Jau uz grāmatas vāka Valdis Klišāns lasītājam pieteicis, ka šīs būs padomijas dzīves ainiņas bez pretenzijas uz vēsturi. "Rakstot šos tekstus, es galīgi nemēģināju ļoti dziļi analizēt politisko sistēmu, padomju uzbūves principus. Es patiešām mēģināju apziņā kaut kur meditēt un
mēģināju sajusties tā, kā es jutos, būdams zēns 70. gados: kā es skatījos uz pasauli, kā es uztvēru lietas, kā es komunicēju ar cilvēkiem,"
Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" paskaidro autors. "Vēsturniekam jau vienmēr jāapzinās, ka vēlākais uzslāņojums tam visam noteikti ir, bet šoreiz bija mērķis rakstīt tā, it kā es atrastos pie datora, pieņemsim, 85. gadā."
Arī Klišānam bija savulaik tik populārā atmiņu klade, ko klasesbiedri deva viens otram aizpildīt. Līdz mūslaikiem viņš to nav saglabājis, toties no agrām dienām palicis atliku likām mācību materiālu, glītrakstīšanas un matemātikas burtnīcu. Bet, rakstot "Pieauguša puikas atmiņu kladi", autors par pamatu ņēmis savas trīs gadu garumā feisbukā publicētās refleksijas par dažādām padomju laiku sadzīves lietām, par sīkumiem. "Viena lieta ir feisbuks, bet pilnīgi savādāk tas sāk izskatīties, ja liek uz papīra grāmatā. Tad šādi pilnīgi haotiski komentāri lasītājam neradītu pārāk pievilcīgu ainu," viņš atzīmē. "Es mēģināju ierakstus komplektēt pa tematiem un apaudzēt ar kaut ko. Es atlasīju interesantākos feisbuka draugu komentārus, kas, man likās, vai nu papildina vai apstrīd manis teikto. Es papildināju ar tā laika anekdotēm un, protams, es arī diezgan piesēdēju [Nacionālās bibliotēkas kolekcijā] Periodika.lv. Man arī mājās, laukos ir milzīgi padomju laiku žurnālu "Liesma", "Zvaigzne", "Kino" krājumi, kurus es vasaras karstajos mēnešos, kad ārā 30 grādos nevar iziet, istabā caurlapoju, meklēdams interesantākās, raksturīgākās epizodes, kas saskan ar to, ko es gribu teikt."
Pēc anekdotēm Klišānam tālu nebija jāmeklē – daļu autors zināja no galvas, daļu atlasīja internetā. "Anekdotes ataust atmiņā tad, kad tās sāk stāstīt," viņš piebilst.
"Bet ir viena nodaļa grāmatā, kurā nav anekdošu. Tajā ir par tādiem Padomju Savienībā aizliegtiem tematiem kā Latvijas brīvvalsts, Ziemassvētki, Lieldienas."
Vaicāts, kad un kā pats uzzinājis par tolaik aizliegtajām tēmām, autors atzīst, ka tikai vēlāk sapratis, cik ļoti vecāki un vecvecāki viņu no šīs informācijas sargājuši: "Es grāmatā rakstu – tad, kad bija Ziemassvētku laiks, man neteica, ka tie ir Ziemassvētki. Es redzēju, ka notiek kaut kas, kā parasti nav. Pa mātes līniju mana ome bija ļoti katoļticīga, vienmēr gāja uz baznīcu un reizēm mani ņēma līdzi kā mazu puiku (man tas gan bija liels pārbaudījums – trīs vai cik tur stundas nosēdēt dievkalpojumā). Jutu, ka kaut kas notiek. Un mamma vienmēr teica – šodien nedrīkst iet hokeju spēlēt, šodien nedrīkst iet slēpot. Es teicu: "Kāpēc nedrīkst? Kas ir?" Un viņa nesaka, kāpēc. Tad jau no draugiem kaut kā... Vārds "Ziemassvētki" kaut kur figurēja, bet visi bija tā kā sabijušies. Kad es jau biju vidusskolā, tad daudzmaz bija skaidri pateikts." Grāmatā autors tostarp ierakstījis epizodi, kā viņa māte, pašam par lielu pārsteigumu, pēkšņi dikti sākusi interesēties par grupu "Boney M" – izrādās, ka ansamblis bija izlaidis Ziemassvētku dziesmu albumu.
Valdis Klišāns lieku reizi atgādina, ka nesen izdotā grāmata ir nevis statistisks uzziņu krājums, bet viņa atmiņas.
