Sadaļas Sadaļas

Grāmatu stāsti

"Mānīgā ziemeļblāzma" un "No Rucavas līdz Ainažiem"

Grāmatu stāsti

Ontona Kūkoja "Mīlestība. Lelais Līpu kolns", Annas Burgas "Tētis" un jaunā "Domuzīme"

Silvijas Brices "Baigās piezīmes" un Metjū Vilsona "Simboli mākslā"

Protu uzrakstīt korekti, bet negribu – tulkotājas Silvijas Brices grāmata «Baigās piezīmes»

Silvija Brice ir studējusi ģermānistiku Latvijas Valsts Universitātē, bijusi redaktore vairākās Latvijas izdevniecībās, bet jau ilgus gadus nodarbojas tikai ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu valodas. Iztulkoto grāmatu skaits nedaudz pārsniedz 200, tulkoto autoru vidū ir Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese un daudzi citi. Tagad pienācis brīdis, kad izdota pašas Silvijas Brices sarakstīta grāmata – “Baigās piezīmes”.

Liega Piešiņa: Ieraugot uz grāmatas vāka uzrakstītu Silvijas Brices vārdu, mēs parasti zinām, ka tas nozīmē – ir iztulkota kāda interesanta, savdabīga grāmata, par kuras kvalitāti varēsim priecāties. Bet nu ir pienākusi tā situācija, kad iznākusi tevis pašas uzrakstītā grāmata “Baigās piezīmes”. Vai kādreiz domāji, ka tev iznāks pašas rakstīta grāmata?

Silvija Brice: Nē, nē, nopietni, nekad neesmu tā domājusi. Drīzāk esmu domājusi gluži otrādi: ka pasaulē pietiek un pāri paliek spožas, gudras, filozofiskas, arī izklaidējošas un brīnišķīgi jaukas literatūras.

Nemūžam pat nerotaļājos ar šo domu, ka man varētu iznākt sava grāmata, nē un viss.

Kurpniek, paliec pie savām liestēm!

Bet kā tad tā sanāca, ka tagad pie mums nonākušas “Baigās piezīmes”?

Jāsaka, ka tas tā sanāca, pateicoties feisbukam. Tulkojumu starplaikos man nāca prātā šīs piezīmes, sākumā pat tās nepierakstīju. Tas nav pāris mēnešu, bet četru, piecu gadu darbs, un pa šiem gadiem izrādījās, ka cilvēkus interesē tie nieciņi, ko rakstu. Varēju arī tos paturēt pie sevis, bet turpināju publicēt feisbukā – jautrības labad. Rakstīju, saņēmu atsauksmes un sapratu, ka varbūt arī kādam citam tas varētu būt interesanti. Tad “pieslēdzās” Vija Kilbloka, kura arī bija sekojusi līdzi, un man dzima doma: kāpēc gan neapvienot to visu grāmatā?

Kāpēc šis nosaukums – “Baigās piezīmes”?

Tās tiešām ir baigās piezīmes tādā izpratnē, ka tās nav gluži nopietni ņemamas, tāpēc arī šis slenga vārds ar savu daudznozīmību, ne ar savu tiešo literāro nozīmi. Lai gan dažam varbūt šis darbs liksies baigs – arī tas savā ziņā ir joks, pasmejieties un pabaidieties!

Tomēr tu pieved lasītāju pie sevis, jo šo darbu varētu nosaukt arī par dienasgrāmatu, vai ne?

Noteikti! Es gan domāju, ka jebkurš autors gan prozā, gan dzejā atklāj ļoti daudz no sevis, tāpēc personisks ir katrs literārs darbs. Jā, šī varētu būt uzskatāma par dienasgrāmatu, it sevišķi jūras stāstu daļa, kas tiešām ir dienasgrāmata – rakstīta ne gluži diendienā, bet rītrītā.

Silvija Brice

It sevišķi sākumā rodas sajūta, ka tu ieved lasītāju tulkotāju virtuvē. Un kopā ar Ginteru Grasu, tādiem “spicākajiem” rakstniekiem...

Tas nav mērots un svērts; ar Grasu esmu bijusi personiski pazīstama, tāpēc man par viņu ir, ko teikt. Neapceru tos, kurus personiski nepazīstu, un arī ne tos, kas manā dzīvē nav atstājuši lielāku nospiedumu par vienu vai divām iztulkotām grāmatām. Tulkošana tiešām ir tikpat kā visa mana dzīve, to es apiet nevaru, tāpēc tā ir pirmajā vietā arī šajā grāmatā. Ne jau man vienai autori vai viņu daiļdarbi dažreiz rada ļoti spēcīgas emocijas! Tieši tāpat šajā grāmatā ir arī diezgan vaļsirdīgi aprakstīti daži mani kolēģi – tulkotāji.

Kā šajā grāmatā un tavā attieksmē ir ar ironijas devu? “Baigajās piezīmēs” var labi redzēt, ka ir labās dienas, ir sliktais garastāvoklis. Cik tev svarīgi ir to no sevis “norakstīt”? 

Protams, tas ir svarīgi. Cilvēkam vispār ir svarīgi atbrīvoties no emocijām un neturēt tās sevī – garīgās veselības vārdā.

Protams, grāmatā ir pilns ar ironiju, un mans humors ir melns, esmu pat stipri rediģējusi, lai izteiktos maigāk.

Jo tajā pasaulītē, kurā es dzīvoju, es esmu viena pati un drīkstu darīt, ko gribu. Kad ļauj to lasīt citiem cilvēkiem, tu tomēr drusku pievaldies.

Cik atkarīga tu esi no feisbuka? Tavi feisbuka draugi vienmēr sajūsminās par jubilāru sarakstu, kas parādās tavā profilā un atgādina ne tikai par draugiem, bet arī par svešākiem cilvēkiem, kurus tajā vai citā dienā ir vērts ievērot.

Feisbuks man ir ļoti svarīgs, pirmkārt, tāpēc, ka es uzzinu, kas notiek pasaulē, kas notiek Latvijā, kas notiek literārajā pasaulē. Tas ir fakts, ka, sēžot šajā pašizolācijā, kas ir tulkotāju dzīve, es nezinātu neko.

Pirms kādiem astoņiem gadiem par feisbuku es teicu “nemūžam!” – un to es teicu tikai tāpēc, ka nejēdzu ar to darboties. Un atkal mani pierunāja Vija Kilbloka, kura teica, ka es taču varot runāt par savām grāmatām, ko es tulkoju, ko esmu iztulkojusi. Kāpēc ne? Tad sāku dzīvoties feisbukā un atradu, ka kolēģi rīkojas līdzīgi. Feisbukā izlasu, ko autori saka par savām grāmatām, par ko šodien būs raidījums “Grāmatu kods”, izlasu par tādu un tādu grāmatu, tādu un tādu autoru – tā kā feisbuks pirmkārt ir darbarīks. Protams, es strādāju pie datora, man visu laiku ir ieslēgts internets, kurā meklēju vārdnīcas vai sazin ko, un paralēli ir feisbuks.

Pīpēšanas vietā, piemēram, var ieiet feisbukā – tas reizēm ir veselīgāk.

Arī kalendārs pastāv jau septiņus gadus, katru dienu – ar retiem izņēmumiem. To veidojot, pati uzzinu ļoti daudz jauna, man ir interesanti ieraudzīt lērumu mākslinieku, par kuriem man nav bijis ne jausmas, un arī ieraudzīt kaut ko brīnišķīgu, ko jau zinu, – un tad es ar to dalos ar citiem. Galvenais, ka šī kalendāra veidošana disciplinē – vienpadsmitos vakarā pabeigt dienu ar šo kalendāru, kas neprasa pārmērīgu laiku, tomēr ieliek tevi rāmjos. Tāpat kā dienas struktūru veido rīta brauciens ar riteni pa liedagu, tāpat vakarā – kalendārs.

Šajā grāmatā tu rotaļājies ar valodu: “ō” ar garumzīmi, mīkstais “ŗ” un slenga vārdi... Man šķiet – tev vajadzētu būt priecīgai, ka tev nav rāmju.

Jā, tieši tā. Tāpēc šī vaļsirdība. Tāpēc mana brīnišķīgā redaktore Bārbala Simsone sekoja, lai šī valoda netiktu “pareiziskota”. Jo tā tas nav domāts.

Grāmatā tiešām skan mana balss, es taču protu to visu uzrakstīt arī korekti – bet es to negribu.

Kas tev pašai bijis interesantākais atklājums, ieraugot to visu vākos? Vai turpināsi?

Es jau zināju, kas grāmatā būs iekšā, bet pārsteigums bija grāmata pati kā objekts, kā priekšmets, ko paņemt rokā. Pati sevi neuztveru kā autori, šis statuss mani uzjautrina. Viss ir noticis organiski, bez tādas vēlēšanās: “Tagad būšu autore, būšu literāte!” Piezīmes rakstīt es turpināšu.

Tiklīdz nolemšu, ka “tagad man būs otrā grāmata”, tā nespēšu neko parakstīt.

Tāpat nespētu neko uzrakstīt, ja būtu apņēmusies rakstīt romānu, – man jāsmejas, jo nespēju iedomāties, ka man varētu būt, piemēram, “Džeraldīnes un Kaila mīla”...

Cilvēku reakcija uz “Baigajām piezīmēm” ir ļoti laba.

Liela daļa no šīm piezīmēm jau bija parādījusies feisbukā. Jūtot reakciju uz tām, man nebija panisku baiļu no tā, kas notiks. Feisbukā nesastapos ar naidīgumu vai kaut kādiem uzbrukumiem, tāpēc man bija diezgan droša dūša. Varbūt tagad piekūkošu nelaimi, bet pagaidām viss ir labi.

Kas ir jaunākais, kas iznācis no taviem tulkojumiem?

Pati vēl rokās neesmu to turējusi, bet nupat ir iznākusi Taras Vestoveras grāmata, būtībā biogrāfija – “Izglītotā”. Tā ir pamatīga grāmata visās izpratnēs: jauna sieviete, kurai tagad ir ap trīsdesmit, stāsta par savu bērnību mormoņu ģimenē Amerikas vidienē. Jāsmejas par to, par ko daži tagad čīkst, – palasiet! Tie ir mūsu laiki, tas ir noticis pirms nepilniem 30 gadiem un, iespējams, vēl turpinās. Tu nedrīksti iet skolā, tev ir smagi jāstrādā, un nav nekādu izredžu uz izglītību. Šī meitene apraksta savu ceļu no bezcerīgas vietas piecu bērnu ģimenē (neviens no tās skolā nav spēris ne kāju), kurā smagi jāstrādā lūžņu laukumā, līdz Kembridžai, doktora grādam un šīs grāmatas tapšanai. Man bija pārsteigums, ka šāda realitāte mūsu laikos pastāv un ka cilvēks var noiet šādu ceļu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt