Kultūras rondo

Citāds Čaks. Par monogrāfiju "Čaks un laiks" stāsta tās redaktore Zane Radzobe

Kultūras rondo

Barikāžu atcere: grāmata "X stunda. Barikādēm 30" un Gunāra Astras pieminekļa atklāšana

Pētniecība un kritiskās domas attīstība. Saruna ar Kārli Vērdiņu

Pētniecība un kritiskās domas attīstība. Saruna ar Naumaņa balvas laureātu Kārli Vērdiņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Kaut kādā mērā recenzijas esamība vien jau nosaka to, ka par šo mākslas darbu vai grāmatu ir vērts kaut ko teikt, iedziļināties tajā, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" spriež Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā saņēmējs, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš. Kritika viņam kļuvusi par starpformu starp radošo un akadēmisko rakstniecību. Rakstot recenzijas, viņš arvien vairāk vēlas iet pētniecības virzienā. Dzejnieku Vērdiņš mūslaikos redz kā akadēmiski izglītotu cilvēku, kas arī teorētiskā veidā tuvojas literatūrai.

Ingvilda Strautmane: Tā kā šī balva nosaukta Normunda Naumaņa vārdā, man ir jautājums, Kārli, vai jūs ar Normundu esat tikušies?

Kārlis Vērdiņš: Jā, man bija tas gods pazīt Normundu Naumani. Mēs iepazināmies, šķiet, kādā 2001., 2002. gadā, kad man bija jau iznākusi pirmā grāmata, bet viņš jau svinēja četrdesmit gadu jubileju un bija jau sen slavens kritiķis, kuru es biju daudz lasījis. Tas bija ļoti interesanti redzēt, kāds ir tas cilvēks, no kura rodas šie spriganie, valdzinošie teksti, un kā viņš dzīvo tādā ļoti piepildītā pasaulē, kurā, šķiet, ka tik daudz kas notiek, ir tik daudz cilvēku un dažādu notikumu, un satraukumu.

Kas viņa rakstos bija īpašs? Kāpēc jūs lasījāt viņa tekstus?

Es domāju, ka viņa gadījumā tas ļoti spilgti izpaudās, ka teksts par kādu izrādi vai filmu ir ne tikai godprātīgs atstāstījums vai analīze, vai vērtējums, bet arī literārs darbs, kas ir kaut kādā mērā pašvērtīgs, pateicoties stilam, kādā tas ir sarakstīts. Tas varbūt zināmā mērā ir paradokss, bet 

gan Naumaņa, gan Silvijas Radzobes, gan citu mūsu ievērojamo kritiķu teksti principā ir ne tikai vērtējumi, bet arī literāri teksti, arī esejas, un tieši tā ir tā pievienotā vērtība, kas, manuprāt, cilvēkus piesaista kritikā. 

Jūs bijāt četri nominētie kritiķi – Zane Radzobe, Rasa Jansone, Ieva Melgalve un jūs. Atsevišķi vēl jaunā kritiķe – Agnese Lipska. Vai šie ir jums pazīstami cilvēki, vai arī jaunas iepazīšanās?

Nē, tie visi bija jau zināmi cilvēki un lieliski rakstītāji. Ar Ievu Melgalvi mēs jau kopš seniem "Aicinājuma" laikiem esam cīņu biedri. Tāpat arī Zanes un Rasas rakstus daudz esmu lasījis. 

Jūs esat literatūrzinātnieks, tulkotājs, dzejnieks un arī kritiķis. Cik daudz jūsu laika aizņem tieši kritika?

Šobrīd man laikam ir tā, ka kritika ir kļuvusi par starpformu starp radošo rakstīšanu jeb dzejoļiem un akadēmisko rakstīšanu, kur ir lielākas un smagnējākas formas; kritika dažkārt ir iespēja piesēsties un samērā ātri uzrakstīt savus iespaidus par kādu grāmatu. 

Žūrija pamatojumā bija teiks, ka Vērdiņa recenzijas nav akadēmiskas. Kā jūs to komentētu – ko nozīmē akadēmiska un neakadēmiska recenzija?

Es to uztvēru kā komplimentu. Domāju, šeit gribēts pateikt, ka tās recenzijas var lasīt bez akadēmiskām priekšzināšanām vai kaut kā tamlīdzīgi. Vispār jau man pēdējā laikā interesē tieši tāda akadēmiskāka pieeja recenzijām un arī šķiet, ka kādā recenzijā no tām, par ko mani nominēja, es tur tomēr centos veikt tādu mini pētījumu par kādu tēmu, piemēram, par Baltijas literatūras savstarpējiem tulkojumiem vai par manifestu rakstīšanas vēsturi. Jā, mani tā akadēmiskā rakstīšana ir samaitājusi šādā ziņā, un man gribas arvien vairāk iet pētniecības virzienā arī tad, ja jāraksta recenzija. 

Vai platformu, kur publicēties, ir pietiekoši?

Manuprāt, nu jau varētu teikt, ka jā. Es biju nominēts par recenzijām portālos "Satori" un "Punctum". Mums ir "Žoklis", mums ir "Strāva" (iznāca pirmais numurs), vēl citi izdevumi. "Domuzīmē" arī pēdējā laikā esmu rakstījis. Lai visus šos izdevumus piepildītu ar kvalitatīvu saturu, tur jau arī redaktoriem ir liels darbs. 

Jums liekas, ka ir par maz?

Nē, es tikai gribu zināt, kā jums šķiet. Tāpēc, ka cilvēki, kuri raksta, piemēram, par laikmetīgo vizuālo mākslu, uzskata, ka viņiem ir par maz platformu, kas veltītas vizuālajai mākslai. 

Jā, tur ir mazliet cita situācija. Žurnāls "Studija", kā zināms, vairs neiznāk. Mums ir "Arterritory", mums ir varbūt fragmentārāka mākslas atspoguļošana citos portālos un izdevumos. Es piekrītu, ka tur varētu vēlēties vēl vienu spēcīgu spēlētāju. 

Kritiķis mūsdienu Latvijas izpratnē – kas viņš ir, kā viņš tiek uztverts? 

Man grūti spriest. No vienas puses, man liekas, ka nu jau katrs pats ir sev kritiķis. Ja tev ir elektrība un interneta pieslēgums, un dators, tad tu vari kritizēt, sēžot uz dīvāna, no rīta līdz vakaram. Un daudzi to ar panākumiem arī dara. Vai šādos apstākļos vajag vēl kādus īpašos kritiķus, kas lepni sevi sauc par kritiķiem, – grūti pateikt. Tajā pašā laikā, 

skatoties no iekšpuses literatūras procesos, zinu, ka tomēr ir vajadzība pēc kvalitatīva, kvalificēta dialoga. Autors, kurš uzraksta savu grāmatu un izdod, tomēr vēlas kaut kādu daudz maz jēgpilnu atgriezenisko saiti. 

Ir par maz ar to, ka izdevniecība uzraksta slavinošo preses relīzi un izsūta visiem izdevumiem, un daudzi izdevumi to tāpat pa taisno pārpublicē, un tad, lūk, tas ir tas, kas par šo grāmatu ir pieejams. Gribas tomēr sarunu biedru, sarunu partneri, kas kaut ko tev var pateikt par tavu grāmatu. 

Teātra kritiķe Zane Radzobe teica, ka reizumis viņa mēdz kaut ko ierakstīt tviterī, piemēram, pirmo iespaidu par izrādi. Tviterim neesot ne vainas, ja vien tā formāts nepaliek par vienīgo. Vai jūs arī kādreiz mēdzat kaut ko ierakstīt tviterī vai feisbukā? 

Tviterī es praktiski neko nerakstu un feisbukā es noteikti nerakstu iespaidus par grāmatām, varbūt ļoti reti. Ar teātra izrādi ir tā, ka tu to noskaties un tu esi vēl tajā iekšā. Tā tomēr ir laikā ļoti spēcīgi balstīta māksla. Tur ir tas īpašais piedzīvojums teātrī, pēc kura, es saprotu, ka var gribēties tviterī uzrakstīt pirmos iespaidus. Lasot grāmatu, tā ir mana privāta nodarbe, neviens cits nezina, ka es tajā laikā kaut ko lasu, un tad var tā lēnām padomāt un izperināt savu viedokli pamazām. 

Vai Latvijas dzejā, Latvijas literatūrā ir kādas jaunas, vērā ņemamas strāvas?

Tā kā es piederu pie Preiļu konceptuālistu grupas biedriem, man, protams, ir prieks, ka konceptuālistu rindas aug. Ir iznācis Krišjāņa Zeļģa krājums "Pieaugušie", Žebera krājums "Ceļš pie patērētāja". Man šie meklējumi šķiet ļoti jauki un interesanti. Es zinu no drošiem avotiem, ka tikko ir iznācis latgaliešu dzejnieces Marijas Dzeislas dzejoļu krājums, kas arī ir ļoti spilgta lieta jaunākajā latgaliešu dzejā. Es tiešām aicinātu arī visus ne-latgaliešus, kas kaut ko var saburtot latgaliski, kaut kā nokļūt pie šī krājuma un to pamēģināt izlasīt. Es biju šim krājumam redaktors, līdz ar to es ar to jau esmu saskāries.

Jūs lasāt latgaliski? 

Es neatbildu par latgaliešu gramatiku, pareizrakstību, bet, jā, es lasu latgaliešu tekstus un vienmēr cenšos sekot, kas jauns ir iznācis arī latgaliešu dzejā. Tie ir ļoti sprigani un ironiski teksti, kādus mēs latgaliski īsti neesam pieraduši tik daudz lasīt. Es domāju, ka tas būs ļoti interesanti. 

Tad viens pēc otra debitē tie dzejnieki, kas nu jau pirms dažiem gadiem tika apkopoti krājumā "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?". Anna Belkovska tik tikko ir tikusi pie sava debijas krājuma. Viss process notiek. 

Preiļi varētu būt Latvijas literatūras galvaspilsēta?

Es domāju, ka pasaules literatūras galvaspilsēta. 

Sapratu. Bet, ja nopietni, tad kādiem pasaules literatūras strāvojumiem jūs uzskatāt par svarīgu šobrīd sekot līdzi? Vai to var pateikt, ka literatūrā kaut kas jauns, ievērības cienīgs notiek?

Tā kā šobrīd rakstu disertāciju, es vienkārši esmu spiests interesēties tikai par to, kas tieši attiecas uz manu disertācijas tematu (tas ir par latviešu starpkaru literatūru saistībā ar franču literatūru). Amerikā, piemēram, grāmatu tirgus ir tik ļoti piesātināts, katru nedēļu iznāk tik daudz grāmatu, kuras izlasīt, iepazīt kaut vai pavirši, nav īsti iespējams. Tad tam ir jāvelta ļoti daudz laika. Man ir tāda mīļa britu rakstniece Zeidija Smita, kas viesojās Sentluisā, un es biju uz tikšanos ar viņu un dabūju autogrāfu. Man nelasīta stāv vesela kaudze viņas grāmatu, bet, kad es to disertāciju pabeigšu, tad gan es visu izlasīšu. 

Es ceru, ka tad jūs mums arī kaut kādā formā pastāstīsiet par to. Mēs kādreiz runājām, šķiet, tas bija Frankfurtē, un jūs toreiz teicāt, ka radošajā rakstīšanā esat pamēģinājis arī romānu rakstīt. 

Jā, vēl viens no maniem neskaitāmajiem plāniem. Bija kādreiz iecerēts, ka es pabeigšu studijas Amerikā un man būs gan teorētiskā disertācija, gan romāns. Izskatās, ka tas tā, visticamāk, nebūs. Bet vismaz kaut kādu daļu no romāna viņi laikam man liks uzrādīt, jo es esmu starptautisko rakstnieku novirzienā, kas ir ieperinājies salīdzinošās literatūras doktorantūrā, un tur pieklājas pašam rakstīt kaut ko radošu, ne tikai teorētisku. 

Tad jūs to rakstījāt angliski?

Es rakstīju vieglajā latviešu valodā, pats tulkoju vieglajā angļu valodā, un profesore man palīdzēja to savest kārtībā ne tik vieglā angļu valodā. Šis teksts pagaidām ir divās versijās, tas vēl joprojām ir ļoti, ļoti nepabeigts. 

Vai dzeja top?

Pa drusciņai top. Šo to esmu uzrakstījis bērniem, inspirējoties no saviem mazajiem radiniekiem. Droši vien, ka pēc kāda laika būs jauna grāmata bērniem. Mazliet rakstu arī kaut ko pieaugušajiem, taču tas notiek lēni. Nav kur steigties.  

Kā jūs raksturotu kritiķa – autora attiecības Latvijā? Tās ir kaislīgas, spriedzes pilnas vai tomēr cieņpilnas un izlīdzinātas? Ņemot vērā, ka mēs visi te viens otru pazīstam.

Šīs attiecības, protams, var veidoties dažādas. Literatūrā ir tas, ka daudzi, kas paši raksta, piemēram, dzejoļus, raksta arī recenzijas. Un, piemēram, Normunda Naumaņa balvai ir bijuši nominēti arī Ivars Šteinbergs, Artis Ostups. Vārdusakot, ir tāda situācija, ka ir dzejnieku vide, kurā līdzās radošajai rakstīšanai visu laiku ir kritika, arī akadēmiskā rakstīšana. 

Dzejnieks vairs nav tikai tas liriķis, tā kā Jeseņins, kas no sādžas ir atbraucis un ar saviem blondajiem matiem un zilajām acīm visus valdzina un raksta savus emocionālos dzejoļus.

Mūsdienās dzejnieks var būt arī akadēmiski izglītots cilvēks, kas arī teorētiskā veidā tuvojas literatūrai un kas grib dziļāk izprast tos visus principus un likumsakarības. Varbūt citās jomās nav tik izteikts tas, ka praktiķi un teorētiķi ir tie paši cilvēki. Lai gan tagad ir iznācis jauns, apjomīgs pētījums par Latvijas kinofilmām pēdējos trīsdesmit gados, un tur arī ir cilvēki, kas ir dažādā veidā iesaistīti kino uzņemšanā. Laikam jau visās nozarēs šī vide nav nemaz tik plaša. Tāda ir Latvijas kā mazas valsts situācija.

Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka uzrakstāt recenziju un autors ir dziļi neapmierināts?

Man ir draudēts izsist zobus, man ir draudēts sūdzēt tiesā, vai arī es tikai pēc vairākiem gadiem esmu uzzinājis, ka mana recenzija ir autoru tā satriekusi, ka autors pēc tam nav varējis vairākus gadus parakstīt. Šī pieredze man arvien vairāk liek rakstīt par grāmatām, kuru vērtību es saskatu, par kurām es tiešām gribu runāt un kaut ko pateikt citiem. Es vairs tik ļoti negribu tagad uzrakstīt, ka tā un tā grāmata ir slikta, slikti uzrakstīta. Tās ir tādas negācijas, kas ilgtermiņā to, kas kritizē, arī nepadara priecīgāku. Tam cilvēkam, kas ir nokritizēts, – vai viņam ir kāda jēga no tādas skarbas kritikas, jo tas tā gluži nebūs, ka cilvēks izlasīs kritiku un sāks rakstīt kaut kā citādi vai mainīs savu pasaules uzskatu. Beigu beigās sanāk, ka tās ir negācijas, kurām nekādas lielas jēgas nav. 

Tas nozīmē, ka jūs par sliktām grāmatām izvairāties rakstīt?

Jā, jo literatūrā mēs to biežāk redzam, ka ir ļoti kritiskas recenzijas. Tās pārsvarā raksta gados jauni autori, kas grib pateikt pasaulei savu vārdu skaļi. Bet vizuālajā mākslā, man šķiet, piedāvājums ir gana liels un būtībā mēs pārsvarā lasām recenzijas par veiksmīgām izstādēm, par kurām vispār kāds ir gatavs rakstīt, izteikties, tērēt tam savu laiku. Kaut kādā mērā recenzijas esamība vien jau nosaka to, ka par šo mākslas darbu vai grāmatu ir vērts kaut ko teikt, iedziļināties tajā. 

Vēl pie visiem jūsu darbiem šajā nedēļā pirmizrādi piedzīvos mūzikls "Zvaigznes bērns". Cik tālu jūs zināt, kā tas izskatīsies, kā tas skanēs?

Es trešdien eju uz pirmizrādi, ar gaidām piedzīvot brīnumu. Es esmu tikai dzirdējis mūzikla dziesmu demo ierakstus. Visu kopiespaidu redzēšu tikai trešdien. 

Un tad kāds kritiķis uzrakstīs par "Zvaigznes bērnu".

Nu ja, tādi ir spēles noteikumi. Es patiesībā ļoti gaidu šo izrādi, jo tajā piedalīsies gan jau zināmi solisti, gan jaunie dziedātāji no Rīgas Doma kora skolas. Šī izrāde tiks rādīta ne tikai VEF Kultūras pilī Rīgā, bet arī vairākās citās vietās Latvijā. Tas arī ir, manuprāt, no producentu puses ļoti varonīgs solis – šajā nestabilajā kovida laikā tomēr visu šo lietu novest līdz galam ar visiem ierobežotajiem skatītāju sēdekļiem, ar neziņu par to, kurš no komandas vēl varētu pēkšņi saķert kovidu. Bet, īkšķus turēdami, mēs visi gaidām pirmizrādi trešdien. 

Šis nestabilais kovidlaiks – kāds tas jums ir bijis?

Es apzinos, ka rakstu ļauži laikam tomēr ir tādā priviliģētā situācijā, jo es sēžu ar līku muguru pie datora tad, kad ir pandēmija, un es arī tāpat sēžu, kad nav pandēmijas.

Kamēr to vēl kāds grib izdot un lasīt, tikmēr mana dzīve ir salīdzinoši mierīga. 

Protams, citās mākslas nozarēs… Ir mākslas izstādes, kuras nevar parādīt, izrādes, kuras nevar parādīt, koncerti, kuri nevar notikt, – tas viss ir daudz trakāk. Tiklīdz kā kaut ko atļauj, es cenšos kaut kur aiziet, kaut ko redzēt, atbalstīt citu mākslu cilvēkus, lai viņiem tomēr notiek visas lietas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti