Pusaudžu trauslums gadu tūkstošu mijā – Ivetas Troalikas romānā «Tūlīt paliks labāk»

Par pirmās mīlestības lomu cilvēka dzīvē, par pusaudža vecuma dumpīgumu un trauslumu, par to, ka pēc kritieniem ir iespēja atkal piecelties, – tie ir temati, kam savā pirmajā romānā "Tūlīt paliks labāk" pievēršas Iveta Troalika. Romāna notikumi risinās ap 2000. gadu, millennium pārmaiņu laikā. Tā galvenā varone ir septiņpadsmitgadīgā Laura, kura tikko pārcēlusies uz kādu prestižu Rīgas skolu, kur viņu sagaida visdažādākās pieredzes un izaicinājumi. Romāna autore pati bija pusaudze gadu tūkstošu mijā, un viņa to uzskata par ļoti interesantu un sarežģītu laiku, kas veidoja to paaudzi, kas šobrīd ir mūsu sabiedrības aktīvākais kodols.

Pusaudžu trauslums gadu tūkstošu mijā – Ivetas Troalikas romānā «Tūlīt paliks labāk»Baiba Kušķe / Latvijas Radio

 "Viņa gāja apkārt solam un tad to ieraudzīja. Tādi kā drukāti, noapaļoti burti, savirknēti īsākās un garākās rindās. Melns, tievs marķieris. Kurš tik jocīgi raksta? Tik tīri un kaligrāfiski. Augšā norāde – Laurai no 10.f. Tas nebija rets vārds, tomēr viņa bija pārliecināta, ka šī Laura ir viņa." Tā ir viena no romāna sākuma epizodēm, kad Laura saprot, ka viņai uzradies slepens pielūdzējs, kurš uzrakstījis dzejoli viņai uz stacijas soliņa. Fragments turpinās: "Kas tas ir? Dzejolis man. Laurai no 10.f. No kā? Kāpēc es nepaņēmu līdzi pildspalvu? Kaut uz rokas būtu pārrakstījusi. Kurš to ir uzrakstījis?"

Ja sākotnēji domas par kādu noslēpumainu pielūdzēju Laurā raisa romantisku jūsmu un skaistas cerības, tad vēlāk viņai attiecībās jāiziet cauri arī ļoti skarbai pieredzei. Visam fonā ir vēl dažādas citas pārmaiņas Lauras dzīvē, viņa tikko sākusi mācības Rīgā un gaisā virmo ļoti savdabīgās millennium noskaņas.

Arī romāna autore Iveta Troalika 2000. gadā bija pusaudze, arī viņa tolaik mainīja skolu, bet uz šobrīd viņai visbiežāk uzdoto jautājumu – vai romāns ir par viņu – Iveta atbild noliedzoši: "Jā, es arī zinu, kas ir vardarbīgas attiecības, kas ir izsmiešana skolā, kas ir pusaudžu kaut kādas pilnīgi nenormālās domas, kad tu esi pats pret sevi destruktīvs un tu apzinies, ka tu dari nepareizi, bet tu vienalga dari. Un tad tu esi dusmīgs uz sevi un beigās gāz to ārā uz citiem. Es to visu pazīstu. Bet šie notikumi… nu, tie tādi nav bijuši. Un kad es rakstīju, tad es saskāros ar to maģiju, par kuru reizēm esmu dzirdējusi stāstām arī citus, ka radošajā procesā visa pieredze atnāk tieši tajā brīdī, kad tu raksti, tu to nevari izdomāt pirms tam."

Nenoliedzami, romānu rakstot, palīdzējusi Ivetas Troalikas 20 gadu pieredze žurnālistikā, jo īpaši tādēļ, ka viņa raksta par ģimenes un paaudžu attiecībām, intervē visdažādāko jomu cilvēkus. Bet romāns nav tikai žurnālistes gaitu auglis, domu par grāmatu viņa loloja jau gana sen, apmeklēja arī Literārās akadēmijas kursus, un savā ziņā liels iedrošinājums viņai bija kursu vadītājas Ievas Melgalves atzinums par kursu laikā sarakstīto darbu.

Iveta Troalika: "Tur bija mājasdarbiņi. Un tad Ieva pateica tādu teikumu, kas man ļāva noticēt – varbūt tiešām! Proti, Ieva pateica: "O, šis man patīk, šo es gribētu redzēt pabeigtu un publicētu.""

Millennium laikam Iveta Troalika savā pirmajā romānā pievērsās tādēļ, ka tas nesa sev līdzi kardinālas pārmaiņas, un tā laika pusaudži ir tieši tie cilvēki, kas šobrīd veido aktīvāko sabiedrības daļu, kam šobrīd ir tuvu 40.

Autore skaidro: "Manuprāt, pusaudžu gadi ir tādi galēji, viss ir balts/melns, mīl/nemīl. [..] Jā, un tad tas 2000. gads arī bija tik ļoti jocīgs laiks, kad viss mainījās, kad vecāki arī bija apjukuši, un tāpēc varbūt arī pat bērnus nemaz tā nevarēja nokontrolēt. Jo viņiem pašiem visa dzīve mainījās, tas modernais dzīves veids, tā jaunā pasaule bija sākusies. Kā jau jebkurš pārmaiņu laiks: no vienas puses – briesmīgi grūts, no otras puses – ļoti interesants."

Kā atzīst autore – viņa vismazāk vēlētos, lai grāmatu ierindo kādā konkrētā plauktā kā pamācību, ko vajag un ko nevajag darīt pusaudzim, tomēr – ja tā aicinās aizdomāties par būtiskām lietām, tad viņa būs ļoti gandarīta: "Ja mēs runājam par palīdzēšanu, tad tur ir divas lietas.

Ja tiešām kāda meitene grāmatu izlasa un saprot, – velns! tas, kas ar mani notiek, nav normāli – es esmu laimīga.

Otrs – skolotājas tēls grāmatā. Tas pārstāv manu pārliecību, ka īstenībā mēs drīkstam iejaukties citu cilvēku dzīvē. Jo nez kāpēc dažkārt attiecībā uz pusaudžiem liekas – nu, viņi jau lieli, paši tiks galā. Viņi īstenībā netiek galā. Bet, pieskaroties citu cilvēku dzīvēm, mums ir jābūt uzmanīgiem attiecībā uz to, ko mēs pasakām."

Latvijā nav daudz autoru, kuri pievēršas tieši pusaudžu pieredzei, un Ivetai Troalikai savā debijas romānā tas izdevies ļoti veiksmīgi – atzīst literāte, grāmatas redaktore Krista Anna Belševica. Turklāt autore sarežģītas tēmas prot risināt bez nomācoša smaguma un ar cerību, ka visiem sarežģījumiem ir iespējams risinājums.

Bet pāri visam ir viens vadmotīvs, kas Kristu Annu Belševicu romānā uzrunājis visvairāk. Viņa stāsta: "Man ļoti personiski šī grāmata bija par to, cik ļoti pati pirmā mīlestība mūs vispār izmaina kā cilvēkus, cik daudz mums iemāca un cik daudz mūs dažkārt arī sāpina. Un ja mēs sniedzam savu pirmo mīlestību cilvēkam, kas ir "toksisks" vai kas vēlas mūs izmantot, tad mēs ļoti viegli varam palikt pilnīgi vāji un bezspēcīgi."

Krista Anna Belševica atzīst, ka grāmatas emocionālo sajūtu un dinamiku ļoti precīzi raksturo arī romāna nosaukums "Tūlīt paliks labāk". Pati autore Iveta Troalika piebilst, ka nosaukums vienlaicīgi sevī ietver gan izmisumu, gan cerību un optimismu un tas arī raksturo kopējo romāna noskaņu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt