuši, ka tas vienkārši viņiem nav dots. Un par to nevajag satraukties."
Berelis savā grāmatā akcentē arī rakstniecības emocionālo pusi (par bailēm no teksta, par riebumu pret tekstu, par to, kā teksta pirmais teikums var kļūt par emocionālu šķērsli, lai vispār sāktu, par autora attiecībām ar kritiku), kas vairumā rakstītmācības izdevumu nemaz neesot ņemta vērā. Vēl "...rakstīt…" lasītājam piedāvāts plašs literatūrvēsturiskais un literatūrteorētiskais materiāls. Grāmatas izdevēji – mākslinieku apvienība "Orbīta" – šo nesauc par zinātnisku darbu, bet drīzāk par samērā brīvā stilā rakstītu kulturoloģisku eseju.
