Pirms un pēc. Īsi un visnotaļ subjektīvi komentāri par LALIGABAi nominētajām dzejas grāmatām

Kad piekritu uzrakstīt par Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) nominētajām dzejas grāmatām (tas bija vēl februārī), gandrīz uzreiz nodomāju, ka ievadā, kaut garāmejot, droši vien būs jāpiemin pandēmija un tās atstātā ietekme uz mūsu lasīšanas un rakstīšanas paradumiem –, lai gan es pati piederu pie tiem pāris procentiem sabiedrības, kuru dzīvi pandēmija daudzējādā ziņā ir ietekmējusi drīzāk pozitīvi. Tad pienāca 24. februāris un sadalīja laiktelpu pirms un pēc.

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantus portālā LSM.lv apskata balvas iepriekšējo gadu pretendenti, laureāti un žūrijas dalībnieki.

Arī literatūra, kas sarakstīta pirms, tagad lasās citādi – kaut kas šķiet īpaši zīmīgs, pat pravietisks, kaut kas liekas īpaši mierinošs, vēl kas cits izlasās kā priviliģēts noliegums. Spēcīgi izceļas izteiksmes un formas tīrība, valoda aizvien ir maģiski skaista pati par sevi – un brīžiem liekas, ka valodas skaistumam vairs nav vietas šajā briesmīgajā pasaulē, jo valoda mūs ir neglābjami nodevusi; bet tā nav patiesība; ja kaut kas mūs ir nodevis, tad tā ir klusēšana un vienaldzība, netaisna sabiedrība un politiska iekārta, kuru nosaka ekonomiskas intereses, pat  ja tā veiksmīgi izliekas, ka ir citādi. Dzeja šo karu nav uzsākusi, un, tiesa, tā arī nespēs to apturēt. Bet brīžiem es zinu, ka tieši valoda noturēs mani pie saprāta un uzmanības fokusā, kā vienmēr ir bijis. 

Jau pandēmijas kontekstā bieži izskanēja apgalvojumi, ka mēs dzīvojam "vēsturiskā laikā", ka "vēsture notiek mūsu acu priekšā", kā arī tika uzsvērta nepieciešamība vēsturiskumu fiksēt visdažādākajos žanros, sākot ar dienasgrāmatām un beidzot ar kinofilmām. Karš vēstures izjūtu ir sakāpinājis līdz maksimumam. Un tomēr – es palieku pie pārliecības, ka vēsture notiek visu laiku, un arī tās notikumi un atstātās sekas mūsu sarakstītajos tekstos tiek atspoguļotas, ignorētas vai noklusētas nepārtraukti. Nezinu, kas vainas cilvēcei, ka tā vēsturi spēj pamanīt vien tad, kad līst asinis un krīt bumbas, kad ir jau par vēlu. Ja kaut kas cilvēces vēsturē tāpat kā cilvēka psihē šķiet patiesi mūžīgs, tad tas ir noliegums. Neviens karš (neviena globāla kataklizma) nesākas vienā dienā. Bet asinis līst un bumbas kaut kur krīt visu laiku, tikai tas uz mums neattiecas un mēs varam atļauties to neredzēt – un tajā ir reizē kaut kas monstrozi necilvēcīgs un dziļi cilvēcisks.

Tālāk sekos īsi un visnotaļ subjektīvi komentāri par LALIGABAi nominētajām dzejas grāmatām, kas sarakstītas pirms, bet kuras lasām jau, iespējams, pavisam citā laikmetā, pēc.

Inese Zandere "Mantojumi"

"Neputns", 2021

"Mantojumi" ir blīvs tekstu kopums, kura atslēga ietverta jau krājuma nosaukumā; te cieši kopā saaustas atmiņas, individuāla un kolektīva vēsturiskā pieredze un pārdzīvojumi, atmiņu interpretācijas un variācijas par tām, un tas viss uzrakstīts autores spraigajā, sulīgajā un ritmiski dzīvajā valodā, kurā top darbi gan bērniem, gan pieaugušajiem. Brīžiem robeža starp bērnu un pieaugušo dzeju šajā pieaugušajiem domātajā krājumā tiek izpludināta, līdzīgi kā robežas starp sāpīgo un rotaļīgo, skumjām un gaismu, piemēram, aprakstot attiecību sarežģījumus dzejolī par spēlēšanu mājās bez piedošanas un prieka.

Vēsturiskā daudzbalsība brīžiem padara krājumu nedaudz smagnēju, piebremzējot lasīšanas tempu un liekot lēnām šķirt un šķetināt dzejoļos savītās pavedienu kārtas. Tad atkal uzplaiksnās kāds dzirkstošs asprātības mirklis, uztaustot tauku raini, ko uz sievietes pleca veidojuši ilgi gadi neieteicamā lasīšanas un rakstīšanas pozā, vai pārņem visaptveroši siltuma viļņi, ko izplata virs Āgenskalna jumtiem kāpjošā kāpostu zupas smarža.

Kādu laiku man uzstājīgi skanēja galvā pāris rindas no "Mantojumiem", tikai es neatcerējos, ka tās nāk tieši no šī krājuma lapaspusēm. Biju klausījusies LR3 ierakstu, kurā 2021. gadā iznākušo dzejas grāmatu autori lasa savus tekstus, smadzenes šīs rindas fiksēja, un tās tur uz laiku aizkavējās (man bieži tā ir: skan galvā dzejoļu, dziesmu tekstu, sarunu un sapņu fragmenti, ne vienmēr skaidri tos atšķiru citu no cita vai varu precīzi identificēt vārdu izcelsmi un autoru); sakritības pēc kara otrajā dienā lasīju "Mantojumus" un atskārtu, ka šo rindu autore ir Inese Zandere:

draugs horācij,
kas sēj tas pļauj –
un ne jau to ko sējis (90. lpp.).

Ruta Štelmahere "Kalps"

"Neputns", 2021

Rutas Štelmaheres dzejoļu krājums "Kalps" organiski turpina jau grāmatās "Klēpis" un "Krekls" aizsākto pieeju šķietami vienkāršo un ikdienišķo novietot uzmanības centrā: dzejoļi veidojas ap un par sadzīviskām, dabas un arhitektūras ainavām, taču tās tiek skatītas ne vien caur poētiskā, bet arī mūžīgi skaistā un mūžīgi smeldzīgā klātbūtnes lēcu. Autores radītajā pasaulē ārpus cilvēciskās pieredzes eksistējošā un sargājošā dieva klātbūtne ir neuzbāzīga, taču vienlaikus iedzīvināta teksta dziļākajās struktūrās, un bez tās Štelmaheres poētiskā pasaule nemaz nevarētu pastāvēt, tai ir rāma un varbūt pat apskaužama jēga, kas lēni virzās pretī savam mirstīgo acīm vēl neredzamajam piepildījumam. Par spīti tam, ka es jau sen vairs neticu, ka visumu pieskata kāda mūžīga, mīloša acs, tās klātbūtne krājuma tekstos mani nenokaitina (vienīgi Kristīgā radio, ko uzskatu par ideoloģisku vājprātu, divreizēja pieminēšana gan liek sarauties, tomēr kopējo lasīšanas pieredzi nesabojā); krājumā ir gana dziļas dimensijas, kurās ienirt, ļaujoties autores iztēles viļņiem, ceļojot laikā un telpā starp lapeņu vitrāžām, senām muižām, miglainu pļavas kafejnīcu, kur apkalpo reibinošas vīgriezes, un sajūtot sev cieši blakus vai sevī tumšo ezeru, kurā pleš spārnus zvērs. Krājumā aprakstītas dažādas vietas, no Latvijas pilīm līdz Izraēlai, kas, ieraudzītas autores acīm, uz brīdi pārtop maģiskā citpasaulē, bet varbūt tās parāda savus patiesos vaibstus tieši Štelmaheres dzejoļos, jo pasaule ir tas, ko tu tajā spēj redzēt, gan miegā, gan nomodā:

viņi gulēja vēstures sirdī
tūkstošgadu nakti
nogulēja rokas un kājas
olīvkoku lapu čukstus
pa stiegraino stumbru
lodāja ēnas
viņi nogulēja sarkanu mēnesi
zaļas bailes (85. lpp.).

Henriks Eliass Zēgners "Paradīze"

"Neputns", 2021

Iespējams, vienīgais aspekts, kas sasaista Henrika Eliasa Zēgnera krājuma centrā esošo paradīzi ar jebkādiem reliģiskiem konceptiem un konstrukcijām, ir apsolījums vai cerība uz nākotnē vai kādā citā, paralēlā laiktelpā eksistējošu visumu vai drīzāk jau mikrovisumu, kurā sakoncentrēts maigums un dzīves laimīgie mirkļi un kas ļauj tikt cauri dažādām vienmuļības un smaguma pakāpēm ikdienā. Šeit paradīzes mūžīgā laika apsolījums nenāk no dieva un to ar saturu nepiepilda pārpasaulīgas būtnes, paradīze te ir caurcaurēm, sāpīgi un brīnišķi cilvēciska, to piepilda draugi, skaistuma liecinieki, jūra, siltas virtuves, ķērpji un sūnas.

Krājumā gan iztrūkst kritiskas refleksijas par dažādiem sociāliem un politiskiem aspektiem, kas padarījuši grāmatas varoņus par bieži vien nelaimīgiem savas ikdienas ķīlniekiem, no paradīzes izdzītajiem, tomēr es spēju pieņemt, ka šis dzejoļu krājums ir veltījums cilvēciskajai pieredzei pašai par sevi, sniedzot vienkāršu un satricinošu atskārsmi, ka paradīze taču nav un nemaz nevar būt nekas cits kā vien iemiesots maigums un mierinājums:

Un, kad vārtiem tuvosies ļaunie, vārti paliks aizvērti ciet.

Un, ja kāds aizmuks prom, drīz vien atgriezīsies.

Kā es atgriežos pie tevis pēc tam, kad sapņos esmu darījis ļaunu,
un nobijies pieglaužos tavam marmora plecam — skaistajā dārzā (..) (9. lpp.).

Arvis Viguls "Blusu cirks"

"Neputns", 2021

"Blusu cirks" ir visnotaļ atšķirīgs no autora iepriekšējiem krājumiem, kuros dominēja intelektuāli gotisks lirisms. Te absurdi un fantastiski notikumi sapludināti ar gluži ikdienišķām un biogrāfiskām detaļām, tādējādi konstruējot savdabīgu pasauli, kuras uzbūves un funkcionēšanas nosacījumi lasītājam netop līdz galam skaidri –, lai gan atsauces uz dažādām zinātnes nozarēm un ar tām saistītām personībām nereti liek domāt, ka te viss balstīts līdz kaulam racionālos un pragmatiskos principos. Taču zinātnisks skatu punkts grāmatā drīzāk ir smalks žests, kas vietām varbūt arī domāts pilnīgi nopietni, bet citkārt pavīpsnā pats par sevi. Nezinu, kādēļ tā, bet tieši "Blusu cirkā" sastopamā kompaktā un precīzā izteiksme, kurā ietērptas sirreālas ainiņas ar dīvainām ķermeņa transformācijām, apvienojoties miesiskajam un mehāniskajam, aprakstīts mežonīgs bads, kas liek notiesāt pašam sevi, miesas šaurībā ievīstītais bez vēja plandošais karogs, un citas skaistas, briesmīgas lietas, man lika piedzīvot jau pieminēto ambivalento izjūtu, ka priekam par tīru formu un teksta burvību nav vietas pasaulē, kura piepeši atklājusies kā tik necilvēcīga un šausminoša. Bet bez absurda un fantastiski sirreālā, pie kā patverties skatienam, varbūt mēs vispār vairs nespētu tajā paraudzīties:

Kādam puisēnam galvas vietā
bija lapseņu pūznis.
Reiz ziemā viņš izgāja ārā bez cepures
un visas lapsenes nosala. (14. lpp.).

LALIGABA 2022

LALIGABA apbalvošanas ceremoniju varēs vērot 1. maijā Latvijas Televīzijas pārraidē, kas top sadarbībā ar teātra trupu "Kvadrifons". Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt dzejniecei, prozaiķei un tulkotājai Dainai Avotiņai.

Lasītāju balva tiks noteikta publiskā balsojumā sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM. Balsot iespējams no 29. marta līdz 22. aprīlim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt