Aleksandrs Meņs ir pareizticīgo priesteris, viens no izcilākajiem 20. gadsimta garīdzniekiem Austrumeiropas reģionā, kurš sarakstījis ap 40 spilgtu sacerējumu par kristietības tematiku. “Cilvēka Dēls” ir pazīstamākā viņa grāmata, tulkota 14 valodās. Viņš ir arī ticības moceklis. Brūkošais padomju režīms ar viņu izrēķinājās 1990. gadā, kad Meņs ceļā uz dievnamu tika nogalināts.
Grāmatu “Cilvēka Dēls” bīskaps Andris Kravalis dēvē par Aleksandra Meņa garīgo testamentu, jo tas bija viņa mūža darbs. Rakstīt viņš to uzsāka jau 14 gados, pirmo versiju pabeidza 23 gadu vecumā un papildināja to visas savas dzīves garumā.
Grāmatas pievilcība slēpjas tās vienkāršajā un cilvēciskajā intonācijā, kādā Meņs runā par Jēzu Kristu, viņa dzīvi un laikmeta kontekstu.
Meņam pateicoties, Evaņģēlijs it kā atdzīvojas, un lasītājam ļauj sajusties gandrīz vai klātesošam tā laika notikumos.
Kas vēstījumu padara tik pārliecinošu? Savs redzējums par to ir izdevniecības ''Kala raksti'' vadītājai Aijai Balodei. Viņa stāsta: “Viņš pats nāk no ebreju ģimenes, līdz ar to par kontekstu – jūdu tradīcijām, ko Jēzus ar saviem mācekļiem kopā dara un kāpēc – viņš stāsta kā zinātājs. Otrkārt, viņš ir arī vēsturnieks, līdz ar to viņa vēstījums nav leģenda, bet viņa reālās zināšanas par vēsturiskajiem personāžiem, par laiku un visu pārējo kontekstu. Treškārt, viņš ir pats priesteris, viņš jau 14 gadu vecumā, izrādās, ir pieņēmis šo lēmumu – veltīt savu dzīvi Dievam – un viņš raksta par Jēzu kā tāds cilvēks, kurš mīl, viņš raksta ar mīlestību par kādu, kurš viņam ir ļoti tuvs.”
Pašā grāmatas sākumā autors lasītājam ļauj ieraudzīt putekļu mākoņu klātus Palestīnas ceļus, pa tiem pārvietojas romiešu kareivju kolonnas Gneja Pompeja vadībā. Čīkst rati, spīd bruņas, plandās kaujas karogi. Tā ir vieta, kur pēc 100 gadiem atskanēs Kristus balss.
Tātad grāmata sākas ar laiku vēl pirms Kristus dzimšanas, tad izseko visam Kristus dzīvesstāstam un noslēdzas ar apceri par kristietības ideju, spēku, mūžīgo apdraudējumu, bet arī neuzvaramības noslēpumu.
“Daudz ir arī par Veco Derību un Jauno Derību. Kas ir tas jaunais, ko Kristus nesa? Kā viņš piepildīja Vecās Derības pravietojumus, solījumus? To, ko jūdu tauta un kaut kādā ziņā visa pasaule gaidīja,” skaidro Aija Balode.
Kas Jaunajā Derībā ir visnoslēpumainākais, un kam tajā ir izšķiroša nozīme? Kas ir Kristus morālā doktrīna? Ar ko viņš atšķiras, piemēram, no Budas, Sokrāta un Senekas, kuri taču arī mācīja cildenu ētiku?
Šie ir daži no jautājumiem, ko grāmatā var pārdomāt līdz ar tās autoru Aleksandru Meņu. Tāpat kā tādus it kā labi zināmus, bet ne tik viegli saprotamus jēdzienus, piemēram, ko nozīmē pestīšana vai glābšana, vai ko nozīmē – tapt ietērptam spēkā no augšienes.
Romas katoļu baznīcas bīskaps Andris Kravalis atzīst, ka var būt tikai pārsteigts par to, kā tik izcilu un pamatīgu gara darbu Meņs varēja sarakstīt padomju laikā, 60. gados, jo, to lasot, ir sajūta, ka aiz tā stāv teju vesela teoloģijas universitāte.
“Dažreiz, atverot Svētos Rakstus, mēs varam apjukt. Ir četri Evaņģēliji, katrs rakstīts mazliet ar savu rokrakstu. Bet viņš ir sintezējis Evaņģēlijus ar Pāvila vēstulēm un citām Jēzus mācekļu liecībām, vēstulēm, radot Kristus dzīves portretu, sava veida tādu “Curriculum Vitae”, CV, caur kuru tad lasītājs varbūt daudz vieglāk iepazīst to, kāds tad ir šī Cilvēka Dēla noslēpums, kas dara brīnumus, kas runā, māca, dziedina, izdzen ļaunos garus, atbrīvo. Tā ir Jēzus dzīves sintēze caur viņa kā Bībeles pētnieka acīm,” norāda Andris Kravalis.
Kā teicis pats Aleksandrs Meņs – Jēzus personība ir neizsmeļama, tā pārspēj visus parastos mērus; tādēļ viņā kaut ko jaunu un sev tuvu var atrast ikviens cilvēks ikvienā laikmetā.
Aija Balode atzīst, ka tieši tāda ir arī Meņa grāmata – tā būs interesanta kā praktizējošiem kristiešiem, tā cilvēkiem, kas neko par kristietību nezina.
Tāpat tā ir arī konfesiju robežām pāri stāvoša. Balode uzsver: “Liels prieks par projektu tādā ekumēniskā vai draudzības starp konfesijām kontekstā. Es ļoti pateicos Aleksandra Meņa fondam, ka mēs drīkstējām strādāt pie šīs grāmatas, un tiešām katoļu un pareizticīgo sadraudzību piedzīvot. Tas arī viens no kontekstiem, ka Aleksandrs Meņs vispār ir no cilvēkiem, kurš skatījās pāri savai konfesijai, savām tradīcijām, uzsverot to jauno Kristus vēsti, kas ir vienkārši Dieva mīlestība pret cilvēku.”
Grāmatai skaistu raksturojumu veltījis arī luterāņu bīskaps emeritus Pāvils Brūvers. Viņa vērtējumā grāmatā priesteris Meņs ļauj piedzīvot tik ciešu Jēzus klātbūtnes sajūtu, ka teju vai spējam gan sajust vakara vēju, kas noglāsta Ģenezaretes ezera virsmu, un pavasara ziedu smaržu Nācaretē un sadzirdēt Jēzus dzīvības pilnos vārdus, gan arī piedzīvot krusta šausmas Golgātā un Augšāmcelšanās prieku Lieldienu rītā.
