Ir arī dīvaini gaidīt grāmatu, piemēram. Šobrīd e-pastā varu apskatīt savas gaidāmās grāmatas maketu. Es to pārlasīju un uzjautrināti domāju: "Kāpēc es to visu sarakstīju?" Liekas, katram, kas nodarbojas ar kaut kā radīšanu, šāda doma mēdz ienākt prātā. Savā ziņā liekas, ka tā nemaz nebiju es, katrā ziņā neesmu es, kas tagad lasa, jo tagad es lasu, nevis rakstu savus dzejoļus, kas būs grāmatā. Ak, grāmata. Manis dēļ tiks radīts objekts, ko varbūt arī pēc četrdesmit gadiem varēs nopirkt kādā "Otrā elpā" par eiro četrdesmit pieci.
Klāvs Elsbergs, es domāju, gan nopietni strādāja, rakstot savus dzejoļus, gribēja tos izdot grāmatās un gribēja kustināt galvas un sirdis saviem lasītājiem. Es arī gribu, it kā, bet neuzticos, ka varu tiešām paliekoši iespaidot citus cilvēkus (lai gan dzeja noteikti var, esmu to vairākkārt redzējusi; tad potenciāli mani dzejoļi arī varētu, tomēr tas ir starp dzejoli un lasītāju, fiziskajai man – maz nozīmes šādā savienībā; ir gadījies arī sastapt svešiniekā radušos ideju par mani, ideju par Mariju Luīzi Meļķi – tādam tēlam gan droši vien ir darīšana pie tā, kā lasās mani teksti, bet, atklāti runājot, es labāk gribētu, lai šādas fantāzijas paliek laikam, kad būšu mirusi vai varbūt ilgi kaut kur prom, vārdu sakot, negribu neko dzirdēt par Mariju Luīzi Meļķi, kamēr pati esmu te), tāpēc labāk domāju par kaut ko citu.
Man patīk domāt par latviešu valodu. Man ir prieks, ka tā ir mana dzimtā valoda, nevis angļu, kas, kā nesen lasīju joku internetā, ir tāda kā e-pastu valoda.
Daudz mana vecuma un patiesībā arī stipri vecāku cilvēku, nemaz nerunājot par šībrīža pusaudžiem, runā pa pusei latviski, pa pusei šajā e-pastu, instagrama, podkāstu un svešzemju literatūras valodā. Tomēr tad, kad runājam latviski, mēs runājam tiešāk no sirds.
Un tas noteikti man ir svarīgi – runāt un rakstīt iespējami radikālā atklātībā.
Klāvs Elsbergs noteikti ir rādījis man paraugu tiešumā, kaut arī nerakstīja nekādus konceptuālisma tekstus. Mēs ar draugiem daudzkārt vandījāmies pa ielām un dzīvokļos, izkliegdami dižā dzejnieka rindas. Lai piedod labiņie. Kad neuzdrīkstējāmies paši runāt, mēs citējām Klāvu un pārējos.
Šobrīd pasaulē notiekošajās šausmās manī ir galēji uzkurbulējusies nepieciešamība rakstīt. Tik izplatītā frāze Amerikas afroamerikāņu mūzikā "I’ve got my song" ir kļuvusi par izdzīvošanas kodolu. Šī dziesma nesākas ar klusu vārdu, ir pienācis laiks, kurā cilvēkiem nav jāslēpj kliedziens. Es esmu. Redzi mani. Labākais, ko varu iedot lasītājam, ir spēja viņam vai viņai arī sajust savu dzīvību.
Daudzkārt šķiet, ka vienas dienas laikā saņemam daudz par daudz iespaidu, lai varētu to visu absorbēt.
Literatūra tādā ziņā nav rīks, ar kuru iztukšot prātu, bet tas ir ceļojums notiekošajā un notikušajā. Pieturies man pie rokas, es pieturēšos pie tavējās.
