— Nesen lieliskā noskaņojumā atgriezos no interesanta Maskavas brauciena, - atgādina Olga. – Bet šodien pēkšņi izskanēja, ka, iespējams, Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, saistībā ar Skripaļu lietu atsauks no Krievijas savus diplomātus! Būtu par maz teikts, ka mani tas apbēdināja. Uzskatu, ka nekā sliktāka par diplomātisko attiecību saraušanu nav, jo šādā gadījumā vairs nav iespējas vienoties. Tomēr ne jau tāpēc pastāv diplomāti, lai vienkārši sēdētu savā vēstniecībā, noformētu vīzas un rīkotu savai diasporai kaut kādus svētkus un tikšanās ar viesiem no Latvijas!
Un vēl ārkārtīgi saspringtā situācija ar krievu skolām… Nesen “Facebook” redzēju starptautisku zibakciju, kas, man šķiet, pat nav tik daudz vērsta pret visu skolu pāreju uz mācībām valsts valodā, kā rada krieviem ārpus Latvijas ačgārnu priekšstatu par notiekošo. Viena mana “Facebook” draudzene, kas mīl Latviju, kurai šeit ir draugi, to visu ieraugot, tūlīt pat sāka rakstīt par kaut kādām provokācijām, lai gan pilnīgi neizprata situāciju. Viņa nemēģina un arī nevar iedziļināties būtībā, jo nezina reālijas, nezina nianses. Bet daudzi tic visam, kas tiek publicēts, un arī paši izsaka par to viedokli. Un sākas vienkārši lamāšanās starp cilvēkiem, kas redz tikai notiekošā virspusi.
Tas ir neprātīgi sāpīgi neatkarīgi no tā, vai tu stāvi vienā pusē vai otrā.
Man šķiet, ka kopīgu saskares punktu neizdosies atrast nekad, jo neviens to negrib atrast. Neviens negrib vienoties.
Bet, ja tagad nogriezīs pat iespēju vienoties, būs pavisam slikti. Konkrēti – cilvēkiem, kas saistīti ar kultūru.
— Saprotams, ka tu to uztver īpaši asi arī tāpēc, ka pati esi pa pusei latviete – vectēvs 1914.gadā aizbrauca uz Krieviju, tur piedzima tavs tēvs, pēc tam ģimene atgriezās Latvijā. Skolā sāki iet jau Rīgā?
— Esmu šeit izaugusi, lai gan piedzimu Petrozavodskā un pavadīju tur pirmos piecus dzīves mēnešus. Mana dzimtā valoda ir krievu, taču latviešu valodu izjūtu ja nu ne ideāli, tad ļoti labi. Runāju, lasu sarežģītus tekstus, dažreiz domāju latviski.
Taču, tā kā ilgi dzīvoju, tad atceros, kā nicināja latviešu valodu mūsu klasē, krievu skolā.
Un kā to slikti mācīja. Ko gan lai tagad prasa, ja latviešu valoda vispār nebija vajadzīga!... Vārdu sakot, pretenzijas iespējamas no vienas un no otras puses.
— Tomēr tu taču piekritīsi, ka neviens un nekad nav atcēlis izglītību latviešu valodā?
— Jā, un pēdējās klasēs es mācījos jauktajā krievu un latviešu skolā, pašā centrā. Slavenajā Rīgas 2.vidusskolā, kur mācījušies arī Sergejs Eizenšteins un nākamais raķešu tehnikas pionieris Frīdrihs Canders, un Knuts Skujenieks, un Elīna Garanča…
Bet atgriezīsimies pie šodienas.
Ir tādi, kas uzskata, ka pie mums krievu valoda tiek izspiesta. Tomēr paradoksāli, ka visi mani literārie tulkojumi no latviešu uz krievu valodu šeit tiek izdoti. Visi!
Un ko tas nozīmē?! Un esmu laimīga, ka šīs grāmatas ir un tām ir lasītāji. Ka mani novērtē lasošā latviešu publika.
Un, lūk, ne tik sen es ķēros pie ļoti smagas tēmas, pie latviešu strēlniekiem. Ne sarkanajiem, uzsveru. Atdzejoju poēmu krājumu “Mūžības skartie”, kuru Aleksandrs Čaks sarakstīja par vecajiem latviešu strēlniekiem, vēl pirms viņu šķelšanās. Par tiem, kuri karoja Krievijas imperatora armijas sastāvā, plecu pie pleca ar krieviem pret Vācijas armiju. Tēma ir grūta un vēl līdz galam nav izgājusi caur vietējo iedzīvotāju prātiem un sirdīm. Man tas šķiet ārkārtīgi svarīgi. Vēl vairāk tāpēc, ka 1918.gadā aprit 100 gadi ne tikai Latvijas Republikai, bet arī kopš Pirmā pasaules kara beigām. Nez kāpēc par to runā maz, un man šajā gadījumā galvenais ir pat ne datums, bet nepieciešamība, iespējams, atgādināt cilvēkiem, kam viņi ir parādā. Un kas vispār ir nacionālā pašapziņa.
Taču, lūk, kas ir interesanti. Es vienkārši mierīgi iesniedzu pieteikumu Kultūrkapitāla fondā radošajai stipendijai – un to ieguvu! Vēl vairāk, savu stipendiju man piešķīra arī mūsu autortiesību aģentūra AKKA/LAA. Tā kā tagad varu strādāt mierīgi. Protams, pēc tam būs jāmeklē izdevniecība… Šajā ziņā man ir varianti, taču es gribu, lai šis atdzejojums iznāktu arī Krievijā.
— Cik daudz Čaka vārds ir pazīstams Krievijas iedzīvotājiem?
— Čaku daudz atdzejojuši Latvijas krievu dzejnieki. Krievijā viņš arī ir pazīstams, taču vairāk kā Rīgas dziesminieks, kā nedaudz dekadents, izcils modernists – un viss! Reti kurš zina par viņa sakariem ar latviešu strēlniekiem un par to, ka viņš arī ir karojis, bet tas nozīmē – pats izgājis cauri šīm kaujām un šai sadzīvei. Lasot “Mūžības skartos”, es ne mirkli nevaru atbrīvoties no izjūtas, ka manā priekšā ir ziņojumi no kaujas lauka, kara korespondenta vēstītais.
Šie sviedri, smarža, skaņa – viss Čaka dzejā ir ļoti sajūtams un konkrēts. Tieši tā es mēģinu atdzejot.
Bet pie Čaka es nonācu, pateicoties Nacionālajam teātrim. Vispār daudzi impulsi man nāk no draugiem un paziņām. Kaut kas tevī briest zemapziņā, pēkšņi dzirdi: “Bet kāpēc lai tu ne-…?” Un domā - bet tiešām, kāpēc ne? Un it kā aktivizējas kaut kāda programma, sāc šajā virzienā strādāt, meklēt, radīt. Tā notika, piemēram, kad reiz Andrejs Žagars (es tad strādāju Nacionālajā operā) pēkšņi teica: “Ko tu raksti visus tos bukletus – ir jau laiks ķerties pie grāmatas!” Drīz iznāca iepazīties ar izcilo tenoru Sergeju Larinu, un pēc laika iznāca mūsu abu grāmata, kas bija uzrakstīta intervijas formā. Žagars mani iepazīstināja arī ar Serebreņņikovu – pēc tam bija mana sadarbība ar Kirilu mūsu Nacionālajā teātrī… Es starp citu, arī cenšos savstarpēji sapazīstināt mūsu draugus, jo bieži tas dod lielisku rezultātu.
Par Čaku. Maskavā pie manis pienāca Milda Sokolova no žurnāla “Иностранная литература” (“Inostrannaja ļiteratura”) un teica, ka gada beigās viņi laidīs klajā Latvijai veltītu numuru (Lietuvai veltītais jau ir iznācis), un lūdza kaut ko no maniem nepublicētajiem atdzejojumiem. Mēs vienojāmies, ka viņiem nodošu gatavās nodaļas no “Mūžības skartajiem”. Turklāt “Иностранная литература” atvēl tām daudz vietas, kā arī vietu publikācijas ievadam.
— Bet kā un kāpēc tu – cilvēks, kas esi pabeidzis konservatoriju un visu dzīvi bijis saistīts ar mūziku, pēkšņi sāki nodarboties ar atdzejošanu?
— Atdzejoju no bērnības, no skolas laikiem. Kad atklāju sev šo iespēju, man iepatikās, ķēros pie angļiem, frančiem. Taču vēl nezināju, ko drīkst, ko nedrīkst, un kā to darīt, un mācījos, vienkārši salīdzinot ar ģeniāliem atdzejojumiem. Ļoti laba skola, manuprāt. Vienīgā skola, kāda vien var būt. Un pēc tam, nodarbojoties ar mūziku, žurnālistiku, es periodiski atgriezos pie atdzejošanas
— No latviešu valodas tu sāki atdzejot daudz vēlāk?
— Viss sākās vienkārši no bērnības aizraušanās, bet nopietni pie tā ķēros, jau strādājot Latvijas Radio. Paulam bija dziesmas un romances ar latviešu klasiķu dzeju, vajadzēja šos vārdus atdzejot krieviski. Jo krievu valoda mums vienmēr gāja paralēli ar latviešu valodu, vēl vairāk – tas bija obligāti!
Taču, kad aizrāvos ar mūsu laikabiedru dzeju, nodomāju – bet kāpēc man šie angļi vai franči, ja ir brīnišķīgi latviešu dzejnieki,
un, lūk, viņi dzīvo līdzās, un es sajūsminos par viņu darbu?! Tā tas pamazām aizgāja – Leons Briedis, pēc tam Egils Plaudis, kurš ļoti slavēja manus atdzejojumus. Taču man pret to nebija ļoti nopietnas attieksmes. Un arī lieliski sapratu, ka ar to nenopelnīsi.
No paša sākuma man līdzās ir (pašreizējā AKKA/LAA izpilddirektore) Inese Paklone, kas pati ir brīnišķīga atdzejotāja, ļoti gudra, cilvēks, kas domā ne tikai par sevi, bet par latviešu literatūras uzplaukumu visā pasaulē vispār. Vēl tagad izmantoju daudzus viņas padomus un ieteikumus. Viņa man uzreiz ieteica atdzejot Annu Rancāni. Un pat neatceros, kā tas notika, bet 1989.gadā Maskavā, izdevniecībā “Советский писатель” (“Sovetskij pisateļ”), iznāca grāmatiņa ar maniem Rancānes atdzejojumiem! Es ļoti lepojos ar šo grāmatiņu.
Divtūkstošo gadu sākumā es nolēmu uztaisīt Ulda Bērziņa grāmatiņu. Tā sanāca, ka tā tika gatavota Maskavas izdevniecībā “Балускин” (“Baluskin”), taču tika nodrukāta Rīgā. Tālāk jau “aizgāja” – man iznāca citas grāmatas, piemēram, par mūsu slavenajām dziedātājām. Tad bija vajadzīgi parindeņi Ievas Strukas scenārijam Kirila Serebreņņikova iestudējumam Latvijas Nacionālajā teātrī (“Raiņa sapņi” — N.М.). Kad biju pie beigām, sapratu, ka no Raiņa šķirties negribu. Devos uz toreizējo Latviešu literatūras centru un pajautāju: “Nākamais ir jubilejas gads, varbūt man atdzejot Raini?“ Man atbildēja, ka pašlaik meklē atdzejotāju un vienkārši gaida mani. Tiesa, ir nosacījums – atdzejot arī Aspaziju. Es, ilgi nedomājot, atbildēju: “Labi.” Un rezultātu uzskatu par vēl vienu pierādījumu tam, ka dažkārt nevajag domāt, bet vajag piekrist, un viss. Jo tā ir likteņa balss.
Tā, pateicoties negaidītām sakritībām un likteņa pagriezieniem, vienā un tajā pašā gadā iznāca gan Rainis, gan Aspazija, bilingvālie krājumi. Tagad skatos uz šīm grāmatām un vienkārši nevaru iedomāties, ka to varētu nebūt.
Par nākamo kļuva Knuts Skujenieks. Es tad saņēmu radošo stipendiju no mūsu autortiesību aģentūras AKKA/LAA, sarunāju ar izdevniecību “Pētergailis”, un iznāca grāmata, arī bilingvālais krājums.
— Visas šīs grāmatas ir pieprasītas pie mums, vai tās arī tiek labi uzņemtas Krievijā?
— Laimīgā kārtā, jā. Kopā ar Āriju Vanagu, Aspazijas mājas-muzeja Dubultos direktori, īsā laikā (2016.gada beigas un 2017.gadā) mēs trīs reizes braucām uz Krieviju, bijām Maskavā, Pleskavā un Sanktpēterburgā. Bet jau tagad, marta sākumā, kopā ar izdevniecības “Pētergailis” vadītāju Ingunu Cepīti, es atkal aizbraucu uz Maskavu. Un varēju pastāstīt slavenās Ārzemju literatūras bibliotēkas izsmalcinātajai auditorijai par Knutu Skujenieku un viņa unikālo likteni. Māris Riekstiņš, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijā, toreiz nodeva dāvanas no mūsu Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas – jaunās grāmatas latviešu, krievu un angļu valodā.
Kāda tur bija publika, kā šie cilvēki klausījās, kā aplaudēja Knuta dzejoļiem krievu valodā!
Es biju laimīga. Kaut gan arī agrāk, kad mēs lasījām Aspaziju, publikas atsaucība bija neticama. Daudziem Aspazija kļuva par atklājumu, un tas ir saprotams, jo viņa ir atdzejota ļoti maz. Turklāt tā ir viņas pirmā apjomīgā grāmata, ko ir veidojis viens atdzejotājs. Līdz tam bija tikai viens mazs krājums, un te ar gaišu piemiņu jāatceras Ruta Marjaša, viņas fanātiskā uzticība Aspazijai.
— Atceros priekšvārdā tavu atdzejojumu izlasei slavenā žurnāla “Новый мир”.
(“Novij mir”) pagājušā gada marta numurā bija teikts, ka šie atdzejojumi devuši iespēju Rainim un Aspazijai atgriezties krieviski lasāmo autoru vidū!
Tas, ko raksta, protams, ir patīkami, taču aizmirstas vienā mirklī. Es vienkārši atceros cilvēkus, kuri klāusījās, lūk, tas man ir ļoti svarīgi.
Un vēl svarīgāk ir tas, ka šīs grāmatas tagad Maskavā ir Ārzemju literatūras bibliotēkā - vislielākajā šādā grāmatu krātuvē Krievijā. Bet nedaudz agrāk tās nokļuva Maskavas Aleksandra Puškina Valsts muzeja bibliotēkā, kur atrodas Krievijā lielākā dzejas kolekcija krievu valodā. Iedomājies, visa dzeja krieviski, kāda tikai var būt, - un mani Raiņa, Aspazijas un Skujenieka atdzejojumi!
— Un tavu Aspaziju lasīja Čulpana Hamatova?
— Viņa izveidoja ļoti skaistu kompozīciju un pilnīgi negaidīti savienoja Cvetajevu un Aspaziju. Esmu pateicīga brīnišķīgajai aktrisei un nekad neaizmirsīšu šo neparasto vakaru. Viņa vēlāk ar šo kompozīciju uzstājās gan Londonā, gan Maskavā.
— No Rīgas Krievu teātra skatuves skan arī tavi Austras Skujiņas atdzejojumi – Raimonda Paula “muzikālajās fantāzijās” ar šīs latviešu dzejnieces vārdiem.
— Bet te ir pavisam cita lieta. Es ar prieku ķēros pie šī cikla, pirmām kārtām, tāpēc, ka tas ir Pauls. Otrām kārtām, atceros to sava darba radio periodu, kad galveno daļu šo dziesmu izpildīja brīnišķīgā Aija Kukule. Un es domāju – būtu labi tās uztaisīt ari krieviski! Lūk, pagājuši tik daudz gadu, un man to piedāvā!
Visā šajā stāstā mani visvairāk sajūsmināja Maestro. Pilnmetrāžas izrādei “Meitene kafejnīcā” bija jāuzraksta vēl kādas piecas dziesmas. Es šaubījos, ka Pauls piekritīs, jo nav iespējams otrreiz iekāpt tajā pašā upē. Viņš iekāpa, pēc tik daudz gadiem! Un man tā savā ziņā bija mācību stunda – nekas vienkārši tāpat neaiziet, tomēr ir iespējams atcerēties to seno stāvokli – gan emociju, gan intonāciju ziņā. Un, kad klausies šīs dziesmas pamīšus, jaunās no vecajām atšķirt praktiski nav iespējams.
Iestudējums man patīk ar to, ka katra izrāde ir unikāla. Neviens cits nespēj to izpildīt, jo uz pults stāv tikai galveno melodiju notis, autors improvizē. Improvizē arī pārsteidzošā Veronika Plotņikova, tāpēc katru reizi iznāk pirmizrāde, katru reizi ir cits noskaņojums.
Pauls brīdināja, ka varēs spēlēt “Meitenē…” ne biežāk kā reizi mēnesī, jo ir pārāk liela slodze, kas prasa ārkārtēju sasprindzinājumu.
Man jautā, vai šī dzeja neiznāks grāmatā. Nekādā gadījumā, jo tā tika atdzejota mūzikai, un bija jādomā, kā tā tiks izdziedāta. Grāmatai viss tiktu taisīts pilnīgi citādi.
— Ne tik sen tev iznāca vēl viens darbs, kas bija saistīts ar teātri – Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatas” tulkojums krieviski. Pārej uz prozu?
— Kad es lasīju šo brīnišķīgo grāmatu latviski, tad sapratu, ka gribu to pārtulkot. Un tajā pašā dienā nejauši satiku Laimu Slavu, izdevniecības “Neputns” vadītāju, pateicu viņai par to. Viņa izbrīnījās un sacīja, ka Alvis arī to grib. Iztulkoju ļoti ātri. Grāmatiņa ir lieliski izveidota, tajā ir daudz informācijas, turklāt tas ir interesants Hermaņa kā cilvēka portrets. Krieviski tā iznāca 2017.gada rudenī, un jau tika pārdota mūsu pirmajā grāmatu gadatirgū.
Tā ir mana pirmā pieredze dokumentālistikas tulkošanā.
Protams, gribētos arī pastrādāt pie kaut kā no klasiskās prozas. Piemēram, pie Kārļa Skalbes pasakām. Tas ir mans sapnis.
Diemžēl Skalbe kaut kāda iemesla dēļ netika iekļauts hrestomātiskā pasaules pasaku “zelta fonda” sarakstā. Un ļoti žēl, ka tā, jo viņa pasakas nemaz nav sliktākas par pašu labāko no šī fonda, tās ir līdzvērtīgas Andersena, Vailda pasakām.
— Vai tu varētu atdzejot arī no krievu valodas latviešu valodā?
— Bet kādēļ? Mums ir lieliska atdzejotāju skola. Turklāt, pēc manām domām, cilvēkam ir jātulko uz savu dzimto valodu. Es varbūt arī varu domāt latviski, taču nespēju tik niansēti izjust, kaut kādas nianses vienalga palaidīšu garām.
— Olga, bet vai dažkārt nešķiet, ka pūliņi izveidot kaut kādu koridoru starp kultūrām aizplūst smiltīs?
— Nedomāju, ka tie aizplūst smiltīs. Citādi mēs jau sen būtu nonākuši ellē. Kamēr cilvēki ir pārliecināti, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi, viss vēl turas. Bet vēl man gribas ticēt, ka kaut kā uzsūksies! Jebkurš cilvēks līdz pašai nāvei grib dzīvot. Lai cik viņš nebūtu slims, lai cik viņš nebūtu vecs, viņam gribas ticēt, ka viņš ir nemirstīgs. Un šajā gadījumā ir tas pats stāsts.
Sapņoju par to, ka mēs visi kaut kā varētu vienoties. Nezinu, kā.
Es vienkārši daru savu darbu un cenšos samierināt krievisko un latvisko, kaut vai sevī. Lai nebūtu šīs bezjēdzīgās cīņas!
— Bet kādam taču tā ir vajadzīga?
— Nezinu. Dažkārt gadās, ka vienkārši ir tikusi pieļauta kāda kļūda, bet tam mums jātiek galā ar sekām, kas pieaug tikpat strauji kā sniega lavīna. Mani visvairāk apbēdina savstarpējie apvainojumi. Sliktāk par to nevar būt nekas. Var, protams, atgriezties, vēl pie Brestas miera līguma, atcerēties 1939.gadu, 1940.gada 17.jūniju… Tikai, iespējams, ka šīs savstarpējo apvainojumu saknes ir vēl dziļākas...
