Daudziem labi zināms būs fakts, ka Vizma Belševica ļoti nevēlējās, lai pētnieki rakņātos viņas personīgajā dzīvē. Kāpēc šāda viņas dienasgrāmatas publikācija tomēr šodien ir attaisnojama – tieši ar atbildi uz šo jautājumu grāmatas priekšvārdu arī sāk tās sastādītājs, rakstnieces dēls Jānis Elsbergs.
Viņaprāt – laikam ejot, tolaik rakstītais nu jau ieguvis pavisam citu nozīmi un vērtību, tā ir gan ārkārtīgi kolorīta laika liecība, gan svarīgs izziņas materiāls literatūras un vēstures pētniekiem.
“Pēdējos gados, kad ir pastiprināta interese par vēsturi un kolēģi rakstnieki raksta arvien vairāk vēsturiskus romānus, ģimeņu, dzimtu, novadu un visu veidu vēsture tiek arvien vairāk pētīta no dažādiem rakursiem, man likās, ka tas ir tāds dokuments, ko būtu vērts laist klajā. Un arī tas, ka Vizmas Belševicas dominante vienmēr bijis patiesīgums, bet visādas mīklas un mistērijas ap viņas biogrāfiju saistījušas. Tāpēc likās, ka ir jādod vienkārši patiess dokuments – tāds, kāds tas ir. Tas arī likās no dažādiem aspektiem interesants, un vesels apstākļu kopums noveda līdz šai grāmatai,” uzsver Jānis Elsbergs.
Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim.
Fragments no dienasgrāmatas
1947. gads.1. jūnijs. Cik skaists šorīt Bastejkalns! Tumši zaļajā zālē saules un ēnu plankumi. Pienenes kā zelta lietus nolijušas pār parka zālienu. Saules cauraustie ozoli palejā un ziedošā kastaņa. Cik labi, ka cilvēks nemirst no skaistuma.
Līdzās dabas un cilvēku vērojumiem Belševica dienasgrāmatā fiksē iespaidus par izlasītajām grāmatām, redzētajām filmām un izstādēm, pārdomas par mākslas misiju un savām radošajām veiksmēm un neveiksmēm.
Lasītājs uzzinās viņas iespaidus, kad viņa pirmo reizi skatījusies televizoru, lidojusi ar lidmašīnu un braukusi metro.
Neizbēgami tiešāk vai netiešāk rakstītajā ieskanas arī politiskais fons.
Fragments no dienasgrāmatas
1953. gads. 6.III. Nomiris Staļins. Es to uzzināju, dzirdot, kā Zinočka jautā mātei: “Nez, vai tramvaji šorīt maz iet?” Vēl šobrīd neaptveru, ka tas tiešām var būt noticis. Un neviens to neaptver.
Ja dienasgrāmatas ierakstos, īpaši sākotnējos, Vizmas Belševičas attieksme pret varu ir pozitīva, dažkārt pat cildinoša, tad lēnām un pakāpeniski viņas skats kļūst kritiskāks, un kopumā viņas rakstītais liecina par stipru, neatkarīgi domājošu un brīvību mīlošu personību.
Lai arī viņa pati vairākkārt uzsver, ka sirdslietas dienasgrāmatai neatklās, tās tur tomēr ienāk, izņemot vienu acīmredzot ļoti sāpīgu pieredzi, kas ir bijusi tabu tēma visas Belševičas dzīves garumā. Dienasgrāmatā par to liecina vien izplēstās lapas, stāsta Jānis Elsbergs.
Viņš skaidro: “Ir bijušas personiskas drāmas, un vairākos tajos blociņos un kladēs ir viņas pašas izgrieztas lapas, acīmredzot, tas ir bijis kaut kas tik sāpīgs, ko viņa nav gribējusi saglabāt un nav gribējusi tur vairs nekad ieskatīties, un mēs, protams, arī nekad neuzzināsim, kas tad tur bija rakstīts. Un tas arī izdevuma tekstā ir norādīts, ka, lūk, šajā vietā seko izgrieztas lapas, un tad pēc laika atkal turpinās.”
Izgrieztās lapas sakrīt ar laiku, kad Belševicai tapa daudz brīnišķīgu mīlas dzejoļu, kas sakopoti krājumā “Zemes siltums”, to vidū arī labi zināmais “Es mīlu tevi tā, kā priede aug”.
Fragments no dienasgrāmatas
“Mīlai jābūt traģiskai. Nekādas dzīves ērtības, aprēķini un kompromisi nedrīkst apēnot to.” Laikam gan. Jo laimīga mīlestība izsīkst. Tuvums atklāj trūkumus. Tie aug un pamazām nomāc visu gaišo un skaisto. Un, kad viss ir cauri, paliek tikai pretīgas atmiņas. Bet vai var apnikt nepiepildīta mīla? Nesasniegtais paliek skaists uz mūžu. Secinājums: nelaimīga mīlestība ir laime.
Savu personiski traumatisko pieredzi neatklājot, Belševica tomēr dienasgrāmatā labprāt apcer mīlestības būtību.
Dienasgrāmata atklāj arī viņas kā rakstnieces veidošanās ceļu.
Fragments no dienasgrāmatas
Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri – vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt.
“Ir redzama rakstnieces tapšana, kā viņa mērķtiecīgi strādā ar savu valodu, kā viņa cenšas bagātināt savu vārdu un izteicienu krājumu.
Tā ir, un tas ir arī literātiem visai interesanti,” stāsta Jānis Elsbergs.
Vizmas Belševicas dienasgrāmata tikko nākusi klajā un ir trešā grāmata sērijā “Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas”.
Nākamā būs viņas nepublicēto dzejoļu izlase, ko Jānis Elsbergs šogad sagatavos un kas klajā nāks nākamgad, rakstnieces 90. jubilejas gadā.
