Sadaļas Sadaļas

Labrīt

Gatis Krūmiņš: Valdība cer uz brīnumu, nevis paļaujas uz ekspertu analīzi

Labrīt

Top skaņu performance ''Meklētājs''. Tās vēstnesis videoklips "Blue day"

Sandra Ūdre jaunajā krājumā runā par sabiedrības uzliktajiem rāmjiem

Par sabiedrības uzliktajiem rāmjiem un cilvēka izvēlēm – stāstu krājums latgaliski «Tiesas sila balsis»

Par sabiedrības uzliktajiem rāmjiem, par izvēli tiem pakļauties vai tos lauzt – tā ir viena no galvenajām tēmām Sandras Ūdres jaunajā stāstu krājumā “Tīsys syla bolsi”, kas sarakstīts latgaliešu valodā. Tā nosaukums latviešu literārajā valodā ir “Tiesas sila balsis”.

Šī ir otrā viņas grāmata, Sandra Ūdre ir literāte un kultūras žurnāliste, viņas profesionālā darbība ir saistīta ar latgaliskā kopšanu.

Grāmatas nosaukums “Tiesas sila balsis” savā ziņā ir atslēga visam grāmatas saturam. Tiesas silu Sandra Ūdre izmanto kā visaptverošu metaforu, lai runātu par dažādiem cilvēku dzīves samezglojumiem, bet, izrādās, Tiesas sils ir arī pavisam reāla vieta, ar kuru jau kopš bērnības autorei ir īpašas attiecības.

Sandra Ūdre skaidro: “Tiesas sils ir reāla vieta Baltinavas novadā. Tā leģenda ir tāda, ka tur bijis pilskalns, tur dzīvojis pilskungs, un tur, kur tagad tas Tiesas sils, bijusi soda vieta. Tur tikuši sodīti cilvēki. Viņus ieraka zemē uz kaut kādu laiku, un, kurš izdzīvojis, tas izdzīvojis, kurš ne, tas ne. Tāds tas nostāsts ir.”

Netālu no Tiesas sila atradās arī Sandras Ūdres tēva dzimtās mājas. Bērnībā viņai bija ļoti bail vienai iet cauri šai vietai, viņa negāja pa citu iestaigāto taciņu, bet centās apiet apkārt pa tīrumiem un arumiem, lai arī bija jābrien pa dubļiem.

Autore stāsta: “Un tad es toreiz pat kā bērns nodomāju – bet cik interesants tas nosaukums! Es pat neuztvēru to kā konkrētu vietu, man jau tolaik raisījās domas, ka tā ir tāda visaptveroša metafora. Tas Tiesas sils ir jāsaprot kā iniciācijas vieta, tavs pārbaudījums – iziet no tā meža. Kā zināms, mitoloģijā mežs vispār nozīmē pārbaudījuma vietu, tāpēc bieži vien pasakās kādu aizved uz mežu un viņam ir jāatrod pareizais ceļš, lai izietu, vai kaut kas jāpaveic.

Tā tāda dzīves situāciju metafora. Bet no meža ir jātiek ārā, tur palikt tiešām nevajag.”

Šī tikšana ārā grāmatas stāstu varoņiem padodas kā nu kuram. Daudz kas no viņu likteņiem, viņu ārējās un iekšējās būtības ir noskatīts dzīvē – autores radu un paziņu lokā – un pārradīts literāros tēlos. Piemēram, stāsts “Abigailas spogulis” risinās padomju laikā, un tā varonei Stepai ir reāls prototips. Sandra Ūdre atklāj: “Tiešām ir bijusi tāda situācija ar vienu sievieti padomju laikā. Viņai bijis dzērājs vīrs, kurš gāzis visādus podus, un viņai vajadzējis iet pie pilsētiņas partijas sekretāra un sarunāt, lai vīru pieņem atpakaļ darbā. Tas ir liels pazemojums sievietei, bet viņa ir tā audzināta, ka tas ir jādara.

Un es arī tagad dzirdu, – kāda sieviete stāsta, ka maksā vīra vietā kredītu, ko viņš vieglprātīgi paņēmis. Nez kāpēc viņa to uzņemas un kārto šīs lietas. Jo izrādās, viņai mamma teikusi – citādi paliksi viena, labāk maksā kredītu. Tikai vēlāk viņa attapās – kādēļ man to vajadzēja, kāpēc es mammu klausīju? Tā ka laiki mainās, bet problēmas paliek.”

Šī samierināšanās ar pazemojumiem, pakļaušanās citu ietekmei bieži vien noved pie nelaimīgas, izmocītas un nepiepildītas dzīves, bet cilvēkam ir jāsaprot, ka tā nav norma, ka var dzīvot arī savādāk, un arī par to ir Sandras Ūdres grāmata.

Autore atzīmē: “Kaut kā sevišķi manu vecāku paaudzei tas bija – tāda izteikta kauna sajūta. Labāk izlikties, labāk melot, ka man viss kārtībā, jo citādi – ko par mani teiks... It sevišķi sievietes izskaistina savu ģimenes dzīvi, neatklāj pat radiniekiem.

It īpaši Latgalē katoļticības ietekmē tas ir skaitījies slikti. Kā vecākas sievietes saka – tad tu izvairies no savas dzīves krusta, un savas dzīves krusts ir jānes.

Bet patiesībā reizēm vienkārši to problēmu varētu atrisināt tā, ka tu apzinies to, ko tu dzīvē gribi, un tu daudz kam pasaki nē – ar mani tā nedrīkst izrīkoties! Un pārtrauc attiecības.”

Grāmatas redaktore Ilze Sperga atzīst, ka Sandras Ūdres stāstu krājums, tāpat kā nesen iznākusī otras latgaliešu autores Anneles Slišānes grāmata, labi ierakstās latviešu literatūras kopainā, vēršot savu skatu tieši uz sievieti. Savā ziņā šie darbi turpina Gundegas Repšes, Noras Ikstenas un citu rakstnieču aizsākto tematiku, tikai šoreiz latgaliešu valodā.

“Tie visi stāsti ir par sievieti, par viņas vietu sabiedrībā, par mātes un meitas attiecībām, par to, kā reizēm varbūt pat māte iznīcina meitu un “ieliek viņu kaut kādā rāmī”. Par rāmī ielikšanu, par pakļaušanos. Par sava veida patriarhālo modeli, kurā sievietei ir jāiekļaujas. Par saskarsmi ar vienaudžiem, laikabiedriem, un, protams, ka tur, kur ir saskarsme, tur ir viela konfliktam, un, protams, ka rakstnieku interesē nevis tas vienkāršais, bet sarežģītais,” pārdomās par stāstu krājumu dalās redaktore.

Kā vēl piebilst Ilze Sperga, latgaliešu valoda dod iespēju stāstiem izskanēt ar jo īpašu spēku, jo tā ir latgaliešu autoru dziļā iekšējā balss.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt