Grāmatu stāsti

Ontona Kūkoja "Mīlestība. Lelais Līpu kolns", Annas Burgas "Tētis" un jaunā "Domuzīme"

Grāmatu stāsti

"Nakts jau nav tikai gulēšanai" un Marianas Lekijas "Ko var redzēt no šejienes"

Džeinas Šteinbergas "Lasītāja", Andas Līces topošā grāmata un dzeja decembra "Domuzīmē"

Prāta higiēna – domāt līdzi. Saruna ar romāna «Lasītāja» autori Džeinu Šteinbergu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Džeinas Šteinbergas debijas romāns “Lasītāja" ir fantastikas žanra darbs, kurā tehnoloģija un cilvēciskais saplūduši vienā – cilvēka smadzeņu darbības kapacitāti ir izdevies pastiprināt ar kvantu skaitļošanu, un tas vairākkārt palielinājis informācijas apstrādes iespējas. Autore mēģinājusi prognozēt, kas notiktu tad, ja mēs mēģinātu attīstīt mākslīgo intelektu, apvienojot to ar cilvēka fizioloģiskajām, bioloģiskajām iespējām.

Liega Piešiņa: Grāmata “Lasītāja” ir jūsu debija – esat sākusi ar fantāzijas žanru. Vai fantazēšana ir jūsu ikdiena?

Džeina Šteinberga: Precizēšu – grāmata ir fantastikas žanrā, jo ir būtiska atšķirība starp fantāziju un fantastiku. “Lasītāja” ir zinātniskā fantastika, kurā darbība notiek dziļā saskaņā ar teorētiski iespējamiem zinātņu likumiem.

Fantāzija kā mana ikdiena – jā un nē, jo pēc profesijas esmu radošs cilvēks, un radoši ir arī mani hobiji. Esmu bijusi rakstošā žurnāliste, ļoti ilgu laiku strādājusi reklāmā, sabiedriskajās attiecībās kā stratēģe un paralēli arī daudz ko radošu daru simfoniskā metāla grupā “Oceanpath”.

Tā kā tā fantāzija neizbēgami ir mana ikdiena, un man šķiet, ka četrdesmit gados cilvēkam laikam ir pienācis tas brīdis, kad ir pieklājīgi izdot grāmatu, ja visu laiku to ir gribējies.

Ļoti daudz tiek runāts par to, kā mēs protam analizēt uzkrāto pieredzi un kā tā tiek izmantota – savtīgi, nesavtīgi, visdažādākajā veidā. Un, protams, ja grāmata iznāk tādā brīdī, kad esam ierobežoti telpā, tas arī uzliek tādu kā papildu pienākumu, jo sajūta, ka “ar mums manipulē”, šajā grāmatā ir jaušama.

Es uzskatu, ka domājošam cilvēkam ir pienākums par šiem jautājumiem vismaz reizi dzīvē aizdomāties neatkarīgi no tā, vai esam kaut kādas sērgas izraisītā gūstā, vai vienkārši ikdienā ejam uz darbu. Skatāmies ziņas, lietojam feisbuku, rakstām tviterī un esam pilnīgi pārliecināti, ka mūsu viedoklis par lietām ir nenormāli oriģināls, ka neviens to nav ietekmējis. Tā savā ziņā ir prāta higiēna – domāt līdzi. Es negribētu teikt, ka ar mums noteikti tiek manipulēts.

Agrāk teica, ka ziņa pati kļuvusi par mediju, bet tagad katrs individuālais komunikators ir medijs, respektīvi – mēs cits ar citu ļoti manipulējam ikdienā.

Romāns "Lasītāja"
Romāns "Lasītāja"

“Lasītāja” aizved uz nākotnes Rīgu, bet liek atcerēties arī mūsu pagātnes epizodes,  piemēram, – radīt vai neradīt metro. Cik daudz atmiņas par pagātni lika domāt arī par atmiņām par nākotni?

Manuprāt, ir diezgan neapdomīgi dzīvot šeit un tagad, neskatoties atpakaļ un neskatoties nākotnē. Ir tāds vecs, muļķīgs teiciens, ka šodiena ir vakardienas rītdiena. Un tad var mainīt šos vārdus vietām, kā vien grib. Man šķiet, tas ir likumsakarīgi, it īpaši, ja ir tā ambīcija radīt pasauli, ko es mēģināju izdarīt “Lasītājā”, – ir nepieciešamība iezīmēt, kāpēc tā ir tāda, no kurienes tā nāk, kur tā būs.

Kā grāmatā ir ar šo mūsu “vienādošanu”?  Ar to, ka mums ir šis “top 5” – kā labi jāizskatās un kā labi jāuzvedas?

Es laikam nebūšu īsti no tiem cilvēkiem, kuri var komentēt, kas ir “top 5” smukās lietas vai labais tonis, jo man ir pašai savs tops. Man ir nelāgas aizdomas, ka tas varētu īpaši nesaskanēt ar pieņemto.

Bet “Lasītājā” jūs paironizējat par tiem, kuriem ir šī vēlme būt vienādiem.

Man ir tiešām grūti runāt par grāmatu, jo tajā esmu ieslēgusi visādus knifiņus, kas atšķetinās tikai pašā lasīšanas procesā. Man šķiet, ka uz grāmatas beigām jau diezgan skaidri tiek identificēts, kāpēc viņas ir tik skaistas...

Kas jums pašai ir lasīšana?

Patiesībā lasīšana man ir viss. Tā ir ļoti laba prāta atslēgšana, tā ir personīgā bagātināšanās, tā ir iespēja izdarīt visādas lietas, neizejot ārā no mājas.

Ja tev viss ir pilnībā “līdz brošai”, tomēr mēģini atrast tās neesošās 30 minūtes, iespējams, pat stundu (kas jau ir grezni) un vienkārši sēdēt un kaut kur iegrimt.

Es, piemēram, tagad jau vairākas nedēļas dzīvoju “Šāntarāmā”. Pirms gulētiešanas mēģinu atrast kaut kādu brīdi, lai izlasītu vismaz vienu nodaļu, un tajā brīdī es aizpeldu projām. Lai arī Indija nav mana sapņu zeme, lasīšana tomēr ir iespēja pārcelties kaut kur citur.

Vai jūs arī lasāt fantastiku?

Jā, es lasu fantastiku, un es lasu fantāziju, un es nevaru pateikt, kurai no tām es dodu priekšroku. Ir ļoti laba fantastika, žanra kanons, kas mani līdz galam neuzrunā, un ir arī fantāzija, kas varbūt lielai daļai šķiet pat kaut kas uz lubenes pusi, bet man atkal šausmīgi patīk.

Nevaru ierobežot savu gaumi kaut kādos rāmjos, visādi var gadīties.

Ir cilvēki, kurus nedaudz biedē šis fantastikas žanrs. Kādiem cilvēkiem ir domāta grāmata “Lasītāja”?

Visiem, kurus biedē fantastikas žanrs! Man ir ļoti daudzas pazīstamas sievietes, kuras ir šo grāmatu paņēmušas rokās tikai tāpēc, ka ir labas paziņas, draudzenes, un ir jāizlasa, ko tad Džeina sarakstījusi. Un tad viņas saka: es nekad dzīvē nebiju lasījusi fantastiku, bet, ja tā ir šitāda, es to gribu lasīt! Es saku: jā, man plauktiņā ir daudz!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti