Sadaļas Sadaļas

Labrīt

Stāsies spēkā aizliegums laist tirgū vienreizlietojamos plastmasas traukus

Labrīt

Vilnis Ķirsis: ir jārod risinājums mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku drošībai

Klajā nācis izdevums "Svētceļnieka piezīmes. Ignācija Lojolas autobiogrāfija"

Piedzimt jaunai dzīvei. Latviski iznākusi Ignācija Lojolas autobiogrāfija

No cilvēka, kurš veltījies pasaulīgiem niekiem, līdz svētajam, kura devums aktuāls vēl pēc 500 gadiem – tā pavisam īsi var raksturot Ignācija Lojolas personības izaugsmes ceļu. Tas atspoguļots viņa autobiogrāfijā “Svētceļnieka piezīmes”, kas tikko klajā nākusi arī latviešu valodā. Grāmata palīdz labāk saprast arī jezuītu ordeņa aizsākumu, jo Lojola bija šī ordeņa dibinātājs, kā arī viņa slavenākā darba “Garīgie vingrinājumi” tapšanas ceļu.

Ik pa laikam sabiedrībā uzjundī īpaša interese par jezuītiem. Viens no lielajiem šīs intereses viļņiem bija pirms astoņiem gadiem, kad par pāvestu kļuva Francisks, kurš ir pirmais jezuīts, kas ievēlēts par pāvestu.

Kopumā pasaulē šobrīd ir 16 000 jezuītu, bet reliģiskais ordenis izveidots 16. gadsimtā, un tā dibinātājs un pirmais vadītājs bija Ignācijs Lojola – basku izcelsmes katoļu garīdznieks.

16. gadsimtā Eiropā notika radikālas pārmaiņas teju visās dzīves sfērās, cilvēki bija pagalam apmulsuši un nobijušies, un ordenis savā ziņā radās kā atbalsts, lai kalpotu cilvēkiem un sniegtu gan garīgus, gan arī praktiskus orientierus.

Īpašs nopelns jezuītiem ir izglītības veicināšanā, viņi izveidoja daudz skolu un augstskolu, paši izglītojās un rūpējās par izglītību citiem.

Ieskatu laikmetā un arī Ignācija Lojolas personībā sniedz viņa autobiogrāfija “Svētceļnieka piezīmes”. Grāmatu latviski no spāņu un itāliešu valodas tulkojis un komentējis Latvijas Universitātes (LU) profesors Humanitāro zinātņu fakultātē, teoloģijas doktors Jānis Priede, viņš arī atklāj, kādu lasītāju šī grāmata varētu uzrunāt visvairāk: “Protams, laikmets – tas ir interesanti, bet

es domāju, ka vairāk šī autobiogrāfija ir domāta cilvēkam, kam nebūtu iebildumu kaut ko dzīvē pameklēt vairāk.

Proti, paskatīties, kā izcilas reliģiskas organizācijas dibinātājs ir ar savu garīgo, arī teoloģisko izaugsmi izmainījis tik daudz visā sabiedrībā, visā pasaulē. Jo jezuītu ietekme visā pasaulē ir bijusi ļoti liela. Viņi bieži vien ir arī apkaroti un bieži vien arī pārāk daudz slavināti. Bet ja gribam papētīt, kādi ir tādi neheroizēti aizsākumi jezuītu ordenim, tad ir vērts lasīt autobiogrāfiju.”

Līdz pat mūsdienām ne tikai katoļu, bet dažādu konfesiju kristiešu vidū joprojām ļoti populāri ir Ignācija Lojolas “Garīgie vingrinājumi”. Tas ir viņa garīgās pieredzes kopsavilkums, sistēmiski norādījumi vai padomi, ko viņš pilnveidoja visa sava mūža garumā un kuru mērķis ir sekmēt ikviena cilvēka garīgo izaugsmi.

“Garīgo vingrinājumu” latviskais tulkojums klajā nāca pirms trim gadiem arī Jāņa Priedes tulkojumā, un tagad viņa iztulkotā Lojolas autobiogrāfija palīdz labāk saprast, kā Lojola nonāca pie “Vingrinājumos” ietvertajām atziņām.

“Varētu teikt, ka “Vingrinājumiem” bija izšķiroša loma jezuītu ordeņa straujajā uzplaukumā.

Proti, “Vingrinājumi” ir zināmā veidā katalizators, kas palīdz atklāt to iekšējo spēku, absolūti grandiozo spēku, kas ir katrā cilvēkā, bet kas ir apķepis.

Tik šausmīgi apķepis tajā ikdienas dzīvē, ka cilvēks – nu varbūt viņš savā puķu dobītē var daudz ko izdarīt vai mājas solī – bet to visu grandiozitāti, kas viņā ir iekšā, viņš nespēj pielietot. Un Ignācijs radīja iespēju cilvēkiem notīrīt šo ārējo slānīti, šo apķepumu un tikt klāt pie iekšējā kodola,” skaidro Jānis Priede.

“Garīgie vingrinājumi” ir jāpraktizē klusumā, bet tos, vismaz sākotnēji, ieteicams veikt pieredzējuša vadītāja uzraudzībā. Visbiežāk tos vada jezuīti, kuri darbojas arī Latvijā.

Grāmatas tulkotājs Jānis Priede pats pirmo reizi “Garīgos vingrinājumus” izmēģināja praktizēt vēl padomju laikos, un, kā viņš atzīst, – šī pieredze viņam bija ļoti vērtīga, jo palīdzēja izšķirties par dzīves izvēlēm.

Savā ziņā par dzīves izvēlēm vēsta arī Lojolas autobiogrāfija, jo viņš nebūt nepiedzima kā svētais, līdz 26 gadu vecumam viņš dzīvoja pat ļoti pasaulīgi.

“Ignācijs dzīvoja, kā viņš pats teica, diezgan aplamu dzīvi. Materiāli labi situēts tajā laikā, viņš to varēja atļauties. Bet pēc tam dažādu apstākļu sakritības rezultātā mazliet sācis domāt, viņš vēlējās domāt aizvien dziļāk. Un tiktāl, ka pat sāka mācīties latīņu valodu tajā laikā un studēt teoloģiju. Bet pirms šī lēmuma studēt bija tāds ļoti apzināts lēmums – mainīt savu dzīvi un atteikties no tā, kas ir “greizs” šajā dzīvē. Izmainīt to radikāli. Un viņš teica – ja jau svētie varēja izmainīt, es taču arī varu!” atklāj Priede.

Šogad aprit 500 gadu kopš Ignācijs Lojola piedzima jaunai dzīvei, kam bijusi ļoti liela ietekme arī uz citu cilvēku dzīvēm vairāku gadsimtu garumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt