Memoriālo muzeju apvienības mājaslapā „www.memorialiemuzeji.lv" sākta abu dzejnieku savstarpējās sarakstes publicēšana, par to stāsta Memoriālo muzeju apvienības sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Zobena un Jānis Zālītis, kuri citē arī fragmentus no mājaslapā lasāmajām vēstulēm.
„Mana gaišā, Saules meita! Pie tevis nāku ar savu tumsu. Grēks man nākt, bet ilgāk nevaru palikt!" - Raiņa vēstuli Aspazijai lasa filoloģijas doktors Jānis Zālītis. Vēstule rakstīta aptuveni trīs mēnešus pēc abu dzejnieku iepazīšanās un to caurvij neprātīgas ilgas: „Man mācas virsū sentimentālisms. Vienu tavu kaislīgu, dedzinošu un gudru skatienu, un pietiktu man jādomā. Kad es tevi turēju savās rokās, elpoju tavu karsto dvašu, tas likās sapnis, sapnis..."
„Ak, mīļākais, mīļākais!" - pēc dažām dienām Aspazija atbild. Viņas vēstuli lasa sarakstes mājaslapas projekta veidotāja Sandra Zobena: „Es nevaru vairs bez tevis dzīvot! Glāb mani! Aiznes mani prom no visas šās pasaules, šiem ļaudīm."
Memoriālo muzeju mājas lapā tagad ikvienam pieejamās vēstules atklāj gan Raiņa un Aspazijas savstarpējās attiecības, gan abu pārdomas par dzīvi, gan arī ļoti plašu tā laika kultūras dzīves panorāmu. Viņu sarakste liecina arī par to, cik liela garīga mēroga personības viņi abi bija, pat kritiskākajos brīžos šis garīgais un intelektuālais vēriens viņos spēja būt dominējošais.
„Brīžiem var pat apbrīnot: iedomāsimies, teiksim, apstākļus, kādos Rainis atradās cietumā, un tas arī no vēstulēm ir skaidrs, ka vienu brīdi viņš bija patiešām novests līdz ārkārtējam nervu saspīlējumam un pat līdz gandrīz letālam iznākumam. Tajā pašā laikā iedomājamies to intensīvo garīgo dzīvi - „Fausta" tulkošanu, pārrunas ar Aspaziju, teiksim, par „Pēru Gintu". Brīžiem tas ierindas cilvēkam pat grūti ir saprotams, jo tā ir tāda psihofiziskā struktūra, kas laikam ir nedaudz atšķirīga," pārdomās dalās Jānis Zālītis
Tai pat laikā vēstulēs netrūkst arī sadzīvisku detaļu, padarot šos cilvēkus tik ļoti saprotamus ikvienam no mums... Rainim atrodoties Paņevēžas cietumā, Aspazija katru dienu nes viņam pašgatavotu ēdienu, taču tam līdzās viņai ir vēl viens uzdevums - viņai katru dienu gluži vai jāielaužas kāda zemnieka kartupeļu laukā, kas atrodas pie cietuma un ir vienīgā vieta, kuru Rainis pa cietuma logu spēj redzēt. Aspazija, protams, izpilda šo vēlmi. Sandrai Zobenai šī amizantā epizode no abu sarakstes īpaši mīļa:
„Tam kartupeļu laukam apkārt bija sēta. Un iedomājieties smalko dāmu ar garo kleitu, kura rāpjas pāri šai sētai, lai stāvētu konkrētajā vagā, lai viņu varētu redzēt. Un tad pie tam pirmajā reizē viņa nebija nostājusies pareizajā vagā, un tad viņš viņu rāja - kā tad tu tā... Tā kā ir šīs augstās lietas, bet ir arī šīs absolūti cilvēciskās lietas".
Sarakste 35 gadu garumā arī apliecina, ka abus vienojušas ļoti ciešas saiknes - gan fiziskā, gan vēl vairāk garīgā nozīmē, viņi izveidojušies par gluži vai nedalāmu radošu savienību.
No šīs nedēļas Memoriālo muzeju mājas lapā www.memorialiemuzeji.lv publiski pieejamas pirmās 50 abu dzejnieku vēstules, kas tapušas no 1894. līdz 1897. gadam, tās papildina filoloģijas doktora Jāņa Zālīša komentāri. Publikācija tiks turpināta, jo kopumā saraksti veido vairāk nekā 2500 vēstuļu. Sagaidot Raiņa un Aspazijas 150. jubileju, tās plānots publicēt pilnā apjomā.
