Par apmaldīšanos un jēgas meklējumiem – izdots romāns «Straupes pilskungi»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Tikko klajā nācis romāns “Straupes pilskungi”, kas ir divu autoru un dzīvesbiedru – Virdžīnijas Lejiņas un Jāņa Lejiņa kopdarbs. Jānis Lejiņš labi pazīstams kā vērienīgās triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” autors, bet Virdžīnija Lejiņa – kā populārā televīzijas seriāla “Likteņa līdumnieki” veidotāja. Abu jaunā, kopīgi rakstītā grāmata arī izaugusi no filmas scenārija, kas tapa 2007. gadā, bet ko filmā, diemžēl, neizdevās īstenot. Uzskatot, ka scenārijs ir gana aktuāls joprojām, autori to lēma “uzfilmēt” uz papīra. 

Romānam ir traģikomiska un mazliet paradoksāla intonācija, tā darbība risinās 21. gadsimta sākuma Latvijā un tās galvenie varoņi ir kādreizējās Straupes narkoloģiskās slimnīcas pacienti. Grāmata ir vēstījums par dzīves jēgas meklējumiem, cilvēku apmaldīšanos dzīvē, bet arī iespējām atrast sevi un mainīt savu dzīvi. 

Jau grāmatas vāka zīmējums ar dūmakā tīto Straupes pili un tajā ieejošajām un no tā iznākošajām pēdiņām liecina par Virdžīnijas Lejiņas režiju un romāna paradoksiem pilno intonāciju. 

Grūti iedomāties kādu citu romānu, kura galvenie varoņi būtu Straupes slimnīcas pacienti, caur kuru dzīvēm atklājas 21. gadsimta sākuma Latvija. Gan ar tajā valdošajām visplašākā vēriena mahinācijām, blēdībām un miljonu afērām, gan cilvēcisku sirsnību un pašaizliedzīgu rīcību otrā svaru kausā.

Romāns veltīts filmai, kuras scenāriju Virdžīnija Lejiņa un Jānis Lejiņš sarakstīja 2007. gadā, kurai jau bija izraudzīti aktieri, tostarp Juris Hiršs galvenajā – Valdiņa lomā. Filmu gan neizdevās īstenot, toties tagad tā pārtapusi grāmatā.

Virdžīnija Lejiņa un Jānis Lejiņš
Virdžīnija Lejiņa un Jānis Lejiņš

Virdžīnija Lejiņa stāsta: “Man šī ideja radās, kad mēs braucām filmēt “Likteņa līdumniekus” uz Sedu. Es skatījos uz Straupes pili, garām braucot, un man tas likās tik fantasmagoriski, ka tajā viduslaiku pilī valda šai brīdī pilskungi, kas ārstējas no alkohola. Un es to ideju kaut kā tīri vizuāli ieraudzīju.”

Grāmatas redaktors Guntis Berelis romānam piedēvējis detektīvparodijas žanru, autori atzīst, ka viņiem pašiem grūti to nodefinēt, bet katrā ziņā viņi negribēja ieslīgt jebkādā moralizējošā nopietnībā, uzskatot, ka tieši paradokss ir tas, kas vislabāk spēj izcelt kādu ideju vai vēstījumu.

Jānis Lejiņš skaidro: “Jau pamatideja ir paradoksāla, ka slimnīcu iekārtoja tieši šajā pilī. Pie tam – lai arī cik dīvaina bija šī ideja – tā nenāca par sliktu ne alkoholiķiem, ne pilij. Jo tā pils vairāk vai mazāk saglabājās, tā tika pat restaurēta zināmā mērā, parks sakopts.

Tāpēc arī visa tā romāna stāsts uz to ir uzbūvēts, ka tu nevari nekad zināt, ar ko kaut kas beigsies, tāpēc tur ir tā frāze, ka “Dievs zīmē taisni ar līkām līnijām”.”

Ka Dievs zīmē taisni ar līkām līnijām – to spilgti pierāda romāna galvenie personāži – Valdiņš, Ansis, Elvis, Jūlijs un Pēteris, kurus visus saved kopā Straupes dziedinātava, jo viņi visi vienā brīdī dažādu iemeslu dēļ ir pazaudējuši dzīves jēgu un mērķi.

Personāžiem nav konkrētu prototipu, bet, lai tie būtu realitātē balstīti, autori savulaik scenārija tapšanas laikā ne vienreiz vien tikās ar leģendāro Straupes narkoloģiskās slimnīcas vadītāju Edmundu Rudzīti un uzklausīja viņa pieredzi, ko sakausēja kopā ar saviem vērojumiem.

Virdžīnija Lejiņa atzīmē: “Man vienmēr ir licies, ka viss, kas notiek ar cilvēkiem ar mīnuszīmi, ir tad, ja cilvēks neatrod savu mērķi, savu uzdevumu šajā pasaulē. Viņš tā kā tāda futbola bumba mētājas pa laukumu. Kurš nu to pasper uz vienu, kurš uz otru pusi. Pats būtiskākais, man liekas, ir atrast savu pielietojumu un just jēgu tam. Tagad visi ir sašutuši par to, ka tik maz vēlētāju gāja uz vēlēšanām. Bet tas ir tāpēc, ka cilvēkiem gadiem ilgi ir atņemta iespēja atbildēt pašiem par savu dzīvi. Tev ir simts kontrolieru, tev ir simts priekšrakstu, tev ir simts priekšnieku. Un arī priekšnieks vairs nevar domāt ar savu galvu. Arī viņam ir kaut kādi priekšraksti. Tad jau nav brīnums, ka cilvēki paliek par tādām kā lellēm. 

Un tāpēc arī katrs meklē kaut kādu veidu, kā tikt ar sevi galā. Jo tas jau tevi urda, ja tu neatrodi pielietojumu. Cits dzer, cits lieto narkotikas, cits krāpj sievu, cits vīru.” 

Jēgu var atrast, ja cilvēks uzdrošinās nebūt marionete citu rokās, bet dzīvot pēc savas sirds sajūtas, un jēga ir došanā citiem, nevis egoistiskā ņemšanā tikai sev – arī par to ir stāsts grāmatā. Jānis Lejiņš norāda: “Šajā situācijā ar visādiem paņēmieniem, arī paradoksāliem, mēs gribējām parādīt, kā daži tēli tomēr atrod šo dzīves jēgu. Var jau teikt: nu kas vēl – alkoholiķi tagad pasauli labos? Bet iet un labo! Un tur ir tāda frāze, ka Valdiņš dakterim saka – es atradu iemeslu, lai nedzertu.”

Abu kopdarbs – romāns ''Straupes pilskungi'' tikko sācis ceļu pie lasītājiem, bet Virdžīnija Lejiņa un Jānis Lejiņš šobrīd jau strādā pie jauniem darbiem, šoreiz katrs pie savas grāmatas, kuru saturu pagaidām patur noslēpumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti