Oskars Vizbulis studējis filozofiju, 23 gadus strādājis žurnālistikā, bet tagad darbojas ierakumu otrā pusē – sabiedriskajās attiecībās. Rakstīt prozu viņš sāka pirms sešiem gadiem, kad nokļuva slimnīcā, un viņam radās vēlme padalīties ar lasītājiem savos vērojumos un atziņās, kas uzkrātas žurnālista gaitās. Stāstu krājums tikko nācis klajā.
Par grāmatu un pašu autoru diezgan daudz pasaka jau grāmatas vāks. Uz tā redzams pats Oskars Vizbulis, iegremdējies aukstos Daugavas ūdeņos, bet fonā viņam osta. Izrādās viņš tiešām peldas cauru gadu, viņam tuvs viss ar kuģošanu saistītais, kā arī ironisks skats uz dzīvi, par ko liecina arī grāmatai izraudzītais nosaukums.
"Man liekas, ironija ir tā, kuras mums ikdienā pietrūkst. Latvieši ir ārkārtīgi nopietni, traģiski. Nespēj par sevi pasmieties, paironizēt, kas, no tāda psiholoģiskā brieduma viedokļa raugoties, būtu ārkārtīgi veselīgi.
Un tad es izdomāju, ka nosaukums būs "Pēcjēzus vecuma sviests", jo man ir krietni vairāk gadu nekā Jēzum," stāsta Vizbulis. "Plus vēl, kad es biju nobildējies, es domāju – o, tur vēl simboliku var saskatīt – ja Jēzus staigāja pa ūdeni, es esmu iegrimis ūdenī, laikam tā grēku nasta ir tik liela, ka pa ūdeni staigāt man nesanāks."
23 gadus strādājot par žurnālistu, Vizbulis uzkrājis ļoti daudz interesantu gadījumu, stāstu un atziņu, kas bieži vien pateiktas tieši tad, kad mikrofons jau izslēgts. Tās viņam gadiem maisījās pa galvu, nedeva mieru, līdz 2012. gadā viņš ar visai nopietnām veselības problēmām nonāca slimnīcā un sāka rakstīt.
"Tās frāzes, visādas dzirdētas, maisās pa galvu. Piemēram, viens stāsts sākas ar teikumu, ko es dzirdēju "Ozirisā". Kādā sestdienas rītā viens vīrietis skaļi runāja pa telefonu un vienam teica: "Kas tad tas par mācītāju, kura draudzē divi cilvēki jau pakārušies”. Un man tā frāze neizgāja no prāta, un es domāju – kaut kas ir jādara. Un tad es beigās uzrakstīju stāstu," klāsta Vizbulis.
"Vai arī - kad mēs savulaik, strādājot žurnālā "Klubs", intervējām Valdi Zatleru: kad mēs gājām iekšā, mums tā kā pārbaudīja somas, bet pirms iešanas iekšā, atslēdza to rentgenu, un mums tās somas nepārbaudīja. Es gāju iekšā, ņēmu somu, un redzēju, ka mani ir ielaiduši iekšā ar nazi.
Protams, es jau netaisījos prezidentam uzbrukt. Bet pēc tam es uzrakstīju stāstu par nazi. Visādus tādus gadījumus es kā tādus lupatu audeklus šuvu kopā un konstruēju citu realitāti."
Grāmatā apkopoti 12 stāsti, kuros komiskais mijas ar traģisko, jo, kā saka Vizbulis – dzīve jau arī ir kā sinusoīda – te augšā, te lejā.
Stāsti visai atklāti un tieši ļauj ielūkoties vīrieša pasaulē – kurā raupjums un skarbums brīžiem pat paradoksālā veidā mijas ar ļoti lielu jūtīgumu un maigumu:
"Man šķiet, ka šodien kā vēl nekad ir aktuāli tas, ka dzimumi nesaprotas. Un viņiem vajag runāt. Tāpat kā vīrieši nesaprot sievietes, tāpat sievietes nesaprot vīriešus. Un man liekas, ka vajag parādīt, kā tad mēs vīrieši domājam. Un, ja kāds saka – fui, pretīgi, man nepatīk, tad tomēr – tādi mēs esam! Kas tur ko kaunēties. Tāda ir dzīve. Varbūt citiem vīriešiem ir vairāk bailes parādīt sevi maigāku, jūtīgāku, bet es esmu pietiekami vecs, lai nekaunētos. Un tas, ka tur reizēm pasprūk kāds rupjāks vārds… nu tā vīrieši runā."
Uz stāstiem lielus nospiedumus atstājušas arī autora studijas filozofijā. Kā viņš pats saka – no vienas puses, filozofa domāšana palīdz labāk orientēties. No otras puses – tā ir kā smaga nasta, jo mūžīgās pārdomas par dzīves jēgu nebūt nepadara dzīvošanu vieglāku. Bet neviens jau arī nav solījis, ka dzīvei ir jābūt vieglai. "Nekur jau dzemdību zālē uz sienām nav rakstīti plakāti – laipni lūdzam šajā taisnīgajā dzīvē!" piebilst rakstnieks.
Bet Vizbuļa stāsti ir arī par to, ka – par spīti visam, tomēr ir iespējams nodzīvot ar dziļu jēgu piepildītu dzīvi, tikai tas ir jāsaprot laicīgi.
"Es esmu lasījis to cilvēku atmiņas, kuri strādā ar cilvēkiem uz nāves gultas.
Un izrādās - lielākā nožēla ir par to, ka cilvēki nav darījuši to, ko viņi sirdī ir gribējuši darīt. Bet laiks ir pagājis un neko nav iespējams pagriezt atpakaļ. Un tāpēc pats galvenais, manuprāt, ir jāseko savai sirdij," uzskata Vizbulis.
Šī brīža tendence latviešu literatūrā ir īsproza, un ar savu grāmatu Vizbulis ir trāpījis īsti laikā, vērtē grāmatas redaktore Ruta Kurpniece. Īpaši viņa izceļ autora it kā šķietami vienkāršo valodu.
Vizbuļa debija prozā – stāstu krājums "Pēcjēzus vecuma sviests" tikko nācis klajā, bet, iespējams, jau nākamgad sagaidīsim viņa pirmo romānu, kura centrā arī būs iedziļināšanās vīrieša pasaulē un izjūtās.
