Serbu dzejnieks Vasīlijs jeb Vasko Popa dzimis 1922. gadā, tolaik vēl Dienvidslāvijas karalistē. Viņa ģimenē ir rumāņu saknes, tādēļ jaunībā rakstījis dzeju arī šajā valodā. Mūžībā dzejnieks devās 1991. gadā sešdesmit deviņu gadu vecumā pēc cīņas ar ļaundabīgu audzēju.
Kā izlases ievadā raksta Arvis Viguls: "Vasko Popu pieņemts uzskatīt par dienvidslāvu pēckara dzejas novatoru, lai cik savādi būtu šādi saukt dzejnieku, kura daiļradē tik spēcīga ārpuslaicīgā, mītiskā, pat arhaiskā dimensija. Folkloras motīvi, tumšs humors un 20. gadsimta modernisma virzienu atklājumi, ietverti lakoniskā izteiksmē, viņa daiļradē sintezējušies spilgti individuālā poētikā."
Taujāts, vai, viņaprāt, ir kādi politiskie motīvi, kas būtu ietekmējuši Popu, vai arī dzejnieks to laiku norisēm neļāva sevi ietekmēt un runāja nevis tiešā uzsaukumā, bet vairāk strādāja ar to, ko pats savā dzejā vēlas pateikt, Viguls Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atbild: "Stāsts ir tāds, ka 50. gadu vidū, kad debitēja Vasko Popa un citi viņa vienaudži – spilgti dzejnieki, Dienvidslāvijā notika diskusijas un lielas intelektuālas cīņas par to, kādai jābūt Dienvidslāvijas literatūrai.
Bija viena daļa, kuri uzskatīja, ka mākslai ir jākalpo ideoloģijai un valsts slavināšanai, varbūt jāizvēlas kaut kas līdzīgs sociālistiskajam reālismam. No otras puses bija tādi cilvēki kā Vasko Popa, kuri teica, ka mākslai tomēr jābūt neatkarīgai,
mākslas brīvība ir jāsaglabā. Un, protams, ja kāds vēlas, var rakstīt par rūpnīcām un par to, cik mēs šeit labi dzīvojam un ka mums jāceļ sava brīnišķā valsts. Bet tajā pašā laikā jāļauj māksliniekam izpausties un nav jāierobežo vārda brīvība. Šī cīņa arī tika izcīnīta. Savā ziņā, vismaz daļēji pateicoties Vasko Popas pirmajam krājumam, tika pierādīts, kā tā varētu iet, jo ir labi, spēcīgi autori. Tika izcīnīta tāda mākslinieciskā brīvība, kāda nebija iespējama, piemēram, Padomju Savienībā."
Stāstot par izlasi "Vilka ciltsraksti", tās sastādītājs un atdzejotājs atklāj, ka dzejoļos ir arī kāda nežēlība, varmācība un cilvēka dzīves tumšā puse – vilks kā pagānisks totēms, kas sēž iekšā, plēsīs jēru un ēdīs gaļu. Savukārt citos dzejoļos ieskanas vilka pieradināšanas tēma. Izrādās,
viena no vilka nozīmēm Vasko Popas dzejā nāk no serbu folkloras, kur vilks ir pagāniskais serbs, un, atnākot kristietībai ar jēru simbolu, vilkam jāpieradinās un jākļūst par padevīgu tam Kungam.
Popas dzejoļi Arvim Vigulam bija viens no rosinājumiem apgūt serbu valodu. Atdzejojumi tapuši salīdzinoši sen – jau pirms gadiem septiņiem, astoņiem, un šis laiks esot strādājis viņa labā, proti, izdevies atrisināt visas šaubīgās vietas. Viņš turpina: "Vasko Popas dzejoļi tīri gramatiski nav sarežģīti – tur nav garu teikumu, kas turpinās ar nez cik palīgteikumiem. Lai gan, protams, tur ir savas īpatnības, piemēram, pieturzīmju trūkums, [kas] reizēm var radīt kaut kādus pārpratumus, it sevišķi sākumā – mācoties valodu. Ingmāra Balode bija redaktore. Sadevu viņai grāmatas – viņai arī nācās ielauzties serbu valodā."
