Radio leģenda Gunārs Jākobsons atmiņu grāmatā atklāj savu dzīvesstāstu

''Vārds, sports un dziesma ir bijuši mani ceļabiedri vairāk nekā 60 gadu garumā. Un ir joprojām,'' tā nesen klajā nākušajā grāmatā atzīst tās autors, leģendārais Latvijas Radio žurnālists Gunārs Jākobsons. Grāmata saucas ''Pie mikrofona Gunārs Jākobsons'', jo mikrofons visās darbības jomās allaž bijis viņa vistuvākais sabiedrotais.

Radio leģenda Gunārs Jākabsons atmiņu grāmatā atklāj savu dzīvesstāstuBaiba Kušķe

Taču grāmata nav tikai par viņu pašu, tā bagātīgi atklāj arī Latvijas Radio vēsturi un mūsu valsts vēsturi kopumā. Tas ir stāsts, kurā ir daudz maiguma, skaistuma, uzvaras brīžu, bet arī traģisku un ļoti sāpīgu intonāciju.

"Es jau nebiju iecerējis to grāmatu rakstīt. Ja tu būtu vaicājusi pirms pieciem gadiem, kad tu uzrakstīsi grāmatu par sevi, es būtu teicis īsi un kodolīgi – nekad! Nu iznāca otrādi," saka Gunārs Jākobsons. 

Kategoriskais ''nē'' izmainījās pēc tam, kad  Jākobsons pirms vairākiem gadiem kopā ar Liu Guļevsku sarakstīja grāmatu par leģendārā raidījuma ''Mikrofons'' dziesmu aptauju. Kā viņš saka – ''Mikrofonam'' viņš atteikt nevarēja, jo ar to kopā bija pavadīti 17 ļoti skaisti gadi, un pēc tam jau arī kaut kā dabiski nobrieda ideja par savam dzīvesstāstam veltītu grāmatu.

"Ir bijuši vairāki rakstītāji, kas ir vēlējušies rakstīt par mani. Bet es tā domāju, ja jau es nevaru, būdams radio žurnālists, vienu grāmatu par sevi uzrakstīt, tad kas es par žurnālistu. Un es jau saviem kolēģiem tiku teicis, ja nu grāmata būs par mani, tad es rakstīšu to pats, jo tomēr – varbūt vīzdegunīgi skan – bet es domāju, ka es sevi tomēr pazīstu vislabāk. Labāk nekā mani draugi, draugi, paziņas, kolēģi," norāda Jākobsons.

Gunārs arī rakstiski ir labs stāstnieks. Un grāmatā iepazīstam viņa dzīvesstāstu no mazā lauku puišeļa Jaunsvirlaukā līdz slavas virsotnēm žurnālista darbā. Izrādās, viņa vecākus kopā saveda ''Singer'' izšūšanas kursi. Savukārt viņa paša dzīves pirmie nedarbi un pārbaudījumi bija saistīti ar bitēm un medu.

2. klasē viņa sapņu meitene bija slaidā Edīte no 7. klases. Savukārt vidusskolā viņu meitenes ķircināja, saucot par Brūno Lāci. Viņš bija iecerējis kļūt par virsnieku, taču ieguva jurista izglītību, savukārt visu mūžu darbojās žurnālistikas jomā šī vārda visplašākajā nozīmē.

Grāmata ir arī stāsts par personību lielo ietekmi Gunāra un ikviena cilvēka dzīvē.

"Ārkārtīgi liela loma ir personībai, ko mēs īpaši nenovērtējam, es nezinu kāpēc, tagad. Ja man nebūtu Skaidrītes Burkānes pamatskolā, Mirdzas Briģes vidusskolā, ja es nebūtu sastapies ar Borisu Podnieku, izcilu personību un brīnišķīgu diktoru... viņš jau nebija mans kolēģis, viņš faktiski bija mans otrais tēvs. Viņš arī mani dresēja šajā saistībā, viņš teica – ja tu gribi strādāt radiofonā, gribi būt diktors, gribi būt komentētājs, tad strādā, pirmkārt, pie savas per-so-nī-bas. Un, ko es tagad jaunajiem žurnālistiem, saviem kolēģiem arī gribētu likt pie sirds – padomāt par savu personību, lai tu varētu iet pie citiem cilvēkiem, citām personībām," pauž Jākobsons.

Mikrofons bijis Gunāra vienmēr uzticamais sabiedrotais, un, izrādās, pašu pirmo mikrofonu viņš sameistaroja jau ļoti agrā bērnībā kopā ar savu bērnības draugu. "Jā, nu, pirmais mikrofons bija ar kaimiņu Robi. Kurš vēlāk, starp citu, kļuva par divkārtēju sociālistiskās sacensības uzvarētāju Latvijā kā labākais kombainieris. Mēs gājām ar viņu uz skolu pirmajās klasītēs un tēlojām radio. Divas konservu bundžas sameklējām, sasaistījām ar drāti, viens no otra nostājāmies vairāku metru atstatumā un sākām runāt – hallo, Rīga, hallo, Rīga, hallo, Rīga! Skanēja brīnišķīgi!" atceras Jākobsons.

Savukārt pirmo reizi startējot radio diktoru konkursā, Gunārs īstenoja kaut kur dzirdēto gudrību par jēlas olas labo ietekmi uz balsi. Konkursa rītā – drošs paliek drošs – viņš šķebinādamies izdzēra pat veselas trīs.

"Tad es arī ņēmu tās olas iekšā pirmo reizi dzīvē. Tas nemaz nav tik vienkārši. Droši vien, ka palīdzēja. Kura palīdzēja, es nezinu – pirmā, otrā, trešā vai visas kopā, bet toreiz vairāk nekā simts cilvēku bija uz to konkursu, pēc tam palikām seši, tad vēl mazāk... Tā ka olas palīdz, olas palīdz, jā, jā," smej Jākobsons.

Grāmatā ir daudz sirsnības, mīlestības pret dzīvi, darbu un tuvajiem cilvēkiem, bet netrūkst arī sāpīgu un traģisku intonāciju un notikumu, kuru saistībā Gunārs atzīst – viņš nepiekrīt teicienam, ka laiks visu dziedē un dzēš, maigi izsakoties, viņam šis teiciens šķiet dīvains, pat zaimojošs.

Uz jautājumu – ja būtu tāda iespēja, kas būtu tas, ko viņš šobrīd ar savu dzīves bagāžu gribētu pateikt tam mazajam lauku puišelim, kāds viņš savulaik bija Jaunsvirlaukā, – Jākobsons atbild: "Droši vien uzsistu uz pleca, pateiktos vecākiem, pateiktos liktenim kā tādam. Es domāju – tā turpināt tālāk, kā kādreiz sportā tika sacīts. Es esmu mēģinājis tikt visam pāri kaut kā tā (savu iespēju robežās, protams) vairāk skatoties uz to gaišo, nevis uz to tumšo pusi. Jo nav māksla nokārt degunu un iet pa dzīvi ar saļimušiem pleciem. Tāpēc arī savai mazmeitiņai Lotei es vienmēr saku – Lotiņ, degunu augstāk par degungalu!".

Grāmatas redaktore Gundega Sēja raksturo Gunāru Jākobsonu kā brīnišķīgu stāstnieku ar pārsteidzošu atmiņu un par īpašu grāmatas vērtību dēvē arī to, ka tā ir daudz plašāks vēstījums nekā tikai viena cilvēka dzīvesstāsts.

Grāmata ''Pie mikrofona Gunārs Jākobsons'' jau sākusi savu ceļu pie lasītājiem. Ja vien būs iespējams, tās atvēršanas svētki plānoti 8. decembrī, kad vārda diena ir Gunāriem un arī Guņiem, kā grāmatas autoru dēvēja bērnībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt