Grāmatu lappusēs paslēpta laika kapsula
Māra Runguļa skaitāmpantu grāmata tika solīta jau pagājušajā gadā, bet tieši tāpat kā katram notikumam cilvēka dzīvē, arī katrai grāmatai ir savs laiks. Skaitāmpantu un ķircināmpantu apkopojums "En den dīno šoko loko tīno" izdevniecībā "Liels un mazs" iznāk šā gada februārī un uzreiz piesaista ar neparasto noformējumu un grāmatas dizainu. Tikpat būtisks ir arī grāmatas saturs – Māra Runguļa rūpīgi vāktie panti, kurus savulaik esam skaitījuši daudzstāvu māju pagalmos, vasaras nebēdnības un saules pielietajās pļavās un skolu gaiteņos. Bez tā, ka šī grāmata ir vizuāli izcili nostrādāta un ir kā nostalģijas šāviņš pieaugušo lasītāju smadzenēs, "En den dīno šoko loko tīno" gluži kā laika kapsula, kurā esam paslēpuši bērnības garšu un kuru ar Māra Runguļa palīdzību varam nodot saviem bērniem.
Šī grāmata jūs pārsteigs brīdī, kad to paņemsiet rokās, jo, pirmkārt, prasīsies sagāzties uz sāniem, ļaujot lasītājam izkāpt no ierastajiem priekšstatiem par to, kādai jābūt un kā jāšķiras grāmatai. Veidota kā pantu un mākslinieka Reiņa Pētersona krāšņo ilustrāciju albums, tā ērti iemetama ceļojumu somā, paņemama līdzi izbraucienos ar auto, turklāt to būs pa spēkam noturēt arī mazākām plaukstām. Pētersons grāmatas noformējumā izvēlējies šķietami vieglāko ceļu un vizualizējis skaitāmpantu saturu. Grāmatas lapās dzīvo gan Burbuļmāte, gan pelnu putra, te ieraudzīsiet septiņus velnus baznīcā un pat sūdzambībeli rakstāmgaldu, un tas viss labi pazīstamajā un vienlaikus unikālajā Pētersona rokrakstā. Par to, ka grāmata nav tikai bērnu auditorijai domāta, liecina arī mākslinieka veikli iepītās Latvijas un pasaules kultūras atsauces ilustrācijās. Piemēram, dejotāji, kas vizualizē skaitāmpantu par cūkām, kuras uzdanco, stipri atgādina Unu Tūrmani un Džonu Travoltu ikoniskajā Kventina Tarantino "Lubenē".
Grāmatā apkopotie skaitāmpanti un ķircināmpanti ir Māra Runguļa mūža darbs, taču tas nevienā brīdī nekļūst smagnējs vai nomācoši garlaicīgs. Te lappuses šķiras viegli un līksmi, īpaši aizraujoši ir lasīt pantus, kurus atceramies tieši tādus, kādi tie bija mūsu bērnībā, taču pāri visam skan valodas burvība – vēl viens pierādījums vārdu maģiskajai dabai. Dažiem tekstiem ir paveicies vēl vairāk, un tie iemūžināti krāšņajos Reiņa Pētersona komiksos. Grāmatu papildina arī Māra Runguļa ievads un folkloristes Unas Smilgaines pēcvārds, īpaši vērtīgi ir komentāri – izglītojošs un arī izklaidējošs materiāls par daļu pantu un to izcelsmi. Šī informācija ļaus ikvienam iejusties skaitāmpantu detektīva ādā un uzzināt aizraujošas detaļas par skaitāmpantu vēsturi, izcelšanos, ienākšanu latviešu mutvārdos.
Bērnībā skaitāmpanti un ķircināmpanti atrisināja strīdus, tie bija gandrīz kā valūta, ar kuras palīdzību varēja "nopirkt" ne tikai mieru, bet arī zināmu varu – jo vairāk skaitāmpantu pagalma iedzimtie zināja, jo asprātīgāki tie bija. Vasarās, kad ierasto vidi nomainīja ciemošanās pie vecmāmiņas vai citiem radiem laukos vai pilsētā, pagalmā ienāca svaigi un iepriekš nedzirdēti panti, un viss burtiski atdzīvojās. Māris Rungulis ar grāmatu "En den dīno šoko loko tīno" ir nodrošinājis to, ka maza, bet būtiska daļa vecāku bērnības ienāks arī šā laika bērnos.
Nopietnie nieki
Arī Žebera (īstajā vārdā – Andris Breže) jaunākajā grāmatā bērniem "Ejas un asakas" ("Liels un mazs", 2022) ieskanas bērnības nostalģijas motīvs. Kā grāmatas sākuma daļā informē pats autors – teksti šajās lappusēs ir uzrakstīti vieglajā valodā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šī grāmata tāda niekošanās vien ir. Tas tā varētu šķist pirmajā mirklī, bet niekiem un sīkumiem cilvēka dzīvē mēdz būt nozīmīga, pat liktenīga loma. Redz, kā notiek ar tiem niekiem – tāds šķietams sīkums kā viens burts vārdā var izmainīt visu, un Žebers nebaidās ne spēlēties, ne dauzīties.
Spēle sākas jau grāmatas nosaukumā, kur "Ejas un asakas" ar pāris burtu palīdzību pārtop par dzejām un pasakām. Šķirot vaļā grāmatu, tās iekšvākos redzamas visas tās grabažiņas, kuras pēc tam satiksim iekšlapās un tekstos – mazas rotaļu mašīniņas, porcelāna figūriņas un Lego kluči grāmatā kalpo ne tikai oriģinālam mākslinieciskajam noformējumam. Šie priekšmeti sevī iemieso gan bērnības nostaļģiju, gan atmiņas, un Žebera teksti šo sajūtu izteikti pastiprina. Turklāt ļoti īsie, bet koncentrētie dzejoļi un pasakas ir gudri savā absolūtajā vienkāršībā. "Ejās un asakās" piedzīvojiet atbruņojošu cilvēcību, ilgas pēc bērnības, bet arī trāpīgu bērnības atklājumu, asprātīgas un ļoti precīzas vārdu spēles. Šī grāmata ir par absolūtu radošo briedumu, kad teikt un darīt var visādas muļķības, tomēr apakšā tam ir kas vairāk par blēņošanos blēņu dēļ. Visos Žebera tekstos ir kāds āķis. Tāds, kas pavilks jūsu lūpu kaktiņus uz augšu.
Pie "Eju un asaku" dizaina strādājis Artis Briedis, bet ilustrācijas veidojis Andris Breže. Grāmatai ir raupja muguriņa, izvēlēts cietāks papīrs, savukārt teksts rakstīts mašīnrakstā. Viss kopā rada sajūtu par kaut ko nepieradinātu, bet vienlaikus labi pazīstamu. Grāmata, kas radīta gados jaunam lasītājam, izkāpj no ierastā rāmja, tās veidotāji uzdrošinājušies ļauties radošai brīvībai, bet ar cieņu izturējušies pret lasītāju, kas grāmatās meklē piedzīvojumus un pārsteigumus. "Ejās un asakās" tādi noteikti ir, turklāt ne viens vien. Brežes veidotās ilustrācijas oriģināli papildina tekstus, bet stāsta arī pašas savus stāstus, visbeidzot, katrs lasītājs lappusēs noteikti ieraudzīs un izstāstīs kādu pavisam citu stāstu. Salīdzinoši mazā apjoma grāmata ir ietilpīga gan saturiski, gan vizuāli.
Žebera "Ejas un asakas" ir labas bērnu oriģinālliteratūras paraugs. Tie ir teksti, kas rotaļājas ar vārdiem, sajūtām, asociācijām un atmiņām, pieejami un saprotami dažāda vecuma un atšķirīgas pieredzes lasītājiem. Grāmatas tīrais un lakoniskais vizuālais tēls atstāj telpu lasītāja interpretācijai, stāstiem, kas rodas indivīdā kā personiskās pieredzes nesējā. Te katrā lapā ir vieta sajūtām, smaidiem un nelielai smeldzei par bērnību, kas aiziet strauji, bet neatgriežas nekad. Žebers liek domāt kā bērnam, neizslēdzot iespēju šo visu lasīt ar pavisam pieaugušu prātu, bet tik un tā gūt baudu un prieku.
Nepabeigtais scenārijs
Visbeidzot, te nu mēs esam – stāvam pie plaukta, kurā nevar nepamanīt dramaturga Laura Gundara jaunāko veikumu, ko grūti nosaukt par grāmatu daudzu iemeslu dēļ. "Dzimtas asinis" ("Aminori", 2023) citu izdevumu vidū izceļas ar iesējumu – A4 formāta klade ar spirāli atgādina skolas laikus, šo sajūtu pastiprina arī mākslinieces Mariannas Lapiņas noformējums ar mazliet haotiskām skicēm un domu pierakstiem. Ar koši sarkanu marķieri uzšņāptais grāmatas nosaukums un turpat arī vāka ilustrācijas cita citu papildina un jau pirms vāku atvēršanas apliecina – "Dzimtas asinis" ir konceptuāls eksperiments ar mērķi, pirmkārt, piesaistīt lasītāju uzmanību ar oriģinalitāti, citādumu un šajā gadījumā arī ar savādumu. Taču ar konceptuālo mākslu nereti ir tā, ka tā spēj dzīvot kā koncepts, taču ne vienmēr prot aizkustināt lietotāja sirdi.
Jāatzīst, ka mākslinieces Mariannas Lapiņas veikums ir tas, kas šajā grāmatā iepriecina visvairāk. Oriģināli un svaigi – tas ir tas, kas literatūrā jauniešu auditorijai var nospēlēt lielu lomu. Grāmatas dizains, kas izceļas uz citu izdevumu fona, jauneklīgs, mazliet nepieradināts grāmatas noformējums var pacīnīties par jaunā lasītāja uzmanību, un šajā ziņā māksliniece paveikusi izcilu darbu. Grāmatas vāks ziņo, ka "Dzimtas asinis" ir scenārijs, un Lapiņa to attiecīgi arī noformējusi – te ir varoņu, ainu, notikuma vietu skices, dažādas piezīmes, atsauces, ilustrācijas, kas rada tekstā notikušajam atbilstošu noskaņu. Ilustrācijas ir puspabeigtas, šķietami uz ātru roku savilktas skices, citviet pavisam pretēji – ļoti detalizētas, vietām melnbaltas, citviet – krāsainas tās rada sajūtu, ka lasītājam ir iespēja ieskatīties kādās slepenās lappusēs, kas nemaz nav paredzētas vienkārša lasītāja acīm. Ir vietas, kurās skices iziet no rāmjiem un pārkāpj ilustrācijām atvēlēto telpu, zīmējumi klājas virsū tekstam, pastiprinot sajūtu, ka šīs lappuses nav paredzētas lasītājam.
Lasot Laura Gundara uzrakstīto scenārija tekstu, sajūta par melnrakstu, kas nejauši nonācis lasītāja rokās, pastiprinās vēl vairāk. Stāsts par puisi, vārdā Si, kas vairs nevēlas darīt to, ko līdz šim darījis veiksmīgi, ir nedrošs savās izvēlēs un apmaldījies nākotnes izvēlēs, varētu būt lieliska premisa pusaudžu grāmatai par pieaugšanu. Taču labi domātā ideja iestrēgst pati sevī, vēl nesākusies. Grāmatas komentārā autors ierakstījis, ka šis ir "scenārijs, kuru papildināt, mainīt var ikviens", un tas ir labs iedrošinājums lasītājam būt radošam, ļauties impulsam, būt daļai no teksta, no mākslas radīšanas procesa. "Dzimtas asinis" ir grāmata, kura apzināti veidota kā melnraksts, tā ir konceptuāli pamatota ideja, ka ikviens no mums pats atbildīgs par savas dzīves scenāriju un par to, kā interpretējam notikumus sev apkārt un arī šīs grāmatas tekstā. Tiesa gan līdz pilnīgumam šajā idejā kaut kā pietrūkst. Iespējams, tie ir dialogi, kas strēgst paši sevī un nepilda savu funkciju dzīt uz priekšu notikumus. Arī tēli "Dzimtas asinīs" neraisa līdzpārdzīvojumu, tos grūti nosaukt par šabloniskiem, drīzāk par neskaidriem un nenoteiktiem. Stāsts par jauniešiem saprotamo maldīšanos sevī ir sarežģīti un gandrīz neiespējami nolasāms. Līdz ar to izcilā ideja par scenāriju, kuru katrs lasītājs papildina un līdzrada pats, izčākst, un pāri paliek vien neērtības sajūta, ka lasītāja rokās ir nonācis nepabeigts teksts.
Mūsu oriģinālliteratūrā akūti trūkst labu un aizraujošu tekstu jauniešiem, un šoreiz gribētos uzsvērt tieši vārdu "aizraujošu". Apejot konceptuālas idejas, radošus meklējumus grāmatas dizainā un izmisīgu tiecību uz augstvērtīgu mākslu, labi uzrakstīts stāsts būtu tas, kas šobrīd būtu akūti nepieciešams.
