Lai valoda būtu pilnvērtīga, jālieto gan jauni vārdi, gan jāatceras arī vecie. Profesore Janīna Kursīte stāsta, ka mūsdienās izmantojam tikai piekto daļu, cits tikai desmito daļu no iepriekš lietotiem vārdiem. Profesore visdažādākajos avotos (vecās vārdnīcās, literatūrā, ekspedīcijās) atrod un ceļ augšā aizmirstus latviešu valodas vārdus. Ir jau izdota ne viena vien „Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb vārdene”, kā to sauc pati profesore. Radio vārdenē darba dienu rītos ceļam gaismā sakāmvārdus un parunas un Janīnas Kursītes skaidrojumu.
Sirmā stunda, arī pelēkā stunda – vakara krēslas brīdis pirms tumsas iestāšanās.
„Ni tymss, ni spūdrys, atguo siermuo stuņde.” (Ņina Kukule, Sibīrija, 2005) – Šis teiciens uzklausīts 2005. gadā ekspedīcijā Sibīrijā pie turienes latviešiem.
''Vakarā – pelēkā stundā – guni nededza. Sēdēja tumsā, aizdeva un minēja mīklas vai stāstīja šausmīgas pasakas, ka kājas jāsavelk uz sola /../ Pa starpām dzirdēja kādu graužam burkānu vai rāceni.'' (J.Vaivods. Reiz bija. Kā mēs dzīvojām, darījām, runājām. 1982 (ms.), 44)
Mūsdienās sirmās stundas jēdziens un nozīme pazudusi, jo mēs īsti neprotam atrast brītiņu atpūtai. Agrāk sirmo stundu uzskatīja par brīdi starp 'vēl gaisma' un 'vēl ne tumsa'- pārejas brīdis, kad jāatvelk elpa, jāapdomā dienā padarītais un drusciņ sevi jāizklaidē.
Kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
