Šis ir pirmais zinātniskais pētījums par Latvijas valsts apbalvojumu sistēmu un tās tiesisko regulējumu. Monogrāfija tapusi uz Sintijas Stipres 2014. gadā aizstāvētā promocijas darba bāzes. Pētījums balstīts uz valsts arhīvu dokumentu, muzeju krājumu un normatīvo aktu izpēti, atspoguļojot līdz šim nezināmus faktus par Latvijas valsts apbalvojumiem.
Grāmatas atvēršanas svētki notiks 10. novembrī pulksten 16 Rīgas Latviešu biedrības namā, un piedalīsies tie, kuri saņēmuši Latvijas valsts apbalvojumus un ārvalstu ordeņus.
Tāpat pasākumā piedalīsies vēstures un juridisko zinātņu doktori, muzeju vadošie pētnieki, akadēmiķi, mācībspēki, diplomāti un citas personas, tostarp bijušie Latvijas valsts prezidenti.
Grāmatas autore Sintija Stipre ir karjeras diplomāte ar vairāk nekā 20 gadu darba pieredzi Ārlietu ministrijā (ĀM). Izstrādājusi 2009. gadā pieņemto Latvijas valsts karoga likumu un Ministru kabineta noteikumus "Latvijas valsts karoga likuma piemērošanas noteikumi". Eksperta statusā darbojusies arī Saeimas Juridiskās komisijas izveidotajā darba grupā, kura izstrādāja 2010. gadā pieņemtos grozījumus Valsts apbalvojumu likumā. Eksperte valsts simbolu tiesiskā regulējuma un lietošanas etiķetes jautājumos.
2007. gadā Stipre apbalvota ar Latvijas aizsardzības ministra piemiņas medaļu "NATO samits 2006" kā atzinības apliecinājumu par sekmīgu NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes norisi Rīgā. 2011. gadā saņēmusi ĀM valsts sekretāra balvu par nozīmīgu ieguldījumu ārlietu dienesta stiprināšanā, savukārt 2018. gadā apbalvota ar ĀM Atzinības rakstu par godprātīgu un profesionālu darba pienākumu veikšanu.
Ilze Medne: "Klasikas" studijā šobrīd valda svētku noskaņas, jo esam pirmie, kas tuvplānā redz šo brīnišķīgo, unikālo izdevumu, kas oficiāli vēl nav pat atvērts. Tas notiks 10. novembrī… Cik sen jau jūs interesē šī tēma, un kā pie tās nonācāt?
Sintija Stipre: Šis pētījums ir galarezultāts vismaz piecpadsmit, divdesmit gadu ilgam zinātniskajam darbam. Pirmo reizi ideja par šādu pētījumu – ka vajadzētu pētīt tieši valsts simbolus – radās aptuveni pirms gadiem piecpadsmit, kad ievēroju, cik ļoti dažādās pozīcijās tiek lietots Latvijas valsts karogs – gan kopā ar citiem karogiem, gan atsevišķi, un kā mēs to lietojam svētku dienās un ikdienā. Sākot studēt jurisprudenci, par bakalaura darba tēmu izvēlējos tieši Latvijas valsts karoga tiesiskā regulējuma izpēti. Tajā laikā aktualizējās arī vairāki tiesiski jautājumi – kad mēs izrādām cieņu karogam un kad zināmas darbības [saistībā ar to] kļūst par likumpārkāpumu, par ko var krimināli sodīt. Turpinot šo tēmu attīstīt jau maģistra darbā, 2009. gadā izstrādāju Latvijas valsts karoga likumprojektu, ko Saeima arī pieņēma.
Šis notikums, ka Saeima pieņem jeb reāli praksē iedzīvina maģistranta izstrādātu likumprojektu – tas mani kā jaunu zinātnieci ļoti iedvesmoja, tas tiešām bija fantastiski! Sapratu, ka esmu izvēlējusies pareizo virzienu un valstī šis jautājums ir jāuzlabo, jāsakārto.
Un tad jau, sākot studijas juridiskās zinātnes doktorantūrā, sapratu, ka nākamā pētījuma tēma būs valsts apbalvojumi – ordeņi un viss, kas saistīts par un ap šo tēmu. Jo līdz tam mani kā cilvēku, kas ikdienā ar ordeņiem nesaskaras, ordeņa pasniegšanas laikā vienkārši interesēja, kas tad ir apbalvots, par kādiem nopelniem. Par to izlasīju preses publikācijās, kurās tika aktualizēti jautājumi arī par to, vai šis apbalvojums pienākas visiem, kam tas piešķirts, ka varbūt vajadzēja arī vēl citus apbalvot… Sapratu, ka ir vērts šo lietu papētīt, paskatīties dziļāk. [Tas bija] ļoti, ļoti nopietns darbs – kā jau doktorantūrā: sākot ar pamatjautājumu noskaidrošanu, kas vispār ir apbalvojums, ko nozīmē šis jēdziens, kā vēsturiski ir attīstījies apbalvojuma veids, pasniegšana, tā nēsāšana no aizseniem laikiem – no Senās Ēģiptes un Romas.
Ordeņu nēsāšanas tradīcija ir savā veidā pārņemta no romiešiem.
Pētot ārvalstu konstitūcijas, koncentrējos vairāk uz Eiropas Savienības valstu pieredzi. Daudzu valstu konstitūcijās bija rakstīts, ka valsts simbolus drīkst dibināt tikai parlaments, vai arī – valsts simbolus drīkst pasniegt tikai un vienīgi valsts vadītājs. Un šis jautājums man kā juristei bija ļoti interesants atklājums, jo parasti konstitūcijās tiek regulēts tikai valsts karoga vai ģerboņa jautājums – tie ir ekskluzīvi valsts simboli. Un tad es sapratu, ka valsts apbalvojumi ir līdzvērtīgs valsts simbols, kam juristi īsti nav pievērsuši uzmanību, bet tam ir ļoti būtiska nozīme valsts dzīvē, ja jau šis jautājums tiek regulēts valsts pamatlikumā. Skatījos, kā tas viss notiek Latvijā – ko Latvijas likumi par to saka. Tobrīd mans pētījums un zinātniskā darbība tika arī attiecīgi novērtēta – ekspertes statusā tiku uzaicināta strādāt Saeimas izveidotajā Juridiskās komisijas darba grupā, pilnveidojot Latvijas valsts apbalvojumu likumu. Jo bija konstatēts, ka, piemēram,
2008. gadā, kad pirmoreiz darba grupa sanāca kopā, Latvijā tobrīd esošie ordeņi ir piemēroti nēsāšanai tikai vīriešiem. Tā ir otrā šķira – lente ap kaklu. Bet saskaņā ar etiķeti uz plikas miesas ordeņa lenti nedrīkst likt. Ko šādā gadījumā lai dara dāmas?
Jo pilns ordenis – šī pilnā ordeņa zīme – ir jānēsā kopā ar garo vakartērpu svinīgos apstākļos. Dāmas, protams, vakartērpu parasti izvēlas ar skaistu dekoltē, liek pērļu rotas, un tas absolūti neiet kopā ar ordeņu nēsāšanas tradīciju! Bija arī dzirdēts, ka dažas apbalvotās ārvalstu kundzes mēģina pašrocīgi šīs ordeņa lentes pārveidot, sienot pušķos, un tad mēs sapratām, ka tas vairs nav labs virziens – ka apbalvojumam netiek izrādīta pienācīga cieņa.
Viens no jautājumiem, ko darba grupa skatīja – kā izveidot tādu apbalvojuma dizainu, lai dāmas varētu to likt arī pie vakartērpiem. Tika veidotas ordeņu miniatūras, tika diskutēts par to, kā tām jāizskatās, cik lielām tām jābūt, un tika apkopota arī ārvalstu pieredze.
Šajā darba grupā piedalījās arī citi eksperti – bija pārstāvji no Ordeņu kapitula, bija vēsturnieki, tā ka šis ekspertu loks bija diezgan plašs. Rezultātā 2010. gadā tika veikti ļoti apjomīgi grozījumi valsts apbalvojumu likumā, un man ir prieks, ka liela daļa jautājumu tika atrisināti. Pamatā lielākoties šie grozījumi bija saistīti tieši ar to, lai ordeņus padarītu nēsāšanai ērtākus. Jo viena lieta ir tad, ja cilvēkam publiski pasniedz apbalvojumu – prezidents paspiež roku, un tas viss notiek ļoti svinīgi – ceremonijā, ko tiešraidē rāda Latvijas Televīzija.
Bet, ja cilvēks šo apbalvojumu nevar nēsāt ikdienā, tad apbalvojumam pazūd jēga. Ordeņa miniatūras apstiprinot likumā, tika domāts par to, lai apbalvotie varētu pēc iespējas vairāk parādīt to, ka viņu darbs, mūža ieguldījumus un izcilība ir novērtēti no valsts puses.
Tāpēc manā ieskatā šis bija ļoti lietderīgs, nepieciešams un arī veiksmīgs darbs, ko darba grupas ietvaros mēs paveicām.
Kopš šī brīža pagājuši 12 gadi. Vai jūsu pieredze un vērojumi liecina, ka mēs mākam cieņpilni izturēties pret valsts apbalvojumu?
Apbalvoto cilvēku mums vēl ir salīdzinoši maz, un tie, kuri apbalvojumus ir saņēmuši, ar ārkārtīgi lielu cieņu izturas un iespēju robežās ievēro etiķeti. Varbūt ne vienmēr par to ir pilnvērtīgas zināšanas, bet tas ir pilnīgi normāli – tā nav ikdienišķa lieta. Bet katrā ziņā no apbalvoto puses jūtama tiešām ļoti liela cieņa pret apbalvojumu.
Skatoties arī, kā apbalvotās personas apbalvojumus lieto, redzu, ka arī apbalvojums motivē ieturēt staltāku stāju, turēt taisnāku muguru, cieņpilnāk sevi pasniegt.
Jo tiešām – šie cilvēki ir vieni no labākajiem un izcilākajiem, kas mūsu valstī ir. Īpaši jau sabiedriskie darbinieki nealkst slavas vai goda, viņi mērķtiecīgi neiet uz ordeņa saņemšanu – viņi vienkārši godprātīgi, ar ļoti lielu tēvzemes mīlestību dara savu darbu, kas ir viņu sirdsdarbs – par to viņi deg. Cik lasu intervijās, arī pašam apbalvotajam tas bieži bijis liels pārsteigums.
Šie cilvēki ar savu piemēru, dzīvi un veikumu kļūst par motivāciju un ierosmi arī mums, pārējiem, līdzināties viņiem – strādāt tikpat centīgi un apzinīgi.
Starpkaru periodā bija aktuāla Kārļa Ulmaņa iedibinātā Ražena darba goda zīme. Līdz ar to darba tikums kā viena no tautas īpašībām, kas tiek īpaši godināta un cildināta, ir arī viena no mūsu vērtībām. Šobrīd tas ir Atzinības krusts, ko piešķir par īpašu veikumu tautas un valsts labā, par sabiedrisko darbību, par sasniegumiem zinātnē, mākslā. Tātad katram savā profesijā ir iespēja parādīt vislabāko sniegumu un arī pārstāvēt mūsu valsti starptautiski. Ja mēs skatāmies uz Latvijas māksliniekiem, mūziķiem, sportistiem – ļoti daudzi ir novērtēti ne tikai ar zelta medaļām sportā, bet arī ar valsts apbalvojumiem, un daudzi no viņiem ir saņēmuši augstus profesionālos un arī valsts apbalvojumus no citu valstu valdībām.
Tā ka ordeņi, apbalvojumi un publiskā pateicība ir svarīga ne tikai konkrētajam cilvēkam, bet arī visai sabiedrībai kopumā.
Mūsu valsts apbalvojumi ir arī ļoti skaisti – tie tiešām ir īsti mākslas darbi.
Te varu mazliet padalīties savā zinātniskajā atklājumā, kas man pašai bija liels pārsteigums, – par to, kā vispār ir radusies ordeņa zīme. Ordeņa zīme ir ordeņa krusts: tas ir pats ordeņa kodols, kas izsaka ordeņa būtību. Ordeņa zīme ir vēsturiski attīstījusies no bruņinieku ordeņa tērpiem sensenos laikos: jau no 10. un 11. gadsimta, kad tika dibināti pirmie mūku bruņinieku ordeņi [kā bruņinieku brālības, apvienības], katram ordenim bija nepieciešams savs atpazīšanas tērps. Tiem bija atšķirīgas krāsas, un ordeņa krusts attiecīgi tika uzšūts uz konkrētā ordeņa tērpa. Gadsimtu gaitā attīstoties un pilnveidojoties, ordeņa krusti kļuva par publiskas atzinības zīmi – valsts apbalvojumu. Tas ir ļoti garš stāsts, kas detalizētāk aprakstīts grāmatā. Ņemot vērā saistību ar reliģiskajiem ordeņiem, man bija liels pārsteigums atklāt, ka ordeņa krusts – šī vertikālā un horizontālā pozīcija – simboliski attēlo četrus kardinālos tikumus, kas kristietībā ir labi zināmi, savukārt katra krusta smailīte – kopumā tās ir astoņas smailītes – simbolizē astoņas Kalna svētības. Mūsdienās reti kurš zina šo simbolisko vēstījumu.
Ordenis savā veidā ir cilvēka gara spēka atspoguļojums.
Piemēram, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotie ļaudis brīdī, kad Latvijas valsts vēl nebija nodibināta, bija gatavi atdot savu visdārgāko, kas cilvēkam ir – savu dzīvību –, skaistas idejas vārdā: lai mums būtu sava valsts!
Un, ja cilvēks spēj ziedot savu dzīvību augstākas idejas vārdā un citu cilvēku labā, tas viennozīmīgi liecina par garīgi ļoti augstu attīstītu tautu, par garīgi attīstītu indivīdu.
Tādēļ šīs ordeņa zīmes primāri ir saistītas ar garīgumu. Grāmatā atspoguļoti ordeņi, kādi bija pirmskara Latvijā – no tiem ir dažas fotogrāfijas, tāpat grāmata ir ļoti bagātīgi ilustrēta ar mūsdienu ordeņu attēliem. (..) Tas varētu būt interesanti gan vēstures pētniekiem, gan kolekcionāriem – salīdzināt, kā laika gaitā mūsu apbalvojumi ir mainījušies, kā tie ir pilnveidojušies. Un vēl es varētu pastāstīt arī par to, par ko man bija milzīgs prieks:
šī zinātniskā pētījuma rezultātā atklāju, ka Latvijas valsts apbalvojuma diplomi ir visskaistākie un visgreznākie Eiropā!
Pat ja tos salīdzinām ar karalistēm, teiksim, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, kur ir ļoti senas apbalvošanas tradīcijas: viņiem ordeņa diploms ir vienkārši skaists, grezns, balts vai mazliet ziloņkaula krāsas papīrs, kuru parakstījis monarhs vai attiecīgai valsts prezidents. Bet mūsējie ir vesels mākslas darbs! Tie bija ļoti skaisti un grezni gan pirmskara Latvijā, kad tos zīmēja Rihards Zariņš – nu, tur ir vērts katru detaļu papētīt, gan arī mūsdienās. Man ir prieks un lepnums, ka šajā jomā Eiropā esam līderos – nevienai citai valstij tik skaistu diplomu nav.
Kas bija jūsu pētījumu lauks un atradumu vietas? Kur meklējāt šo informāciju? Vai patiesi iepriekš plaši pētījumi par šo tēmu nebija veikti?
Jāsaka, kā ir, – Latvijas pastāvēšanas vēsturē šis ir pirmais pētījums par ordeņu tiesisko regulējumu un vēsturisko izcelsmi juridiskā griezumā. Protams, grāmatas par Latvijas valsts apbalvojumiem līdz šim ir izdotas, bet tieši šādā rakursā nav. Ne velti šis ir doktora disertācijas turpinājums, jo disertācijā man bija jāiekļaujas 250 lapās.
Biju savākusi tik daudz materiālu, vēl pirms aizstāvēšanas kopumā laikam bija kādas 550 lapas! Kad parādīju profesoram izdrukāto lapu kaudzi, viņš saķēra galvu un teica – ak, kungs, Sintija, ar to ķieģeli jau cilvēku var nosist! Tev ir jāsaīsina! (smejas)
Līdz ar to man bija jāiespiežas 250 lapās, bet materiālu bija ārkārtīgi daudz – vēsturi pētot, ņēmu materiālus no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, no Kara muzeja, no Valsts arhīva – tie bija dokumenti, kas palīdzēja izsekot vēsturiskajiem līkločiem: kāda bijusi sarakste ar prezidentu, tolaik vēl Satversmes sapulces prezidentu Jāni Čaksti, ļoti lielā mērā ordeņu dibināšanā bijis iesaistīts toreizējais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Kā diplomātei – mans pamatdarbs vēl joprojām ir Ārlietu ministrija – liels atklājums bija tas, ka,
neskatoties uz Meierovica profesionāli augsto sniegumu diplomātijā un plašajām zināšanām starptautiskajās attiecībās, tieši viņš ir bijis Triju Zvaigžņu ordeņa idejas autors un, visticamāk, pats arī izstrādājis vienu no pašiem pirmajiem ordeņu statūtu projektiem.
Viņš sarakstījies ar Satversmes sapulces prezidentu Čaksti. Tolaik bija nodibināts tikai Lāčplēša Kara ordenis, un bija doma, ka tas arī paliks vienīgais Latvijas valsts apbalvojums un citu Latvijā nebūs. Bet Meierovics rakstīja Čakstem, ka diplomātisku apsvērumu dēļ Latvijā ir ļoti, ļoti nepieciešams nodibināt vēl civilo ordeni, lai stiprinātu diplomātiskās attiecības un pateiktos par atbalstu sabiedrotajiem Latvijas neatkarības atzīšanā.
Tātad primāri Triju Zvaigžņu ordenis tika dibināts ar mērķi to lietot kā diplomātisko attiecību instrumentu, un tikai vēlākajos gados to sāka piešķirt arī Latvijas valstspiederīgajiem, kuri cēla Latvijas labklājību, lielā mērā iesaistījās arī valsts pārvaldes procesos. Par šo faktu – par Meierovica lomu Triju Zvaigžņu ordeņa dibināšanā – līdz šim neviens vēsturnieks vēl nebija pētījis, nebija rakstījis, tāpēc man ir liels prieks, ka esmu paspējusi to atklāt pirmā.
Protams, ļoti plašs ir arī ilustratīvais materiāls. Man bija iespēja izrunāties ar mākslinieku Gunāru Krolli, kurš bija atjaunotā Triju Zvaigžņu ordeņa pirmo diplomu autors – viņš ļoti interesanti stāstīja, kā šis process noticis – lielā steigā, stresā, pa naktīm. Viņa intervija, ko viņš sniedza, man vēl disertāciju rakstot, pilnā apjomā ir publicēta grāmatā, un tā ir unikāla vēstures liecība, jo arī par šo neviens plašākā sabiedrībā nezina. Esmu apkopojusi cilvēku stāstījumus un atmiņas. Arī prezidenta Gunta Ulmaņa stāstīto, viņš ne tikai stāvējis klāt pie ordeņa atjaunošanas procesa, bet bijis vistiešākā veidā tajā iesaistīts – viņš patiesībā tobrīd veidoja vēsturi… Viņš arī ir dalījies savās atmiņās un pārdomās, kas viņu savulaik pamudināja atjaunot šo ordeni: šis valsts augstākais apbalvojums ir arī viens no prezidenta amata simboliem. Valsts vadītājam jābūt saviem amata simboliem, lai viņš varētu apbalvot citus, jo
saskaņā ar vēsturiskajām tradīcijām ordeni var piešķirt tikai tas, kurš pats ir ordeņa kavalieris, kurš pats ir ar ordeni, jo tas tiešām būtu mazliet dīvaini – pašam ordeņa nav, bet to piešķir citiem.
Tā ka apkopots ļoti daudz interesantu vēstures liecību. Bijušas arī ekspertu konsultācijas par to, kā diplomātiskajā protokolā lieto ordeņus – varbūt arī plašākam lasītāju lokam būs interesanti beidzot uzzināt to, kādēļ ordeņi tiek dalīti samērā vienkāršiem ārvalstu amatiem – piemēram, karaļnamā kambara meitai vai kādam citam mūsu izpratnē zemam amatam. Bet karalistē, saskaņā ar Karalisko protokolu, šie cilvēki ieņem ļoti augstu statusu, un tad nu grāmatā ir skaidrots, pēc kādiem principiem diplomātiskajā protokolā notiek ordeņu apmaiņa, ko nozīmē ordenis amatam – jo varbūt cilvēks ir amatā tikai vienu dienu, vienu stundu, bet tikai tādēļ, ka viņš ir šajā amatā, viņam pienākas noteikta līmeņa apbalvojums. Piemēram, Triju Zvaigžņu ordeņa trešo šķiru piešķir ārlietu ministriem, vēstniekiem. Otrā šķira attiecīgi pienākas premjerministram, kas ir valdības vadītājs. Un arī par šiem jautājumiem plašākai sabiedrībai līdz šim nav bijusi sniegta padziļināta informācija. Tā kā es ceru, ka mans pētījums, mana zinātniskā monogrāfija palīdzēs gūt dziļāku ieskatu ne tikai vēstures līkločos, bet arī izprast mūsdienu situāciju – kam ordeņi tiek pasniegti un kādēļ tiek pasniegti. Gribētos cerēt, ka jaunie zinātnieki, arī eksperti savās jomās – gan vēsturnieki, gan juristi – izrādīs interesi tālāk pētīt šo tēmu. Jo tur aktualizēti vairāki interesanti jautājumi, par kuriem līdz šim neviens nav rakstījis – tur ir tēmas, par kurām varētu rakstīt atsevišķas disertācijas! Ņemot vērā, ka šis ir pirmais pētījums, gribētos cerēt, ka šī tēma tiks pētīta dziļāk, plašāk, jo tā patiesībā ir mūsu valsts vēsture, būtība – kas mēs esam šobrīd.
Ordeņi attēlo valsts vērtību skalu – kam mēs dodam ordeņus, par ko mēs dodam ordeņus, kas ordeņus piešķir. Tas viss attēlo to skalu, kas valstī un sabiedrībā ir svarīga.
Līdz ar to turpināt pētījumu būtu vērtīgi ne tikai konkrētā zinātnes nozarē, bet arī visai sabiedrībai un tautai kopumā – apzināties, kas mēs esam, kas ir mūsu vērtības, kā tās laika gaitā ir mainījušās.
Jums pašai šī tēma nu ir slēgta?
Noteikti nē. Noteikti nē! Lai gan šajā grāmatā ierobežojumu lappušu skaitā nebija, baidījos, ka tas "ķieģelis" kļūs pārāk smags. Esmu plānojusi turpināt izpēti valsts simbolu jomā – iespējams, vēl varētu paņemt citu rakursu apbalvojumiem, bet pagaidām to vēl gribu pārdomāt pati pie sevis. Noteikti gribētu turpināt pētījumus par valsts karogu, jo viens no disertācijas atzariem bija tieši par tā tiesisko regulējumu. Ņemot vērā tās 250 lapas, to nevarēju īstenot. Materiālu savākts ļoti daudz, ir vēstures liecības, ir izpētīta citu valstu pieredze, un es domāju, ka pēc kāda laika šajā sērijā varētu gaidīt nākamo pētījumu – šoreiz par valsts karogu.
Bet kas notiks 10. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā? Kādi būs grāmatas atvēršanas svētki?
Man būs liels gods sveikt viesus grāmatas atvēršanas svētkos! Gan man pašai personīgi, gan Latvijai tas ir ļoti nozīmīgs notikums. Ir aicinātas prominentas personas, daži teiks uzrunas. Priecāšos prezentēt šo grāmatu. Ceru, ka arī plašākam interesentu lokam būs interese to iegādāties un lasīt. Grāmatā ir arī mans e-pasts, tāpēc no tiem, kuri vēlēsies dalīties vēstures liecībās, atmiņu stāstos, priecāšos saņemt informāciju un papildu materiālus, jo arī šīs grāmatas tapšanā ir iesaistījušies ļoti, ļoti daudzi cilvēki. Visus pat nav iespējams uzskaitīt!
Atmiņu stāsti, kas man uzticēti, dzīves gājumi – tie patiešām man liek pārdomāt ne tikai savu dzīvi, bet arī vērtības, kas svarīgas visai tautai, nācijai kopumā un iezīmē to virzienu, uz ko mēs ejam, uz ko mēs tiecamies.
Daudzi dzīvesstāsti, vēstures liecības, dokumenti vai fotogrāfijas patiešām iedvesmo – iedvesmo pētīt tālāk, izzināt, kas mēs esam, un arī sniegt priekšlikumus, kā mēs varam būt vēl labāki. Kā visi kopā Latviju varam darīt vēl skaistāku un bagātāku.
