Grāmatas atvēršanas svētki notika Inciemā, vietā, kur 1922. gadā Anšlava Eglīša vecākiem, Viktoram un Marijai Eglīšiem, piešķir "pansiju pilī" jeb zemes īpašumu apsaimniekošanai. "Anšlavs tur pavada jaunības gadus; kad dodas trimdā, Inciems paliek bez viņiem; brālis Vidvuds [..] padomju laikā aizbrauc šad tad apskatīties postažu. [..] Deviņdesmitajā gadā šo īpašumu atgūst, bet, ko darīt ar pārbūvētu, ķieģeļiem apmūrētu ēku, viņam īsti padoma nav. [..] Inciema liktenis Eglīšu dzimtas kontekstā, varētu teikt, tomēr ir bēdīgs," saka autore Ieva Struka. Viņa piebilst, ka šobrīd, pateicoties vietējiem cilvēkiem, blakus senāk atklātajam Anšlava Eglīša piemiņas akmenim, jau pāris gadus ir atjaunināta ekspozīcija: "Ļoti moderna, laikmetīga un patiešām pielāgota visu paaudžu interesēm. Arī es viesojoties secināju, ka tās saturs ir ļoti pārdomāts, ļoti lakoniski par visu būtiskāko."
Par visu būtiskāko – vai vienā monogrāfijā, vienā grāmatā to var pateikt? Ieva Struka uzskata, ka neatkarīgi no laika un telpas, diez vai iespējams pateikt visu, tomēr pašu būtiskāko var gan. "Gribu pateikt paldies literatūrzinātniecei, [..] Anšlava Eglīša radiniecei no Veronikas Janelsiņas puses, Aijai Janelsiņai-Priedītei, kura tad, kad tikāmies, lai runātu par Anšlavu, teica, ka Rietumu pusē tomēr raksta lakoniskāk un šo vajadzētu arī atjaunotajā Latvijā pārņemt no Rietumu literatūrzinātnes. Rakstot es šos vārdus turēju dziļi sirdī un tiešām centos pēc būtības koncentrēt domu un neizplūst. Bet kārdinājums izplūst ir, to nevar noliegt, dažreiz teksts pats aicina uz priekšu, ved..." atklāj autore.
Monogrāfija top, liekot kopā darbus ar to, ko var uzzināt vēstulēs, pierakstos. Struka atzīst, ka nav daudz citu veidu, kā atklāt autora personību: "Personība, protams, izpaužas ne tikai caur viņa rakstītiem darbiem, bet arī caur to, kā viņš ir dzīvojis, kas ir bijuši viņa draugi, viņa tuvie cilvēki, ģimene, no kurienes viņš ir nācis un kāds ir dzimtas liktenis. [..] Droši vien bija arī ceļš rakstīt tikai un vienīgi par darbiem, bet, manuprāt, ne Anšlava Eglīša gadījumā, jo viņš pats ļoti daudz izmanto reālās dzīves faktus un satiktos cilvēkus, viņa daiļrade noteica to stilu, kādā rakstīt."
Grāmatas tapšanā svarīgas ir sarunas par Anšlavu Eglīti, sarunu biedru bijis daudz, Ieva Struka min dzimtai piederošo Aiju Janelsiņu-Priedīti un Anšlava brāļa Vidvuda meitu Ingunu Galviņu, kuru sastapusi Losandželosā: "Lietas, kas attiecas uz dzimtu, ģimeni, izpratni, tās nevar iegūt sarakstoties, ne ar roku rakstītās vēstulēs, ne e-pastos, to tiešām var tikai sarunā aci pret aci."
Interesants sarunu temats ir Anšlavs Eglītis un viņa darbu prototipi, viņa sarežģītās attiecības ar prototipiem. Šo jautājumu aktualizēja filma "Homo novus", kas tapusi pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem un rosināja izzināt, kurš ir kurš, tomēr reizēm Anšlavs Eglītis mums jauc pēdas.
"Pirmā stāstu krājuma ["Maestro", 1936. gadā – red.] iznākšanas brīdī viņam sanāk saķeršanās ar gleznotāju Romānu Sutu, kurš ir tiešā veidā izmantots Samuelam par prototipu, un viņš bija dusmīgs, un bija vajājis Anšlavu Eglīti. Tad Anšlavs Eglītis bija apsolījies sev, ka turpmāk izturēsies mazliet rafinētāk pret šo jautājumu," atklāj autore un atzīst, ka, viņasprāt, tie ir tikai vārdi, patiesībā nemaz tik rūpīgi Eglītis tās pēdas neslēpj. "Tēli veidojas kā tādas kolāžas no konkrētiem cilvēkiem. Tos konkrētos cilvēkus var stipri labi noķert un sazīmēt. Un, protams, ka tas vienā brīdī kļūst par tādu azartu, bet es ceru, ka man izdevās arī laikā apstāties. Tas nedrīkstētu būt vienīgais princips – meklēt, ko tad viņš par kuru domājis, jo tie protams, ir mākslinieciski tēli. Prototipu dzīve vai rīcība konkrētā situācijā palīdz labāk saprast darbu, bet tas nepiešķir darbam papildu vērtību, nedz to samazina, tas ir stāsts par sapratni. Nevar noliegt, ka viņš jau arī ļoti daudzos darbos iekļauj pats sevi un Veroniku Janelsiņu, un tās ir viņa tiesības."
Plaša ir Anšlava Eglīša ģeogrāfija: Rīga, Inciems, Kalifornija, Vācija, vecvecāku lauku mājas Madonas pusē, Oregonas posms, Šveice. Un plaša ir arī viņa darbības ģeogrāfija: rakstnieks, mākslinieks, dramaturgs, arī žurnālists vai, kā precizē Ieva Struka, drīzāk kino kritiķis, apskatnieks. Ir ap 3000 recenziju, grāmatā ar nosaukumu "Esejas" divos sējumos apkopoti viņa raksti, kas veltīti literatūrai un mākslai. Anšlavs Eglīts bijis ražīgs autors, tādēļ ir daudz darbu, arī būtisku, kurus bieži vien nepiemin, piemēram, darbs "Piecas dienas", kas nozīmīgs politiskā aspektā. "Kad viņš uzraksta šo romānu 1976. gadā, viņš diezgan apzināti tiešām aizcērt durvis uz iespēju jebkādā veidā ar saviem darbiem atgriezties Padomju Latvijā. Šis darbs ir politiski ļoti, ļoti ass, un tajā ir izmantots pietiekami neparasts literārais stils – virkne politisku darbinieku vairs netiek slēpti aiz pseidonīmiem vai kā prototipi, bet tiek saukti īstajos vārdos," stāsta Struka.
Monogrāfijas autorei jautājām, kāds varētu būt Anšlava Eglīša darbu ieteicamās literatūras saraksts. "Nevar apiet viņa pašus ievērojamākos darbus "Līgavu mednieki" un "Homo novus", bet, izmantojot iespēju, es gribētu pateikt, kas no taipus okeānam sarakstītā man atstājis lielāko iespaidu, un tas ir romāns "Ilze" un vēl divi darbi, kas man pašai bija atklājums, proti, romāni "Pēdējais raidījums" un "Es nepievienojos". [..] Man tie bija pārsteigums, un šķiet, ka caur šiem darbiem var ļoti spilgti sajust pašu Anšlavu Eglīti un viņa attieksmi pret pasauli tādā filozofiskā aspektā, [..] – ko viņš domā, kas ir tas cilvēka uzdevums dzīvē, kāda ir viņa vieta un kā to īstenot," atklāj Struka.
Fascinējošas ir Anšlava Eglīša tuvāko draugu personības, ar Pēteri Vegeru un Staņislavu Borbali Anšlavs Eglītis veido trijotni ar Latvijā labi zināmo nosaukumu "Bezkaunīgie veči". Savā garajā mūžā (1906–1993) Eglītim bijušas ļoti dažadas attiecības ar likteņa biedriem gan šaipus, gan taipus okeānam. "Lai dzīvotu un izdzīvotu, ir ļoti daudz jāstrādā. [..] Nav tā laika, lai tiktos ar pilnīgi visiem [..], viņam ir savs draugu loks. Pateicoties interesēm, šis loks ir saistīts ar, pirmkārt, mākslu un, otrkārt, ar kalnos kāpšanu, kas arī vieno viņus ar Vegeru un Borbalu, un vēl pāris citām personām. [..] Cik sapratu un atradu korespondencē, ir ļoti daudz literatūrai veltītu pasākumu visā Amerikā, uz kuriem viņš tiek aicināts, bet neierodas, un tas nav lepnības vai noslēgtā rakstura dēļ vien, bet tiešām, lai uzrakstītu tik daudz, cik viņš ir uzrakstījis, ir jāraksta," secina Ieva Struka.
