Karonhisake ir Evikys suokuma perioda kai dzejneicys pseidonims, kod vydsškolā jei suoce raudzeit raksteit i, dzejnīka Valentina Lukaševiča mudynuota, ari publicēt sovys dzejis ailis. Kai zyna skaidruot dzejneica i niu jau ari prozys autore poša, vuords ‘karonhisake’ nu indiaņu volūdys tulkojams kai ‘tei, kas meklej dabasūs’. Tūlaik jei ari poša bejuse romantiskuoka i ni tik skorba. Jaunajai autorei pīaugūt i atsateistūt, pseidonums itūšaļt ir nūlykts molā i ari dzeja drupeit ir palykuse ūtrā planā, tuos vītu ījemūt prozai. „Par tū, ka laikam vyspuor literaturys kontekstā es uzskotu, ka dzejis formats palīk deļ cīši šaura interesentu lūka. Jis pryncypā dīvamžāl īt iz aizmiersteibu, vysmoz munā gadejumā. Es vairs narokstu dzeju, maņ jei vairs vīnkuorši nasaroksta. Partū ka es radzu, ka jai leidz golam nav rezonansis,” soka Evika Muizniece, atzeidama, ka dzeja ir smogs materials.
„Dzeju ir smogi laseit. Jimā ir juoīsadzilinoj. Tys nav panteņš, tys nav uzroksts zam mīma.
Tys ari nav literars dorbs, kurā tev īsadzilinuot paleidz gon teikumi, gon radeituo vide, gon apstuokli. Dzeja ir taids cīši sarežgeits formats.”
Niu Evika vaira pīsavārsuse prozai i juos dorbs „Daina, kas tev vainas” pārnejuo goda golā konkursā “Latgolys prozys skaitejumi” beja lobuokūs vydā i izapeļneja atzineibu par dzeivū skaitejumu i labi veiduotim dialogim. Evikys dorbus atškir vysā skorba i taišna volūda i šaļtim ari pikanta vuordu izvēle. Poša Evika kai tūpūšuo latvīšu volūdys školuotuoja skaidroj, ka tei ir vulgaru barbarismu izmontuošona, pībylstūt, ka sevkurs cylvāks sovā runā taidus sovu reizi lītoj.
„I taipat kai es namādzu feikuot aba izalikt dzeivē, taipat es tū nadareišu ari sovūs dorbūs. Ja tei ir muna dzeivuo volūda, taida ir muna sajiuta, tod es tai ari rokstu.”
Ari, struoduojūt pi dažaidu cytu projektu, Evika īsastuoj par sovom vierteibom, ir taišna i „namaun pa straumei”.
Evika atkluoj – itūšaļt jei struodoj pi romana, bet juos vuords saistuos ari ar tulkuojumim. Jei ir tulkuojuse taidys klasikys dorbus latgaliski kai „Alise Breinumu zemē” i „Mozais priņcs”. Poša gon jei paloboj, ka tei ir na tulkuošona, bet dreižuok interpretaceja: „Latgaliski „Mozais priņcs” – nu maņ jis beja cīši meils, es nūrauduoju pusi laika, kod tulkuoju itū gruomotu.” A iz prīšku sapyns byutu dasagiut ari sovai meiluokajai gruomotai – Viktora Pelevina romanam „Čapajems i tukšums”.
Latgalīšu literaturys raidīroksts „Puslopys” ir myusdīnu latgalīšu literaturys puslopu puorškūrsteišona – apsarunuošona ar autorim par raksteišonu, volūdu, kasdīnu i dzeivi kai taidu. „Puslopys” aicynoj īsaklauseit ari latgaliski pīraksteitūs dorbu voi tūs fragmentūs pošu autoru skaitejumūs, taipat kotrā sasatikšonys reizē tūp vīna jaunys dzīsmis skice ar satyktuo autora tekstu.
Ar latgalīšu literaturys autorim sasarunoj muzikis, viesturnīks Arņs Slobožanins i latgalīšu volūdys popularizātuoja Edeite Husare.
