Labrīt

Pētījums: inflācija iedzīvotājus uztrauc vairāk nekā pandēmija

Labrīt

Tiesībsarga birojs: Situācija personām ar invaliditāti Latvijā ir krietni uzlabojusies

Zanes Daudziņas "Dienasgrāmata" atspoguļo gada nogriezni autores dzīvē

Rakstīšana kā pašterapija – par savu «Dienasgrāmatu» stāsta aktrise Zane Daudziņa

2. decembrī atvēršanas svētkus piedzīvos aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas "Dienasgrāmata", kas ir viņas debija rakstniecībā. "Dienasgrāmata" atspoguļo gada nogriezni autores dzīvē, no kura lielākā daļa vadīta pandēmijas gaisotnē. Zane Daudziņa raksta ļoti personiski, atklāti un godīgi, brīžiem tās ir eksistenciālas pārdomas, bet brīžiem arī gluži sadzīviskas lietas, ikdienas prieki un bēdas.

Sākotnēji viņa rakstījusi tikai sev un viņai pat prātā nav nācis dienasgrāmatu nodot publiskai lasīšanai, taču viss izvērties citādi un šobrīd jau viņa ir ļoti gandarīta par savu uzdrīkstēšanos.

Zanes Daudziņas "Dienasgrāmata" klajā nāca neilgi pirms stingrā "lokdauna", oktobra vidū, tāpēc atvēršanas svētki tai iespējami tikai šobrīd.

Taču grāmata jau labi pamanīta un novērtēta, par ko liecina, ka pa šo laiku tai bijuši jau divi metieni un tā izpelnījusies ļoti daudz lasītāju atzinīgu atsauksmju.

Zane Daudziņa pati "Dienasgrāmatu", kas rakstīta pandēmijas zīmē, dēvē par pašterapiju, un izrādās, ka ar to ļoti labi identificējas arī grāmatas lasītāji. Autore stāsta: "Cits ļoti smeldzīgi uztver līniju par vecākiem, dažam terapeitiskas šķiet tās vietas, kur ir humors un kaut kādi paradoksi, kur var pasmieties. Jo daudzi šajā pandēmijas fonā jūtas tā kā pazaudējušies vai izsīkuši. Cilvēki – nu, tāpat kā jau arī es – mirkļiem jūt tādu bezcerīgu sajūtu, ka tu esi tā kā iedzinies stūrī, tu īsti nevari saprast, vai tev ir kāda ideja. Un tad nākas ļoti daudz reflektēt par to, kā es varu izdzīvot šādos apstākļos, kas man ir nepierasti, sveši, kuri man nepatīk, bet kuri man jāiemīl un kuri man jāpieņem, un kuros man jāmācās pašam tikt ar sevi galā. Lai fiziski un garīgi nepazaudētos."

Kad Zane Daudziņa sāka rakstīt dienasgrāmatu, viņai pat pārdrošākajos sapņos nenāca prātā, ka to varētu publicēt grāmatā. Sākotnēji viņas mērķis bija pavisam merkantils – pieradināt sevi rakstīt tieši, ātri un vienlaicīgi jēgpilni, lai tādējādi sevi ietrenētu promocijas darba rakstīšanai, kas viņai bija jāpaveic 2020. gada laikā.

Pirmais ieraksts dienasgrāmatā ir 2019. gada Vecgada dienā un pēdējais tieši gadu vēlāk. Dienasgrāmata sākas ar laiku vēl pirms pandēmijas, bet tad jau no marta norit pandēmijas zīmē.

Savā ziņā Latvijas Radio ir vaininieks, ka Zane Daudziņa pēc triju mēnešu rakstīšanas pirmo reizi tomēr aizdomājās par iespēju dienasgrāmatu varbūt kādreiz arī publiskot. Viņa atklāj: "Latvijas Radio bija tāds paziņojums – rakstiet cilvēki savus piedzīvojumus šajā neparastajā laikā, un pēc gadiem tas būs tāds nozīmīgs vēstures nospiedums, kas mums ziņos par šo laiku. Nododiet to tautas gara mantu krātuvē."

Un tad iedomājos, ka varbūt šis, ko es esmu sākusi no agra janvāra, kādu saista. Bet tad es visu laiku gaiņāju to domu prom. Es, pirmkārt, neticēju, ka es uzdrīkstēšos, otrkārt, man šķita, ka tad es kļūšu kaut kāda samākslota, man gribējās būt dzīvai un tādai, kāda es patiesi esmu."

Tā arī Zane Daudziņa dienasgrāmatu gada garumā uzrakstīja, nerādot to nevienām citām acīm, pat ne saviem tuviniekiem. Savukārt pēc uzrakstīšanas un pārlasīšanas viņā sāka augt pašpaļāvība, un viņa piezvanīja Rakstnieku savienības vadītājam Arno Jundzem, ar ko bija pazīstama, viņš izlasīja, novērtēja atzinīgi, un tālāk jau pavērās ceļš arī uz grāmatas izdošanu.

Līdz šai grāmatai Daudziņas pieredze ar rakstīšanu bija minimāla, bet sacerējumus skolā viņa rakstījusi ļoti labi un savulaik, kad bija iemīlējusies, sacerēja arī dzeju. Labs pamats, lai rakstītu, nenoliedzami bija viņas studijas Filoloģijas fakultātē. Tomēr Daudziņa atzīst, ka šī grāmata viņai savā ziņā bijis arī atklājums pašai par sevi: "Galvenokārt tas atklājums saistās ar prieku par savu drosmi. Jo es vienmēr sevi esmu izjutusi kā tādu ļoti iekšēji biklu cilvēku. Tas nekas, ka es droši kāpju uz skatuves, tam nav nekāda sakara, ļoti daudzi aktieri ir ļoti introvertas būtnes. Un tas bija negaidīts gājiens. Grāmatā ir mani zīmējumi, un tas arī bija tāds nesens atklājums – 2014. gadā es pamanīju, kas es varu uzzīmēt kaut ko līdzīgu tam, kā tas dzīvē izskatās. Un arī vāks ir mans."

Zane Daudziņa "Dienasgrāmatu" parasti rakstīja agrās rīta stundās ar zaļās tējas krūzi rokās, vai nu sēžot lauku mājās pie kamīna vai Rīgas dzīvoklī pie sveces gaismas. Pirms rakstīšanas viņa parasti jau bija izpildījusi Vima Hofa elpošanas vingrinājumus, par kuriem arī var uzzināt viņas grāmatā.

Lai arī Zane Daudziņa turpina rakstīt dienasgrāmatu, turpmāk tā paliks tikai viņas ziņā, bet viņai ir ambicioza iecere kaut kad nopublicēt savu promocijas darbu par aktiera runu 21. gadsimta latviešu teātrī, kas varētu būt interesants ne tikai profesionāļiem, bet visplašākajam teātra mīļotāju lokam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt