Dzintara Soduma balvai Ivetas Troalikas debijas romānu pieteica viņas literatūras skolotāja Anna Indāne. "Viņa bija tā, kura to visu noorganizēja, un uz pieteikuma vēstules bija arī daudzu citu skolotāju paraksti. Tas bija ļoti aizkustinoši, ka skolotājas ir tā izdomājušas, izdarījušas," uzsvēra Troalika. Indāne bija apkopojusi arī grāmatu lasījušo Ikšķiles vidusskolēnu atsauksmes. Tās, protams, ir dažādas: sākot no "abi varoņi ir muļķi un neko nesaprot" līdz "forša grāmata, es saprotu visu, par ko varoņi pārdzīvo"."
Vēl vienu atsauksmju birumu, kas noklausītas publiskās vietās, rakstniecei piegādājuši draugi. "Visi mani draugi un paziņas zina, ka man patīk, ja pastāsta, kas dzirdēts," viņa atklāja, "nevis tieši man izdomāti pareizi teikumi, bet kaut kas noklausīts, jo tad tas ir, man liekas, autentiskāk."
Lūgta atklāt, kāda literatūra viņai bija tuva pusaudzes gados, Troalika teica: "Es vienmēr esmu lasījusi ļoti, ļoti daudz. Iespējams, vienkārši nebija nekā cita, ko darīt.
Mums bija liels grāmatu plaukts mājās. Lasīju pēc kārtas visu, raibā rindā, ļoti nekritiski. Tur kopā bija Remarks un Hemingvejs, un Daniela Stīla, un dzeja – Čaks, un Annas Sakses pasakas.
Man bija tādi periodi. Ja mēs runājām par [laiku] tuvāk pusaudžu vecumam, man bija viens ļoti nopietns Remarka periods – tā, ka es lasīju visu un man šausmīgi patika. Vienā brīdī man viņš laikam apnika, un man likās, ka viņš jau sāk atražot sevi. Es viņu pametu un sāku lasīt… Kāds man pa jokam teica: "Ja tev patīk Remarks, tev varbūt patiks Hemingvejs. Tikai viņš nedzer kalvadosu, viņš dzer rumu." Tad es vienu brīdi lasīju Hemingveju. Pēc tam man tie vīrieši apnika. Paradījās Danielas Stīlas grāmatas. Izlasīju kādas divas trīs, sapratu, kāda ir tā shēma un nolēmu – šito vairs es nelasīšu, man viss skaidrs, nekad mūžā."
Apmēram tajā vecumā, kādā ir viņas grāmatas varone Laura, "Tūlīt paliks labāk" autore esot aizrāvusies ar apgāda "Atēna" izdoto literatūru. "Un tad bija visādi latviešu autori, kas man patika," viņa piebilda. Devītajā klasē Troalika lasīja Marta Pujāta, Ievas Melgalves un Jāņa Indāna dzejas rindas: "Šī trijotne, lai arī viņi ir divus trīs gadus vecāki par mani, likās pusdievi, laimīgie cilvēki, kuri var rakstīt dzeju. Man bija dzejas periods, kurā es rakstīju dzejolīšus un nevienam nerādīju un tad, kad parādīju, šausmīgi kaunējos."
Visubeidzot, rakstniece skaidroja, kā viņai veicās ar debitēšanu prozā: "Es līdz beigām nezināju, vai šis darbs tiks pabeigts vai ne, vai es to rakstu, lai kādam rādītu un izdotu. Līdz ar to man nebija skaidrs, vai tas ir pusaudžiem. Visdrīzāk
man šķita, ka tas būs manas paaudzes cilvēkiem, kuri bija pusaudži tajā laikā. Man pat likās, ka šodienas pusaudži varētu nesaprast to laiku, bet acīmredzot emocijas ir pietiekami universālas un izskatās, ka viņi saprot gan.
Varbūt viņi nezina, kas ir "kožaks", bet emocijas viņi saprot un notikumi, pārdzīvojumi ir līdzīgi. Man pusaudžu vecuma periods liekas brīnišķīgs literatūras nozīmē tieši tāpēc, ka tur tās krāsas var lietot ļoti dramatiski biezas. Tur visas emocijas uzreiz ir ļoti spēcīgas."
