Laura Veipa poētika labprāt viesos uzņem humoru un pašironiju, un dažbrīd šķiet, ka, neraugoties uz vientulības un nesapratnes ieskaņām, autors mierina lasītāju, nevis otrādi. Viņa dzejai raksturīga silta klātbūtne, bet arī viņa radītais liriskais varonis var piepeši attapties strupceļā vai arī pelēcīgā rītā, kurā nākas pamosties vienam, kaut gan iemigts divatā.
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” Lauris Veips atzina, ka starp motīviem, kurus atspoguļo viņa dzeja, var atrast arī bērnības, ģimenes un pieaugšanas tēmas.
“Man tam ir tāda pragmatiska pieeja, es mēģinu saprast, ko es varu izdarīt ar to, kas ar mani ir noticis, kas ir atgadījies pa manu vēl ne tik garās dzīves laiku. Ceru, ka neradu iespaidu, ka es idealizēju bērnību, kurā mēs tomēr esam bailīgi, neaizsargāti un neko nesaprotam,” skaidroja Lauris Veips. “Par tēvu runājot, arī tur man negribētos, lai tas tiktu traktēts vai nu sentimentāli, vai personīgi pret manu konkrēto tēvu, bet es zinu, ka tā vienkārši ir aktuāla lieta, sevišķi cilvēkiem, kas ir manā vecumā un kas lēnām pieaug vai turpina nepieaugt.
Savā veidā es mēģinu risināt to problēmu, kas ir katram, kurš pieaug, tas ir – kā tu pats kaut vari pats sev kļūt par vecāku?
Bet tas ir atpakaļejošs secinājums, kuru es izdaru jau pēc tam, kad esmu uzrakstījis tekstus.”
Līdzās interesei par dažādiem pētījumiem par mūsdienām un par klasisko senatni dzejnieks iedvesmojies arī no daudziem autoriem un autorēm. "Skatiens, kurš apdzīvo pasauli, apveltot to jauniem vārdiem" – viens no dzejnieka būtības skaidrojumiem, kuru Lauris Veips piemin savā dzejolī "Rilkes motīvs", atsaucoties uz agrīnā modernisma klasiķi Raineru Mariju Rilki.
“Vismaz pašlaik Rilke viennozīmīgi ir mans mīļākais dzejnieks. Klasiķi tur ir drusku fonā, it sevišķi Homērs, jo viņam ir tāda izteiksme, uz kādu es tēmēju, objektivitāte. Jebkurā gadījumā Homērs ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, ja viņu var saukt par autoru,” atklāja dzejnieks. “Tad ir daudz mūsdienu autori, klasiķe un dzejniece Anna Kārsone. Esmu daudz lasījis arī tādu dīvainu lietu kā amerikāņu t.s. “chick lit”, kur ir tādi autori kā Lorija Mūra, Merilina Robinsona, vēl ļoti svarīga ir stāstniece Džoja Viljamsa. Varētu tev veselu plejādi nosaukt, bet tie varētu būt tādi, kas ir atstājuši pēdas tajā, kas ir lasāms manā krājumā.”
Apvienojot skatījumu gan uz dzeju, gan arī filozofiju, uz senatni un uz mūsdienām, Lauris Veips atzina, ka dzeju un mūsdienu dzīvi nav viegli savienot:
“Tagad, it sevišķi studējot filozofiju, domāju par to, kā var to milzīgo pasaules ainas nomaiņu, kuru mums ir atnesusi zinātnes attīstība, translēt dzejā, kas tomēr ir konservatīvs medijs.”
Sadarbību ar krājuma redaktoru, dzejnieku Arti Ostupu Lauris Veips raksturoja kā ļoti veiksmīgu. “Īsumā tas, kā mēs sadarbojāmies, bija, ka viņš izlaboja pāris tekstus, pāris tekstus palūdza izņemt un tad, strādājot pie manuskripta, es viņam sūtīju tekstus un viņš darbojās kā vārtu sargs. Es pats viņu salīdzinu ar Oliveru Kānu, slaveno vācu vārtu sargu, kuram ir latviešu saknes un kurš vienkārši neļāva tādiem paviršiem sitieniem iekļūt vārtos, šajā gadījumā grāmatā,” stāstīja Veips.
Dzejas krājums “Interesantās dienas” iznācis novembra sākumā tekstgrupas "Orbīta" bibliotēkā līdztekus Aleksandra Sen-Seņkova dzejai "Papīra krūtis", Viļa Kasima miniatūrām "Lizergīnblūzs" un Leonīda Dobičina romānam "Enpils".
Par autoru:
Lauris Veips dzimis 1992. gadā Madonā, turpat audzis un skolojies. Pārcēlies uz Rīgu, kur sekojušas studijas klasiskajā filoloģijā. Pēc maģistra grāda iegūšanas viņa interese ievirzījusies filozofijas laukā.
