Es, protams, neatceros savu pirmo reizi Rīgā. Atceros daudzus citus galvaspilsētas braucienus, kuros smaržoja pēc centrālajā stacijā notiesātiem belašiem un "Bērnu pasaulē" iegādātas jaunas baltās blūzes 1. septembrim, bet pati pirmā satikšanās ar lielo, vareno Rīgu palikusi tajos prāta apcirkņos, kuros šodien vairs iekšā netieku. Taču Rīga ir īpaša pilsēta, atliek vien pacelt acis uz augšu un pamanīt torņus un tornīšus, mansarda logu ailes, jūgendam raksturīgos sienu greznojumus, un ieraudzītais liks sajusties tā, it kā šo vietu piedzīvojam pirmo reizi.
Latviešu rakstniece Linda Nemiera savā jaunākajā romānā "Rīgas raganas" liek pacelt acis un ieraudzīt Rīgu no jauna, vienlaikus ļaujot ielūkoties pilsētas tumšākajās un noslēpumainākajās dzīlēs.
Satikšanās ar "Rīgas raganām" sākas ar grāmatas gaumīgo vāku, uz kura Aijas Vinkelmanes zīmējums un Vitas Lēnertes dizains ar skaidru vēstījumu – šis stāsts nebūs par vienkārši Rīgu, tas būs romāns par jūgenda Rīgu. Iekšējos vākos redzami ēku foto, bet pašās beigās – šīs pašas ēkas atzīmētas kartē. Lieliski! Tātad romānam būs arī turpinājums vai tāds kā pielikums – iespēja vēlreiz izdzīvot izlasīto, izstaigājot un apskatot romānā minētās vietas, ielas un ēkas.
Par to, ka jūgendstilam un Rīgas ēku 20. gadsimta sākuma arhitektūrai grāmatā ir liela nozīme, liecina arī katras nodaļas epigrāfi, kuros citēta, piemēram, arhitekta Jāņa Krastiņa grāmata "Eklektisms Rīgas arhitektūrā".
Jāatzīst gan, ka paiet krietni daudz romāna lappušu, līdz saprotu visu elementu kopsakaru.
Par jūgendstila Rīgu kā centrālo šī romāna tēlu neliek domāt arī romāna paralēlā līnija, kas ietiecas gadsimta sākumā un ļauj satikt gan arhitektu Eiženu Laubi, gan Rīgas tā laika mēru Džordžu Armitstedu, arī fotogrāfu un gaišreģi Eiženu Finku un raganas, protams, Rīgas raganas. Lasu, dzīvoju līdzi personāžiem, ar aizrautību cenšos atšķetināt viltīgi savīto detektīvintrigu, bet izmisīgi domāju, vai tiešām jūgends "Rīgas raganās" ir tikai fona spēlētājs. Ap grāmatas vidu saprotu, ka Nemiera mani veikli aptinusi ap pirkstu (īsti raganīgs gājiens, jāatzīst). It visam romānā ir sava vieta un nozīmē, gluži tāpat, kā tas ir greznajās jūgendstila ēkās, un
romāna otrā puse ir ne tikai adrenalīna pilna izklaide, bet arī izzinošs materiāls par pagājušā gadsimta sākuma arhitektūras īpatnībām.
Interesanti, ka šāda nosacīta duālība piemīt visam romānam, kura pamattekstā lasām un jūtam vienu Nemieru – humorpilnu, draisku, aizrautīgu, taču pavisam citāda autore atklājas nodaļās, kas atkāpjas 20. gadsimta sākumā. Mainās autores izteiksme, šīs nodaļas ir nopietnas, bieza misticisma pilnas, šķiet, citāda ir arī autores valoda. Ne miņas no raksturīgās ironijas, drīzāk pamatīga iedziļināšanās vēsturiskajos tēlos un cieņa pret pagātni, kas liek cerēt, ka latviešu lasītāju nākotnē gaida vēl daudzi šīs ražīgās autores darbi ("Rīgas raganas", starp citu, ir vienpadsmitais Nemieras romāns).
Savā skanējumā rakstniece ar raganisku veiklību prot pārvērsties no nebēdnes meitenes par liktenīgo mūzu.
To var teikt arī par romāna centrālo tēlu Ievu, jaunu sievieti, kura pelna iztiku, sazinoties ar mirušajiem. Ieva ir īpatne, daba viņu nav apveltījusi ne ar veiklību, ne grāciju, romānā vairākkārt tiek uzsvērtas sievietes auguma nepilnības un liekais svars (jāatzīst, ka auguma kauna epizodes romānā mani no sirds saskumdināja un bez tām grāmata un Ievas tēls būtu tikai ieguvis). Romāna notikumi jauno sievieti – mediju šķietami mētā kā pingponga bumbiņu, taču atkal jau – tieši neveiklā vientuļniece Ieva ir tā, kas nebaidās Rīgas raganu izaicinājuma un bezbailīgi metas noslēpuma atšķetināšanā."
Nemieras romāna centrālais un būtiskākais tēls ir noslēpums.
Ne velti "Rīgas raganu" ceturtais vāks grāmatu piesaka pilsētas fantāzijas un kriptoromāna žanrā (no sengrieķu val. κρύπτός – noslēpts, apslēpts, noslēpumains). Autore raksta viegli, taču ar vērienu, lāsi pa lasītei romānā parādās detaļas, autore zina īsto brīdi, kad kaut ko atklāt, bet kad paturēt noslēpumā. Kādā brīdī tik ļoti noticu romānā notiekošajam, ka realitātē, ak, nē, atvainojiet, pilsētas fantāzijā mani atgriež kārtējā Ievas un raganu pasaules sadursme, un šīs reizes ir patiesi lieliskas, tumšas, šausminošas, adrenalīnu kāpinošas, un es nemaz negribu no tām izkļūt laukā, es vēlos te palikt un piedzīvot vēl dziļākas bailes un drebuļus, spēku, pret kuru man nav pretvaras ne kā lasītājam, ne cilvēkam. Atsevišķas kulminācijas ainas ir uzrakstītas tik spēcīgi, ka vienīgais, ko vēlos pēc šī romāna izlasīšanas – vēl vienu Nemieras romānu, bet tādu, kurā autore nebaidās atkāpties no ironijas un, iespējams, pašironijas, bet pilnībā padodas tumsai, romānu, kura noslēguma ainā raganas nevis ieslīgst gandrīz sadzīviskā strīdā, bet uzreiz metas viena otrai pie rīkles. Jā, tādu Lindu Nemieru es gribētu lasīt, un "Rīgas raganas" pierāda un vieš cerību – šī autore mūs vēl pārsteigs un, jācer, liks bailēs pamatīgi nodrebēt.
"Rīgas raganas" ir fantāzijas romāns, kas ļauj ieraudzīt galvaspilsētu citādu un neparastu. Tāda tā atklāsies ne tikai ārpusniekiem, tādiem kā es, kas uz Rīgu senos laikos brauca tikai iepirkties vai kultūru baudīt, bet arī Rīgas iedzimtajiem. Romāna lappuses būs kā pastaiga pa mīļām ielām un bulvāriem, pa tik zināmo, labi iepazīto Rīgu, kas, romāna autores vārdiem runājot, ir kā "liels dzīvoklis, kur katrs kvartāls iegūst savu sajūtu atkarībā no asociētām darbībām". Taču neaizmirstiet pacelt acis augšup vai kā šajā gadījumā – ļauties "Rīgas raganu" valdzinājumam, un ticiet – ierastais iegūs pavisam citu, jaunu nozīmi, nu gluži kā pirmo reizi Rīgā esot.
