Ar ko sākas grāmata? Ar rakstnieka ideju, apņemšanos un mērķtiecību (citi to sauc par iedvesmu) rakstīt. Ar pirmo teikumu, varbūt ar tās vāku vai brīdi, kad to paņem rokās lasītājs. Te atbilde katram sava. Tāpat varam domāt arī par to, kurā brīdī grāmata beidzas. Kādam tas būs pēdējais izlasītais teikums, kādam noformulēta beigu atziņa, citam – brīdis, kad lasot zudusi interese.
Tāpat kā notikumi un ritumi dabā arī grāmatas radītais universs ir mūžīgs aplis, kurā gals un sākums savijas viens otrā, kurā lasītājs iet roku rokā ar autoru, kurā grāmata var pastāvēt pati par sevi tikai tad, ja kāds to lasa.
Luīzes Pastores jaunākajā stāstā bērniem "Raiņa ielas cirks" izgaismojas gala un sākuma filozofiskā ideja, te daļa no grāmatas ir gan autors, gan lasītājs, te risināti arī dzīves un nāves jautājumi un, visbeidzot, Raiņa iela ir miniatūrs sabiedrības spogulis, iela ar savu galu un sākumu, un nebeidzamu dzīves, sadzīves, svētku, kreņķu un ikdienas mutuli.
Par Luīzes Pastores jaunāko stāstu "Raiņa ielas cirks" var droši teikt – tā ir grāmata – notikums. Pirmkārt, mākslinieces Ievas Jurjānes ilustrāciju dēļ.
Grāmatā jūtams arī dizainera Alekseja Muraško ieguldījums, un šajās lappusēs nav nejaušību – sākot ar grāmatas izmēru, skaisto tumšzilo vāku un dzeltenajiem burtiem nosaukumā, beidzot ar Jurjānes radīto pasauli – tādu, kuru tā vien kārojas pārzīmēt, nu gluži kā bērnībā, kad likām baltās lapas uz skaistākajiem zīmējumiem un rūpīgi pārvilkām pāri ilustrāciju līnijas. Katrs atvērums šķiet tik pārdomāts, ka nav šaubu – iznākums ir rūpīgas sadarbības rezultāts, kurā jēga un nozīme ir it visam.
Kā grāmatas lapās saka stāsta centrālā varone Jūle: "Mākslas darbam jābūt tieši tādam, kādu tu to nepavisam neiedomājies."
Jāatzīst, ka Luīzei Pastorei izdodas pārsteigt arī savu lasītāju, jo kurš gan būtu iedomājies, ka reiz pienāks diena, kad arī lasītājs būs viens no grāmatas tēliem.
Tas, kā uz katru teksta lietotāju iedarbojas stāsta viens no pirmajiem teikumiem, būtu atsevišķa pētījuma vērts. "Kas tu esi?" – ar tādiem vārdiem sākas grāmata, un šo rindu autorei bija nepieciešamas divas grāmatas lasīšanas reizes, lai tā pamatīgi apjaustu šī jautājuma jēgu un nozīmi grāmatā.
Kas tu esi, lasītāj? Bērns vai pieaugušais? Skeptiķis vai ieinteresētais? Nogurušais vai azartiskais? No tavas atbildes atkarīgs turpmākais ceļojums grāmatas lapās.
Ja ierasti teksta lasītājs tiek uzskatīts par grāmatas noslēguma posmu, tad Pastore, ļaujot tam būt vienam no grāmatas varoņiem, apliecina pretējo – tu, lasītāj, esi daļa no stāsta jau brīdī, kad autora galvā vēl tikai top idejas aizmetņi. Un, patiesi, māksla, lai cik savdabīga, oriģināla, neatkarīga, tomēr netop tukšumam, tā top skatītājam, klausītājam, lasītājam. Luīzes Pastores grāmatas lapas liek domāt par mākslas un tās patērētāja attiecībām. Jā, arī mākslā var izmērīt savu sākumu (darba tapšanu) un galu (darba vērtējumu), taču būtiskākais taču ir tas, kas notiek pa vidu – šajā gadījumā lasīšana, piedzīvojot lappuses, notikumus tajās, Jūles un Margrietas nebēdnību, Raiņa ielas kolorītu un sirsnīgo dzīvošanos.
Viss ir sagriezies vienā kopīgā virpulī, līdz vairs nav iespējams saskatīt robežu starp sākumu un galu – paliek vien mākslas darbs pats savā būtībā un nebeidzamībā.
Savu galu un sākumu var nomērīt arī Raiņa ielai, katrai ielai taču tāds ir, turklāt ar pāra numuru mājām vienā ielas pusē, bet nepāra – otrā. Viss pēc noteikumiem un priekšrakstiem. Taču Pastore ļauj saviem varoņiem dzīvot mazliet ārpus rāmja, ārpus sākuma un beigām, ārpus kā vajag un kā pienākas.
Cirks ir vislabākais apzīmējums tam, kas notiek šā stāsta lappusēs, un visi tie, kas vēl atceras Merķeļa ielas cirku iz savas bērnības, noteikti labi atminas arī to mazliet nepieradināto sajūtu, kas tajā valdīja.
Tā bija krāšņa, arī visai savāda pasaule ar saviem noteikumiem. Tāda ir arī Raiņa iela, kuras katrā namā ir pa kolorītam iedzīvotājam un tikpat nepieradinātam stāstam. Te ir tēlnieks, kurš prot no akmens izveidot tikai degunus, te ir kāds vīrs, kura dzīves un Visuma centrs ir viņa sunīte, te ir Jūle un Margrieta, kuras kādā brīdī apmainās kleitām un līdz ar to arī identitātēm, te ir Margrietas dusmīgā ome, kas gatavo visgardākās smalkmaizītes rajonā. Pastores Raiņa ielā ir savs gals un sākums, Jūle katru dienu mēro ceļu no savas mājas ielas sākumā līdz Margrietas mājai ielas beigās, taču tas nav rāmis. Tā ir iespēja piedzīvot visu to skaistumu un cirkošanos, kas notiek pa vidu.
"Raiņa ielas cirkā" notiek dzīve, un stāstā tiek risināti arī eksistenciāli jautājumi. Te jāuzteic autore par gandrīz juveliera cienīgu griezienu mūsu, tas ir, lasītāju sirdīs.
Cilvēka dzīves sākums un gals, gals un sākums, piedzimšana un nāve, nāve un piedzimšana – kurš gan pateiks, aiz kura pavediena vilkt, lai nonāktu pie lielās patiesības. Visticamāk, to nezināja arī pats Rainis.
Vien tajā ir taisnība, ka viss šajā dzīvē rit uz priekšu arī tad, kad šķietami beidzies. Mēs taču paliekam mūsu mīļo atmiņās, stāstos, mūsu ceptajās bulciņās vai stādītajos ziedos, sarakstītajos dzejoļos un nodziedātajās dziesmās. Arī Rainis ir palicis mūsos, ne tikai ielu nosaukumā, arī lauztajā priedē un idejā par mūžīgo nebeidzamību, jo dzīves jēga taču ir pati dzīvošana. Luīze Pastore un viņas Raiņa iela atklāj patiesību, ka būtiskākais nav ne sākums, ne gals, bet gan viss, kas notiek pa vidu, vienlaikus visu šo notikumu daļa ir gan piedzimšana, gan nomiršana, gan sapņošana, gan būšana tepat un kopā.
Stāsts "Raiņa ielas cirks" tā lasītājiem atgādina par to, ka dzīve visā tās dramatismā tāda dauzīšanās un, jā, cirks šā vārda labvēlīgākajā nozīmē vien ir. Dzīvot ir māksla, un māksla ir daļa no dzīves.
