Arno Heinrihsons vislabāk būs pazīstams kā Rīgā populāro pieminekļu Kārlim Padegam, Vodemāram Irbītem un Paulam Valdenam arhitekts, tos viņš veidojis kopā ar tēlnieku Andri Vārpu.
Līdzās arhitektūrai viņš strādājis arī reklāmas jomā, bet paralēli tam vienmēr padziļināti interesējies par eksistenciālajiem jautājumiem, un nu pienācis brīdis, kad vēlējies padalīties savās atziņās par tiem ar plašāku cilvēku loku.
Protams, nav nejauši, ka uz grāmatas vāka redzams Zelta jeb tā dēvētais „Dievišķais griezums”. Arno Heinrihsons tādējādi akcentējis Visuma lielās kopsakarības, kuru daļa esam arī mēs:
"Būtiski, manuprāt, ir tas, ka cilvēka ķermeņu daļu proporcijas ir zelta griezumā, dažādu planētu savstarpējie attālumi un to attālumi līdz Saulei ir zelta griezumā, un,
iespējams, ka zelta griezums ir tas, kas tomēr mūs, mazos cilvēciņus, kaut kādā veidā vieno ar visu lielo pasauli."
Par minētajām lielajām kopsakarībām autors grāmatā nerunā no kādiem augstiem plauktiem. Viņš tās centrā licis visai personisku un brīžiem pat sadzīvisku stāstu ar detektīva elementiem, kurā liela loma arī daudzajos ceļojumos gūtajai pieredzei. Un tomēr cauri visam stāstā spraucas ārā jautājumi, kuru dēļ vispār šī grāmata tapusi.
„Mūsu vieta šeit uz zemes… Vai mums ir kāda misija, vai mums ir kāds uzdevums? Vai to, ko mēs izvēlamies, mēs paši izvēlamies, vai to jau iepriekš sen kāds ir noteicis? Cik liela ir mūsu loma tajā visā, kas notiek? Aptuveni tā tas varētu būt,” saka Arno Heinrihsons.
Grāmata nesniedz atbildes, tikai, sekojot līdzi tās galvenā varoņa Georga piedzīvotajam, rosina pārdomāt savu dzīvi līdzīgās situācijās un aizdomāties par minētajiem jautājumiem.
Arno Heinrihsons: „Tās nav teorijas un pat versijas, tas būtu pārāk skaļi teikts, tie ir minējumi, apsvērumi, kuriem var piekrist un var nepiekrist, vienkārši tas ir aicinājums cilvēkiem, kuriem tas mazliet interesē, varbūt par to mazliet padomāt."
Grāmatu papildina fotogrāfijas no autora ceļojumiem uz dažādām pasaules valstīm, ko viņš arī uzskata par ļoti vērtīgu sevis un pasaules izziņas procesu.
Īpaši viņu interesē arhitektūras pieminekļi un arī citi artefakti, kas, iespējams, atspoguļo seno civilizāciju pēdas uz zemes.
Arno Heinrihsons: „Teiksim, attēli 10. un 11.lappusē, šeit ir runa par poligonālo mūri Peru. Tie ir tādi mūri, kas ir salikti bez javas ar fantastisku precizitāti ar tādām tehnoloģijām, kādas mums nav pieejamas šodien. Pārliecinošs ir arī attēls, kur ir pasaulē lielākais apstrādātais akmens bloks Baalbekā Libānā. Nav mums šodien tādu tehnisku iespēju ne to kaut kā izzāģēt, ne kaut kur pārvietot. Līdzīga situācija ir ar fotogrāfiju, kur redzams Asuānas granīta sarkofāgs Sakārā, Ēģiptē. Tas arī ir tāds izstrādājums, ko mūsu akmens apstrādes tehnoloģijas šodien nav spējīga izgatavot. Tad jautājums – kas tās ir izgatavojis? Ēģiptieši tie nevarēja būt, mēs šodien arī nevaram, nu tad iznāk kāds cits… Nezinu, kas tas bija…”
Arno Heinrihsona grāmatas „Georgs. Neticams, bet gandrīz patiess stāsts” atvēršanas svētki notiks 5.janvārī Rīgas Centrālajā bibliotēkā.
