Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja un grāmatas autore Taiga Kokneviča skaidro: “Mēs izvēlējāmies piecu ģimeņu stāstus, kas ir par izdzīvošanu, par ticību, par spītu, par to, kas notika ar piecām ģimenēm 1941. gada 14. jūnijā un kas notika pēc tam, līdz tā ģimenes daļa, kas izdzīvoja, atgriezās šeit Latvijā. Materiāli atlasīti no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma, tās ir vai nu rakstītas atmiņas, vai videoliecībās ierunātas atmiņas, kas iepriekš nav publicētas.”
Viņa atklāj, ka grāmatas nosaukums “Mēs tiksimies mūžībā” ir Mērijas Stakles dzejoļa fragments: “Mērija Stakle, pēc tautības baltvāciete, savus pārdzīvojumus ieslodzījuma nometinājuma laikā pierakstīja dzejas rindās. Un šo dzejoli “Mēs tiksimies mūžībā” viņa veltīja savai meitai Hildai.
Viņa rakstīja ieslodzījumā īsi pirms tiesas, rakstīja, apzinādamās, ka viņas vairs nekad netiksies, bet liktenis bija lēmis savādāk, Mērija satikās ar savu meitu Hildu un atgriezās Latvijā”.
Savukārt grāmatas vāku grezno Mērijas Stakles kabatlakatiņa atveids ar ieslodzījumā sastapto sieviešu parakstiem un izšūtajiem vārdiem, kas šogad atklāts arī uz Padomju okupācijas upuru memoriāla sienas blakus Latvijas Okupācijas muzeja ēkai Strēlnieku laukumā.
Deportācijas piemiņai veidotajā grāmatā vienotā traģiskā liktenī savīti piecu dažādu tautību ģimeņu stāsti – Oļega Viļuma, Haralda Aronieša, Rosas Brauns, Stakļu un Villu ģimeņu liecības par nepakļaušanos un pretošanos varai ar vienīgajiem ieročiem, kas izsūtījumā bija, ar gara spēku un spēju izdzīvot un necilvēcībā saglabāt cilvēcību, ieskanas arī apsūdzības par izsūtījumā izciesto.
Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja un otra grāmatas autore Evita Feldentāle stāsta: “Es grāmatā rakstīju par Rosu Braunu un viņas ģimeni. Rosa Brauna bija no Daugavpils un pārstāv ebreju minoritāti, mēs caur grāmatu gribējām pateikt arī to, ka ne tikai latvieši cieta šajā deportācijā, bija pārstāvēti arī citi mazākumtautību pārstāvji. Tas bija viņas labākais dzīves laiks, kā viņa pati to nosauca. Viņai bija 25–26 gadi, viņa bija precējusies, viņai bija divus mēnešus vecs zīdainis un, kā viņa pati saka, līdz deportācijai pati traģiskākā lieta viņas dzīvē bija viņas tēva arests pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, pēc kura viņš uz gadu tika ievietos Liepājas koncentrācijas nometnē.”
Vēsturnieks Kārlis Dambītis skaidro, ka
deportācijas ietekme nav tikai vienas paaudzes ietvaros, jo tās nozīme ir iedragāt konkrētajā teritorijā, konkrētajā vietā dzīvojošās nācijas nākamās paaudzes.
