Tā kā es biju uzrakstījusi savu pirmo romānu “Stikli”, tad ar Rakstnieku savienības, Ventspils Rakstnieku mājas un pastarpināti arī ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF deva stipendiju romāna sarakstīšanai) palīdzību es šai festivālā nokļuvu.
Man šķita, ka tas būs dīvaini, ka es savos četrdesmit gados braukšu uz pirmā romāna festivālu. Tomēr izrādījās, ka ne tikai Latvijā “četrdesmit ir jaunie divdesmit” (vai, kā nu mēs mēdzam sevi mierināt, sākot parādīties pirmajiem, otrajiem un desmitajiem sirmajiem matiem). Arī citas Eiropas valstis pārstāvēja vidēja vecuma autori, un festivālā iezīmējās tendence, ka šobrīd par rakstniekiem kļūst cilvēki, kas līdz šim strādājuši citās profesijās. Par to vēl mazliet vēlāk.
Festivāla formāts paredz, ka tajā piedalās rakstnieks un viņa izdevējs. “Dienas Grāmatu”, kas izdeva manu pirmo romānu “Stikli” (sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts”) pārstāvēja Osvalds Zebris. Šajā festivāla reizē mēs bijām 12 pāri.
Šo “Pirmā romāna festivālu” ar entuziasmu un misijas apziņu katru gadu organizē Volfgangs Zandfuhs (Wolfgang Sandfuchs) kopā ar komandu. Savā pirmajā uzrunā festivāla rakstnieku grupai viņš apsveica mūs ar to, ka mums nekad nebūs naudas – t.i. ,
ka mums nekad nebūs daudz naudas, jo diez vai ļoti daudz cilvēku gribēs lasīt to, kas mums ir sakāms, ja mēs runāsim patiešām godīgi un atbildīgi pret savu balsi, nedomājot, vai mēs kādu neaizskarsim un kā to varēs pārdot.
Tajā pašā laikā viņš mūs smejoties mierināja, ka mūsu darbs būs nozīmīgs un tāds jau ir šobrīd, kad visā Eiropā (un arī pasaulē) aktivizējas dažādu cilvēcisku baiļu barotas, kardināli labējas kustības un organizācijas.
Darbs festivālā tika organizēts tā, ka pirmajā vakarā notika lasījumi no autoru darbu fragmentiem. Tēlāk: divas nākamās dienas rīta pusē notika katra autora un viņa izdevēja prezentācija un tad pēcpusdienā: saruna, apaļie galdi atsevišķi izdevējiem un autoriem. Bija arī kopīga saruna par mārketinga vietu mūsu darbā un to, ko mēs iegūstam un ko zaudējam, cīnoties par plašāku auditoriju.
Rakstnieku sarunā par autora lomu mēs runājām par to, kā rakstnieka ietekme politikā ir mazinājusies un autors šķietami ir nogāzts no ideoloģiskā pamācītāja troņa. Tomēr lielākā daļa no mums uzskatīja, ka tas ir vērtējams pozitīvi, jo tādējādi autors spēj runāt vairāk pats savā, unikālajā balsī un līdz ar to paplašināt arī savu lasītāju tolerances lauku.
Mēs daudz runājām par to, kā notiek mēģinājumi ierobežot vārda un izpausmes brīvību. Piemēram, Polijā, kur tikai labējās, konservatīvās vērtības aizstāvošie autori tiek valsts subsidēti. Tomēr tieši pasaules atvērtība un iespēja sazināties dod iespēju arī autoriem, kas nav esošās valdības atbalstīti, tikt sadzirdētiem. Piemēram, festivālā uzzināju par poļu autori Olgu Tokarčuku, kura, pēc viņas kolēģa, rakstnieka Macieja Plaza vārdiem, atrodas Polijas valdības “melnajā sarakstā”. Viņa nesaņem valsts atbalstu savam darbam.
Šāda situācija pirms četrdesmit gadiem autoram būtu līdzvērtīga sociālajai nāvei, un viņam vajadzētu daudz vairāk garīga spēka, lai noturētos pie savas pārliecības un turpinātu darbu.
Tomēr mūsdienās tas ir citādi: pateicoties savstarpējam atbalstam un interneta sniegtajām iespējām, autori saņem atbalstu un arī viņu lasītāji uzzina par šiem autoriem. Olga Tokarčuka, piemēram, 2018. gadā par savu darbu “Lidojumi” (“Flights”) saņēma Starptautisko Bukera balvu. Starp citu, viņas stāsta tulkojums ir publicēts, piemēram, arī Latvijas izdevumā “Domuzīme”.
Izdevēju apaļajā galdā izdevēji runāja par to, kā ir izdot autora pirmo romānu. Protams, Latvija ar savu mazo tirgu ir īpašā situācijā. Varbūt pēc apjoma mēs varētu līdzināties Dānijai. Tomēr izdevniecības “Forlaget Basilisk” vadītāja atklāja, ka viņiem ir brīvas rokas darīt, ko viņi vēlas, un viņi nav atkarīgi no pircēju ieinteresētības. Jo viņu izdevniecība ir maza, eksperimentāla izdevniecība, kas atrodas komercizdevniecības paspārnē.
Izdevēji runāja par to, kā tas, cik liels ir šis tirgus un valdības subsīdijas, ietekmē to, cik viegli vai grūti ir izdot autora pirmo romānu. Festivāls tiek organizēts ar domu, lai sapazīstinātu autorus un izdevējus un viņi izveidotu kontaktus, kas turpmāk varētu rezultēties jaunās grāmatās vai grāmatu izdevumos citās valstīs.
Par darbu “Stikli” izrādīja interesi poļu izdevējs Filips Mordzjevskis. Tomēr mana personiskā sajūta bija, ka tieši konkrētos izdevējus, kas bija pulcējušies Ķelnē, uzmanīgus darīja tas, ka romāns bija daļa no vēsturiskas sērijas.
Jo šobrīd konservatīvie spēki Eiropā atbaida tolerantāk domājošus cilvēkus no visa, kas saistīts ar “vēsturisko”.
Lielākās daļas izdevēju ieskatā “vēsturisks” ir tāds darbs, kādu varētu atbalstīt Polijas šī brīža valdība. Tieši tāpēc es uzskatu, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” vēl jo vairāk ir ieguvums Latvijai. Jo tā noteikti pārdefinē “vēsturisko romānu”, kā parādību. Man šķiet, ka mums ar Osvaldu Zebri izdevās šo pretestību mazināt - gan ar mūsu prezentāciju, gan personīgām sarunām.
Tomēr tad, kad bija pārvarēts šis pretestības slānis, tad iestājas mūsu literatūras otrā grūtības pakāpe: reti kurš ārzemju izdevējs runā latviski, lai neteiktu, ka nerunā neviens. Un šī brīža rakstniecībā, tai kļūstot arvien personīgākai un daudzšķautņainākai, arvien lielāku nozīmi iegūst autora personīgā balss, tās tonis un stilistika. Tāpēc arī izdevējam ir jābūt ārkārtīgi ieinteresētam, lai viņš gribētu tulkot pirmo romānu no t.s. “tilta” (bridge) tulkojuma – t.i., no starpnieku valodas.
Tomēr, lai arī, iespējams, mana vizīte šajā festivālā nerezultēsies konkrētā “Stiklu” izdevumā kādā no Eiropas valodām, tad tomēr es teiktu, ka tā bija ļoti būtiska - gan man kā personībai, gan, iespējams, arī kopumā Latvijas literatūrai.
Lai gan varbūt tas ir mazliet augstprātīgi, tomēr man šķiet, ka gan Dānijas izdevēji, gan Norvēģijas izdevniecības “Kolon forlag” izdevējs Bjorns (Bjorn Aagenaes), tāpat arī poļu un slovēņu izdevēji, turpmāk pasekos, kas notiek Latvijas literatūrā.
Mani ļoti iedvesmoja šis festivāls, tajā valdošā noskaņa un katrs autors atsevišķi. Festivāla vadītājs Volfgangs izteicās, ka mēs esot bijuši “prātīgāks” festivāls. Tas nozīmēja, ka mēs beidzām ballēties ap diviem naktī, kamēr iepriekšējos festivālos dalībnieki esot pa taisno no ballītes vietas devušies uz apaļajiem galdiem un prezentācijām.
Iespējams, ka mūsu prātīgums bija izskaidrojams ar mūsu ”briedumu” un pieredzi.
Viena no autorēm, kas mani visvairāk ieinteresēja, bija Inge Šilperorda (Inge Schilperoord) no Holandes. Inge ir psihoterapeite un “Muidhond” ir viņas pirmais darbs kā rakstniecei. Viņas darba galvenais varonis ir Džonatans, kurš ir tikko iznācis no cietuma un dzīvo ar savu veco māti ciematā pie jūras.
No sākuma darbā netiek atklāts, kāpēc Džonatans ir bijis cietumā. Sekojot līdzi viņa iekšējām cīņām un šaubām, mēs saprotam, ka visdrīzāk tas ir bijis viņa seksuālās iekāres dēļ pret jaunām meitenēm. Romāns nav sarakstīts pirmajā personā, bet it kā no malas, no kāda ļoti tuvu esoša vērotāja pozīcijām.
Inge pati teica, ka viņa identificējas ar savu varoni – Džonatanu un spēj izprast viņa mokas un cīņas. Festivālā izraisījās daudz diskusiju par šo romānu, un bija jūtams, ka daļai dalībnieku ir pretestība un šaubas, vai par šo “Džonatanu” vispār vajadzētu rakstīt. Tas savukārt izskaidro to, kāpēc izdevniecība, reklamējot romānu “Mudihond”, nelieto vārdu “pedofilija”, runājot par grāmatas sižetu – lai neatbaidītu lasītājus.
Arī citi autori nāca no dažādām citām profesijām: slovēņu autors Mirts Komels bija mūziķis un pianists, Minna Ritisalo no Somijas – skolotāja. Daudzi no autoriem bija līdz šim publicējuši dzeju.
Es festivālā guvu arī atbalstu un iedrošinājumu nebaidīties no savas balss un jaunas formas izmantošanas romānā. Jo, lai gan Latvijā no lasītājiem esmu dzirdējusi, ka “Stikli” nav viegli lasāmi to formas dēļ, tad šajā festivālā starp dažādajiem darbiem “Stikli” bija varbūt pat vistradicionālākās formas darbs.
Bija darbi, kas bija sarakstīti kā garāki dzejojumi; bija darbi, kur sižeta līniju veido varoņa emocionālas sarunas ar savu mirušo vecāku un kur valoda kādā brīdī pati kļūst par varoni; ļoti koncentrēti darbi, moderns maģiskais reālisms, kas sākas kā tradicionāls sižets par kādu ģimeni un pēc tam pārtop stāstā, kur kādu laiku nav saprotams, kas ir galvenais runātājs. Un tikai uz darba beigām sāc saprast, ka tā, kas runā, ir māja, kurā pāris dzīvo.
Mani ļoti iedvesmoja šīs četras dienas Ķelnē. Es rosinātu arī turpmāk mēģinātu atrast līdzekļus, lai jaunie (vai ne tik jaunie) autori un izdevēji varētu piedalīties šajā festivālā. Manuprāt, tas dotu daudz mums visiem ilgtermiņā. Un, iespējams, ka kādā no nākamajiem festivāliem, citu Eiropas valstu izdevēji pārvarētu pretestību pret tilta tulkojumu, jo Latvijas literatūrā notiek tik interesantas un neparastas lietas.
