Sapnis par mākslinieces un rakstnieces Hildas Vīkas memoriālo muzeju tika izdzēsts 1985. gadā, kad, iespējams, ļaunas rokas iemests sērkociņš viņas māju pārvērta pelnos. Bet viņas manuskripti palika.
Dobeles Novadpētniecības muzeja krājumu glabātāja Iveta Gudiņa stāstīja, ka vispirms muzejā nonāca ilustrācijas, “darbam ir pievienotā vērtība, jo ir gan literārais, gan ilustrācijas”.
Pirms vairākiem gadiem muzeja darbiniekiem radās doma, kur tad ir pats darbs.
“Un tad, kad mēs saņēmām šo manuskriptu... tur citu variantu vienkārši nebija. Tam darbam bija jānāk pie lasītāja,” sacīja Gudiņa.
Pēc vairāku gadu komandas darba, kurā iesaistījušies gan muzejnieki, gan mākslinieki, manuskripts pārtapis apjomīgā grāmatā ''Dobeles karalis''.
“Tas ir ļoti mūsdienīgs stāsts, no kura var secināt, kādas izjūtas piedzīvoja cilvēki, nomainoties varām,” atzina grāmatas redaktore Inese Zandere.
“Dobeles karalis'” ir okupācijas laika cilvēku prototips. Savā grāmatā Hilda Vīka par savējo saka: ''Dobeles karalis bez mazākā ciltsraksta, atnāca tieši no Žagares. Iestādījās šeit kā kartupelis un izlaida zili - melnus asnus.”
“Tas pamudinājums, kāpēc tapa šis romāns, ir, ka pie viņiem tajā mājiņā arī apmetās īrnieki. Patiesībā viņa droši vien nepavisam tur nebūtu nevienu gribējusi ņemt, bet tajā laikā viņa jau bija zemāka par zāli, jo viņa jau bija tautas ienaidnieka sieva,” stāstīja Zandere.
Grāmatas atvēršanas svētkos klāt bija arī Hildas Vīkas čekistu noslepkavotā vīra radiniece Ingrīda Frickausa, kura ir gandarīta par grāmatas iznākšanu.
Romāns ceļu pie lasītājiem sāk gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, viņasprāt, šis ir īstais laiks un sabiedrība tam beidzot esot gatava.
“Es domāju, ka viss ir savā laikā un savā vietā. Teiksim, deviņdesmitajos gados šāds darbs … varbūt tas arī bija par agru,” sprieda Frickausa.
Grāmatu ''Dobeles karalis'' izdevis Dobeles Novadpētniecības muzejs ar Dobeles novada pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu.
