Rakstīšana ir kā dzīvošana Latvijā – dārgs hobijs. Intervija ar rakstnieku Oskaru Vizbuli

Oskara Vizbuļa debijas grāmata – stāstu krājums “Pēcjēzus vecuma sviests” jūnijā nāca klajā apgādā “Mansards”. Tajā apkopoti 12 kinematogrāfiski, stilistikas un tēmu ziņā nedaudz atšķirīgi stāsti. Taču vienojošais stāstos ir no dažādām un grūti saskaitāmām perspektīvām vētītais – un, ticams, arī literatūrā nebūt ne viegli atbildamais – jautājums par cilvēka dzīves saturu un satvaru, kurš ik dienu sašķīst tūkstošiem detaļu un aizslīd sānu takās. To, starp citu, itin labi atgādina arī pats teksts, lai arī stāstu korpuss kopumā vēsta par nospiedumu, sliedi, ko indivīds ievelk pasaules vaigā. Vai autors piedāvā atbildes? Nē. Taču viņa aprakstītās versijas ir tepat, “no dzīves”, paņemtas un atgādina, ka arī sarežģīto un nerunājamo ir iespējams reflektēt vienkārši un pat brutāli.

Gribas kaut ko atstāt, kaut ko izdarīt, ar kaut ko lepoties

Ilze Jansone: Tāds standarta jautājums,  tu vispār sāk rakstīt un ap kuru laiku tas notika?

Oskars Vizbulis: 2012. gada 30. maijā nonācu slimnīcā. Gandrīz noliku karoti, un tad mani ieveda palātā pie kāda vīra, kuram sieva centās ieskaidrot, ka viņš vairāk nestaigās. Viņš to nespēja saprast – kā, nestaigās? Dāčā taču tik daudz darbu ir jāizdara, un tā. Bet sieva viņam teica, ka tagad viņš varēs lasīt grāmatas, skatīties televizoru. Un vīrs uz to saka – bļeģ, kam tad man vispār jādzīvo, tas ir pilnīgā pakaļā! Un es tur gulēju un domāju, un otrā dienā kaut ko par šito ārstam teicu, bet...

ārsts atbildēja – nu, redzi, citreiz citu cilvēku nelaimes var ļaut tev izdarīt kaut kādus secinājumus par savu dzīvi. Padomāju – nu, jā. Otrajā dienā palūdzu, lai man atved datoru un sāku rakstīt. Tas beidzās ar to, ka es uzrakstīju romānu, kas gan vēl nav izdots. Diezgan ilgi rakstīju, vairākus gadus.

Lai neiet laiks zudumā, paralēli sāku rakstīt arī visādus stāstus. Man šķita – žurnālistika un rakstīšana ir tādas savstarpēji cieši saistītas jomas. Plus arī tas, ka ikviens žurnālists grib uzrakstīt grāmatu – viņš visu laiku raksta par citiem cilvēkiem, bet gribas arī kaut ko savu.

Gribas kaut ko atstāt, kaut ko izdarīt, ar kaut ko lepoties.

Atceros, vienreiz man dēls prasīja: “Kas ir tas, ar ko tu varētu fleksot?” Es padomāju un teicu – nu, tagad man iznāks grāmata, es ar to varētu fleksot. Nu, un puika atbild, ka, jā, nav slikts variants.

Savulaik lasīju par Stīvu Džobsu un Stīvu Vozņaku, kā viņi garāžā ķimerējās ar elektroniskām lietām. Tad vēl “Apple” nebija dibināts. Saproti, tolaik vienkārši bija stilīgi censties kaut ko uzkonstruēt, parādīt savu varēšanu elektronikā. Un kas no tā sanāca? Tagad viņiem pieder teju puspasaules. Protams, es šeit nerunāju par materiālām lietām, kurām patiesībā nav nekādas nozīmes. Kas ir tas, ko Latvijā cilvēki dara, lai varētu lepoties? Ja runājam par hipsteru paaudzi, tad, pēc Hermaņa teiktā, viņi nav radījuši absolūti neko. Ir tikai pliks stils. Negribētos piedzīvot to brīdi – latvieši bieži runā par nāvi un kas tev pasniegs to ūdens glāzi – zini, kā cilvēks piedzimst viens, tā arī viņš nomirst viens –, bet esmu daudz lasījis par cilvēkiem, kas citus aizvada nāvē, un lielākoties mirēji nožēlo, ka viņi nav izdarījuši absolūti neko, lai arī ir gribējuši. Jo sabiedrības spiediens ir diezgan nežēlīgs – tai gribas, lai visi ir pelēki un vienādi.

Līdzko rodas kāds izlecējs, kas ir kaut ko izdarījis, pārējiem nākas uzdot sev jautājumu: “Bet ko es esmu izdarījis?” Tad viņi iekšienē saprot, ka neko nav izdarījuši, un tad jau ir reakcija – mums nevajag šitādus izlecējus, jo viņi ir kā greizais spogulis, kas rada iespaidu par pašu. Ikviens cilvēks ir radīts darīt to, kas viņam vislabāk sanāk. Man šķiet, ka rakstīšana varētu būt mans ceļš.

- Kājas tam aug no tavas žurnālista pieredzes? Tā tas varētu būt?

- Viennozīmīgi. Esmu žurnālistikā strādājis 23 gadus. Esmu ar anormālāko daudzumu cilvēku ticies, runājis par visādām tēmām – sākot ar sētnieku un beidzot ar prezidentu. Tu uzraksti un jūti, ka kaut kas paliek pāri. Atceros, reiz “Ozirisā” ēdu brokastis, un kāds vīrs skaļi runāja pa telefonu, un viņš saka: “Kas tas ir par mācītāju, kura draudzē jau divi cilvēki ir pakārušies?” Man šī frāze neizgāja ārā no galvas, likās – ar to ir kaut kas jādara, tā likās tik jaudīga. Un tad es uzrakstīju stāstu (“Nāves pieminēšana ap brokastu laiku” – I.J.).

Oskars Vizbulis

Vai, teiksim, es runāju ar večiem, kas ir bijuši Otrajā pasaules karā. Viens no viņiem gājis no Vācijas uz Latviju ar kājām. Un viņam padusē bijis dēlītis, lai varētu nogulties un pasargāt galvu no šķembām, kad sākas bombardēšana. Baigais stāsts. Es viņam jautāju – ko jūs ēdāt? Viņš skaidroja, ka ar to tieši nebija problēmu – daudzas mājas tiek pamestas, un pagrabos visur kartupeļi bija. Vai, teiksim, cilvēks, kas bijis lēģerī, stāsta, kāds tur bijis bads – viņš dzīvu irbes bērnu bija apēdis. Iedomājies – pilsētā, cilvēki, kas dzer “Cofee Latte”, varētu iztēloties – noplūca putnam spalvas un apēda. Vai, ja atrada ziemā kāpostgalvu uz ceļa – tie bija svētki! Un šādas lietas paliek, šķiet, ka šīs situācijas varētu miksēt – tāpat kā dīdžejs miksē dažādus skaņu fragmentus, rakstnieks varētu darīties ar dažādiem dzīves fragmentiem. Konstruēt, kā to dara konstruktori. Protams, kāds norvēģis – Karls Uve Knausgārds – vienā brīdī nolēma, ka pietiek konstruēt, un nolēma rakstīt par “tīro dzīvi” – tā saucamais "brutālais reālisms”. Viņš ļoti skrupulozi aprakstīja savu, savas dzimtas biogrāfiju, un tas arī aizgāja tautās. Varbūt tas ir kāds jauns līmenis.

Svarīgāk ir rakstot būt godīgam

- Šobrīd tev ir sajūta, ka pieredzei, kas tevī ir uzkrājusies, stāstiem, ko esi gadu gaitā sasūcies, ir jāiegūst cita forma, kas ar kaut kādu mērķi tiek palaista pasaulē?

- Absolūti. Citreiz ir bijis tā, ka es izlasu kritiku – kāda grāmata ir baigi saslavēta. Tad dabūju to grāmatu, lasu – nu, baigi sūdīgi uzrakstīta, liekas kā melnraksts – tādu taču nevarēja izdot! Rakstnieks arī it kā ievērojams, un tā, un tad es nodomāju – nē, nu tā es arī varu, jāpamēģina. Redzēs – neviena kritika jau vēl nav bijusi, paskatīsimies.

- Tevi uztrauc, interesē, ko teiks literatūras kritiķi?

- Mani savā ziņā uztrauc, vai viņi būs atraduši tās vietas, par ko es esmu iesprindzis. Interesē, vai viņi pamanīs, interesē, cik lielā mērā viņi orientējas literatūrā. Vai, teiksim, mani apsūdzēs kaut kādā plaģiātismā. Vienā stāstā figurēja teikums: “Kurā kompānijā nav bijis cilvēks ar iesauku Garais?” Un izdevējs man saka – Vilim Lācītim ir tāds pats teikums. Uz ko es atbildu – man darba vadītājs bija ar iesauku “Garais”. Tā ir objektīva lieta.

- Tev ir arī konkrēts lasītājs, kuram tu raksti?

- Nē.

Mana koncepcija ir – svarīgāk ir rakstot būt godīgam. Tad lasītājs tevi novērtēs. Es necenšos izlikties labāks – tur, kur ir lamuvārds, tur ir, tur, kur nav – tur nav.

Pašmērķīgi es neko nedaru, es rakstu tā, kā runāju un domāju. Nav tā, ka es piesēžos un ir izstrādātas sižeta līnijas. Citreiz tā ir pat sportiska interese – liekas, man ir virsraksts šitāds, jāuztaisa stāsts. Dažreiz man ir sanācis, citreiz ne.

- Bet virsraksts parasti vispirms?

- Kā kuru reizi. Citreiz paralēli rodas, citreiz nosapņojas. Pieņemsim, “Izkrāso pats” – man stāsts bija puspabeigtā veidā, es nevarēju saprast, ko lai es ar viņu daru. Pamodos – un, jā, tas varētu būt kā krāsojamā grāmata. Virsraksts radās, un vēl pierakstīju beigas.

- Lasot tavu grāmatu, man šķita, ka tavs rokraksts ir detaļās. Stāstā var parādīties detaļas, kuras tu piefiksē, bet tikai pēc laiciņa saproti, kāpēc tās tur ir bijušas. Piemēram, ar stāstu “Neiespējamā mīlestība” un “Mums vēl jāparāda mironim daži līkumi” ir sajūta, ka tu redzi filmu – kā cilvēki izskatās, kādā vidē atrodas.

- Jā, man ir vizuālā iztēle. Varbūt tas ir tāpēc, ka es daudz agrāk fotografēju. Aina ir fotogrāfiska, es iztēlojos vizuāli. Cits varbūt dzird vārdus dažādās nokrāsās – to sauc par sinestēziju.

Nabokovam bija tā – piemēram, viens vārds ir zaļš. Citi mūzikas skaņas dzird kā nokrāsas. Man tā nav, man uzreiz ir attēls. Tu pieminēji par mironi un līkumu, un es uzreiz iedomājos vīnstīgām noaugušu māju, tur nāk vectēvs eksoskeletā ar mazdēlu. Tā ir mana uztveres īpatnība.

- Man liekas, ir labi, ka tu to nodod tālāk lasītājam – tas ne vienmēr rakstniekiem izdodas.

- Šīs ir tās lietas, kur man pagrūti uz sevi no malas paskatīties, tas pat reizēm nav iespējams. Tāpēc man ir interesanti, ko citi tur saredzēs un kā saredzēs. Ir tāds teiciens, ka literatūras darbs ir pikniks, uz kuru rakstnieks atnes vārdus, bet lasītājs – nozīmi. Laipni lūgti pie galda!

Kā var bez literatūras dzīvi iedomāties?

- Kāda, tavuprāt, ir literatūras funkcija un kāda tai ir nozīme tīri tavā dzīvē?

- Man jau vispār liekas, pirmais romāns, nosacīti par savu dzīvi, tas ir visīstākais – piemēram, Riharda Bargā “Plikie rukši” vai Jāņa Rokpeļņa “Virtuālais Fausts”. Diezgan daudziem pārējais ir konstrukcijas. Noras Ikstenas darbus daudz neesmu lasījis – man šķiet, tikai “Mātes pienu”. Tas ir vairāk vai mazāk īsts, izņemot vietas, kur autore runā par politiku – šķita vairāk vai mazāk bērnišķīgi. Bet, ja tās vietas – kas laikam bija nodevas sērijai – noņemtu nost, būtu labs romāns. Es tolaik strādāju par ministra padomnieku un politiku daudz skatījos – tās ainas man šķita bērnišķīgas, it kā vienā vietā viņa rakstītu ar tinti, bet citā – ar krāsainiem zīmuļiem. Tas man grieza acīs.

Es mežonīgi daudz lasu – ja es nevarētu lasīt, man būtu jānošaujas. Literatūra ir viss. Kā var bez literatūras dzīvi iedomāties?

- Ļoti daudzi jaunieši mūsdienās nelasa.

- Jo sliktāk viņiem. Es savam dēlam saku – ja tev nebūs vārdu krājuma, nevarēsi precīzi izteikties. Ja tu nevarēsi precīzi izteikties, tevi nesapratīs. Vai tu vēlies dzīvot pasaulē, kur tevi nesaprot? Tas ir diezgan skumji. Daudzi mūsdienu cilvēki neprot sarunāties – viņi ne tikai neprot izteikties, bet nemāk sarunāties, viņi tur kaut ko īd.

Atceros, kad mēs ar dēlu gājām pa kafejnīcām, viņš jautāja, vai te ir wi-fi. Atbildēju, lai aiziet un uzprasa pārdevējai, jo ir jāmācās sarunāties. Būs saruna – būs wi-fi. Un viņš gāja un prasīja, tā es viņu mācīju komunicēt. Bet daudziem cilvēkiem ir tādas saskarsmes grūtības, ka brīnos, kas ar viņiem būs 30–40 gados.

- Būs citādāka sabiedrība.

- Citādāka būs. Bet vai viņiem pašiem būs labāk? Nezinu. Psihoterapeitiem būs darbs.

- Tas nozīmē, ka arī literatūra kaut kādā veidā var ietekmēt sabiedrību?

- Man jau šķiet, ka šodien nevarētu teikt, ka rakstniekiem būtu baigā ietekme. Labi, Mišels Velbeks, Frederiks Beigbeders – bet neteiksim, ka viņi ir ļoti ietekmīgi. Kaut kādā brīdī mediji viņiem pievēršas, apspēlē kādu problēmu, un pēc tam tas viss atkal noklust.

Man šķiet, rakstīšana ir kā dzīvošana Latvijā – tas ir dārgs hobijs. Es zinu, ka par to nākas samaksāt ar ļoti daudz ko. Man, piemēram, nav laika skatīties seriālus, lielākoties es lasu vai rakstu.

Nav tā, kā runā – visi rakstnieki staigā vieglā šmigā un tad raksta nezin ko. Tev ir jābūt skaidrā, jo – ko tad tu piedzēries uzrakstīsi? No otras puses, ir vajadzīgi iespaidi – žurnālistika ir bijusi pateicīgs lauks, kur tu visu laiku vāc. Un tad tu izšauj to visu ārā.

- Šai grāmatā ir daudz tavas žurnālista pieredzes. Tu ieminējies par romānu, kuru cilvēki raksta no sevis – vai tavs romāns arī ir tāds pats?

- Protams. Viennozīmīgi – tur ir ļoti daudz no manis kā no vīrieša, kā no dēla, kā no tēva. Ceru romānu šogad pabeigt. Bija viens brīdis – gads, pusotrs – kad nespēju uz romānu paskatīties. Rakstošie to varbūt sapratīs.

- No stāstiem mani piesaistīja viens, kurā tu ieliec sociālas problēmas, tostarp tās, kas skar feminisma jautājumus. Proti, stāsts “Devītais vilnis”. Šķita ļoti interesanti, ka tu jau pirmajā grāmatā raksti no sievietes perspektīvas.

- Stāstā ir gan reāla sieviešu pieredze un stāstījums, gan arī es esmu centies sevi aprakstīt no sievietes pozīcijas, kā spogulī. Ja leģenda par to, ka Leonardo da Vinči uzgleznoja Madonnu kā savu pašportretu, ir patiesa, tad šeit ir kaut kas diezgan līdzīgs. Stāstu formāts manai mentālajai psihofizioloģiskajai konstitūcijai ir piemērots, tas ir sprintiņš. Es nezinu, vai varētu uzrakstīt romānu no sievietes skatpunkta – būtu liels izpētes darbs, un nezinu, vai tur kas sanāktu.

- Cik ilgā laikā tu uzrakstīji stāstu krājumu?

Oskars Vizbulis

- Kaut kāds pusgads. Man bija stāsti, piemēram, “Vēstule profesoram”, jau uzrakstīti prātā. Bija ļoti vienkārši uzrakstīt uz papīra. Esmu gan redzējis cilvēku, kam taisa sekciju, gan arī bijis sirds operācijā, kad “Kluba” vajadzībām bildējām (sirds ķirurgu – I.J.) Romānu Lāci. Redzēju, kā sirdi apstādina un tā pārstāj pukstēt, un tad atkal pielaiž. Bet par to roku, kas stāstā vārījās – vienai paziņai tēvs bija tiesu medicīnas eksperts. Lai slīkoņiem, kuru rokas ir uzburbušas, noņemtu pirkstu nospiedumus, tās patiešām uzvāra. Lai cik šausmīgi tas izklausītos.

- Tavos stāstos ļoti simpātiski likās, pirmkārt, ka man nerodas vēlēšanās pārbaudīt detaļas – kaut vai šis piemērs. Visam pārējam stāsta saturam tu kā lasītājs notici tik ļoti, ka pat neiedomājies, ka autors varētu būt nepārbaudījis kādu detaļu.

- Pirms tam strādāju “Ilustrētajā Zinātnē”, un tur diezgan strikti visu pārbaudīja. Protams, varbūt kaut kur var piekasīties, bet esmu atvērts strīdēties, kāpēc tā vai tā. Man viens prasīja, vai patiešām bija tā, ka trolejbusā vīrietim nocirta kājas. Tā patiešām bija – es gāju no Brīvības bulvāra, no Vēstures un filozofijas fakultātes, un pretī stāvēja trolejbuss un uz asfalta nolikts vīrs, dzeltens kā baznīcas svecīte. Viena kāja bija nost – riepa bija sprāgusi, trolejbuss bija izpuvis, un, tā kā riepā ir liels spiediens, metāla daļas lidojot to kāju nocirta. Pēc tam ar vecajiem trolejbusu modeļiem vispār nebraucu.

Netīksminos par brutālismu, bet tā ir dzīves sastāvdaļa

- Otra lieta, kas man patika – tu nebaidies no brutālām un naturālām detaļām. Realitātē, kur mēs atrodamies, tās tādas arī ir.

- Zinu, ka citiem vīriešiem rodas psihotraumas no dalības dzemdībās – asinis, sāpes, citi pat ģībst. Vienam paziņam krusttēvs pat ir sačakarējis muguru, jo viņš ir pieņēmis tik daudz dzemdības un tik daudz ģībstošus vīrus cēlis.

Neteiksim, ka es tīksminos par brutālismu, bet tā ir dzīves sastāvdaļa.

Kad strādāju “Vakara Ziņās”, tevi aizsūta taisīt reportāžu – cilvēks nosists. Tolaik policisti skatījās caur pirkstiem, ļāva nobildēt nosistos. Vai citreiz: izsauc – bomzis uz tilta notriekts. Aizbraucam – smadzenes vēl kūp uz asfalta. Man tas šķiet diezgan interesanti. Vienīgais, atceros, ka viens fotogrāfs dabūja palīdzēt policistiem nest sadalītu līķi. Šķiet, uz balkona stāvēja, ietīts plēvēs. Tad gan esot bijis tuvu vēmienam.

- Man tas saslēdzas ar to, ko tu teici sākumā, atsaucoties uz ārsta teikto par mācīšanos no citu cilvēku likteņiem. Budismā, piemēram, ir meditācija pie līķa. Tas, man šķiet, palīdz neatslābt un iedomāties, ka visapkārt ir rožu dārzs, ka mēs nekad nemirsim, ka esam neievainojami. Tavs stāstu krājums to atgādina, vienlaikus saglabājot humoru.

- Bez humora absolūti nevar. Tāpēc man arī tas nosaukums ietver vārdu “sviests” – nevis zūdīties un lauzīt rokas, bet apzināties, ka uz visu ir tā kā uz sviestu jāskatās. Ja tu neesi spējīgs paironizēt par dzīvi un sevi, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Latviešiem lielā mērā tā ir kā trauma – kāds kaut ko pasaka, un uzreiz apvainojas. Tas nozīmē, ka mēs vēl esam kā bērna autiņos veselīgas nācijas ziņā. Tāpēc, starp citu, arī ar humoru žurnāliem ir problēmas – kādreiz bija “Dadzis”, bet tagad nav šādas tradīcijas.

- Atsevišķos žurnālos un avīzēs ir karikatūras.

- Bet tas ir stipri par maz, lai mēs varētu paironizēt par sevi un saviem trūkumiem. Es cienu visus, kas ir pelnījuši, lai viņus pieminētu, bet mēs esam pelnījuši arī pasmieties par savu pagātni. Man pat šķiet, ebreji smejas par holokaustu – kāpēc mums nevarētu būt jociņi par mūsu tā saucamajām tabu tēmām? Tas ir labākais veids, kā tikt pāri traumai.

Process notiek galvā, bet fiziski rakstu datorā

- Kā tu raksti?

- Man citreiz pietiek, ja uzrakstu vienu vārdu vai, teiksim, virsrakstu. Tad tur ir neredzama asociācija, ko vēlāk turpinu. Pamatā process notiek galvā, bet fiziski rakstu datorā. Es varu parakstīt tikai tad, ja es tekstu redzu. Lai arī es domāju tēlos, nianses varu izstrādāt tikai tad, ja redzu burtus. Cits var sēdēt un izdomāt teikumus, un tikai tad pierakstīt, bet es tā nemāku. Man ir jāskatās uz tekstu, un tad viņš pats piepildās.

- Tu daudzkārt pārlasi uzrakstīto?

- Katru stāstu vismaz kādas 20 reizes. Mani māc ziņkāre parādīt kādreiz lasītājam, cik ilgi dažreiz top viens teikums, par ko pašam nav kauns, kas ir pārrakstīts kādas reizes piecdesmit. Teiksim, kaut vai soctīklos ielikt lapu, kurā ir entie teikumi un pašā nobeigumā tas buljonteikums, kurā sakoncentrēts viss, ko gribēju pateikt. Jo dīvāna varoņi par visu vīpsnā, un tas mani tracina. Bet te, lai redz, ka rakstīšana nav sacerējuma rakstīšana, par ko skolā dabūja teicamu atzīmi, un tagad var dot padomu. Nu, līdzīgi kā visi zina dot padomus treneriem vai politiķiem.

- Kā tu saproti, ka manuskripts ir gatavs un dodams izdevējam?

- Pienāk brīdis, kad tev viss ir noriebies kā rūgta nāve. Un tad tu saproti, ka ir jādod – ka vairāk negribas to redzēt. Rakstnieks jau nav tas, kurš raksta, bet tas, kuru lasa. Grafomāns arī raksta, bet viņu nelasa, viņam nav iekšējās cenzūras. Man, kurš visu laiku ir rakstījis, ir svarīgi uzrakstīt tā, lai ir skaidri, lai cilvēki saprastu. Žurnālistikā tas ir iedresēts – kam tavi sarežģītie teikumi ir vajadzīgi, ja tos neviens nespēs izlasīt? Man, kurš ir studējis filozofiju, liekas, ka lielākā daļa filozofu principā būtu ar sūdainu mietu patriecami uz mājām, lai pārraksta tekstu. Ieskaitot “Tīrā prāta kritiku” vai Hēgeli, vai ko tur vēl – viņi taču ārprātīgi raksta, es nesaprotu, kā redaktors izlaida to cauri.  

- Cits laiks, cita domāšana.

- Jā, jā, protams. Tas nenozīmē, ka es tagad tur cenšos visus nolīdzināt tādā kā pončika līmenī, ko apēd un aizmirsti. Lasīšana ir prāta nodarbe, nav tā, ka es cenšos visu banalizēt, padarīt vienkāršu. Tas piederas pie lietas – ja tu raksti, tad tu raksti kaut kam.

Visa literatūra ir par lielo zīmējumu

- Jā, tas piederas pie tēmas un pie kopskata, kas stāstu krājumu vieno. Nocitēšu fragmentu no stāsta “Izkrāso pats”: “Vai beigās ieraudzīšu lielo zīmējumu, vai nomiršu kā idiots, nesapratis, kas ar to bija domāts?” Man šķiet, ka šī grāmata ir par lielo zīmējumu.

- Principā visa literatūra ir par lielo zīmējumu.

- To ir iespējams savilkt kopā?

- Piecas minūtes pirms nāves. Varbūt arī kādos apskaidrības mirkļos, ja tevi piemeklē kāda dievišķa atklāsme.

- Vai būtu iespējams gatavoties savilkt kopā lielo zīmējumu?

- Ar eksistenciālas pieredzes palīdzību – ja pats esi tuvu nāvei vai tuvinieks nomirst, tad tev ir jāpārdomā. Redzi, mēs jau vairāmies no nāves pieminēšanas – nāve, tas nav stilīgi. Bet viņa ir – pat piedzimstot tu jau esi nolemts nāvei. Bet mēs to šodien ignorējam, tas taču arī nav veselīgi.

- Kāpēc tad mēs ignorējam nāvi?

- To veicina patērētāju filozofija. Pieņemsim, izdomāt miljons nianses par alu vai kafiju un blakus – nāve. Izdomātās nianses patiesībā ir bulšits, jo tās vajadzīgas, lai varētu pārdot produktu. Savulaik biju Francijā pie kāda šampanieša darītāja, un man stāstīja, ka savulaik šampanieti pārdeva tikai lielajās pudelēs un nemūžam nedomāja, ka varētu pārdot mazajās pudelītēs, lai jaunieši varētu sūkt ar salmiņu. Bet tagad – easy. Viss ir jāpārdod, visa kā ir tik daudz, ka vajag izdomāt jaunus veidus, kā to pārdot. Un tad tev blakus nostāsies kāds un prasīs – ei, tu zini, kas ir nāve? Stāsts jau ir par pavisam kaut ko citu.

- Man kaut kā bija nojauta, ka mēs šo sarunu aizvilksim par nāvi.

- Bet kā par to var nerunāt? Jurģim Liepniekam ar Nilu Saksu bija romāns “Nāve – tās nav beigas”. Es tā domāju – šodien daudzi, es tajā skaitā, cepas par islāma izplatību. Nu, ko viņi mums iemācīs? Citādāku attieksmi pret nāvi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti