Vaicāts, cik ilgi pēc grāmatas iznākšanas rakstniekam pieturas svētku sajūta, Osvalds Zebris Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atbild: “Ir ļoti dažādi. Vispār tā svētku sajūta galvenokārt ir brīdī, kad esmu sapratis, ko es gribu konkrētajā stāstā pateikt, un kā es gribu to pateikt. [..] Tad, kad grāmata ir izdota, protams, ir ļoti jauki viņu redzēt vākos, bet tās galvenās baudas sajūtas jau ir pagājušas.”
Turpinot par to, kas grāmatā “Šaubas” pierakstīts, tās autors piesauc vārdu “manējie” – tie ir desmit dzejnieki un rakstnieki (Regīna Ezera, Fjodors Dostojevskis, Arsēnijs Tarkovskis, Astrida Lindgrēne, Ojārs Vācietis un vēl citi), kuriem viņš veltījis stāstus:
“Man ļoti gribējās nofiksēt, tieši šajā dzīves posmā, tos manus domubiedrus – rakstītājus, kādi viņi salīdzinoši nesenā pagātnē bijuši vai tagad ir.
[..] Droši vien, ka šī ir grāmata par attiecībām cilvēku starpā un pilnīgi noteikti arī par attiecībām ar literatūru.”
Savus stāstus Zebris raksturo kā sintēzes rezultātu, protams, ar saujiņu jaunrades: “Es šajā gadījumā ļoti daudz lasīju attiecīgā autora darbus – gan tādus, kas agrāk bija ļoti patikuši, gan arī nelasītus. Pilnīgi noteikti necentos neko atdarināt vai turpināt tematiski to, kas konkrētajam rakstniekam vai rakstniecei, dzejniekam vai dzejniecei ir bijis svarīgi, bet kaut kā
mēģināju noformulēt sevī to sajūtu, par ko tas viss ir.”
Viņš cer, ka stāsti kādam kļūs par ierosmi iepazīt izcelto autoru tekstus.
Jāpiebilst, ka arī krājuma vāku daiļo sintēzes rezultāts – uz tās Lindgrēnes Karlsons ar Dostojevska seju. Rakstnieka nodomu īstenojis Roberts Zitmanis.