Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Meitene saplēstos džinsos teica: "Viss kārtībā, varēsiet palikt pie manis." Vai tā bija laikmeta zīme, vai kas, bet Tev gandrīz vienmēr bija, kur pārnakšņot. Un gandrīz vienmēr – pie meitenēm saplēstos džinsos. Mēs svinējām Valpurģu nakti, cik nu Valpurģu nakti var "svinēt". Maldījāmies pa Kultūras akadēmijas dārzu. Pie ugunskura dziedāja "Sanāk, sanāk, kas samaksājuši", un mēs nudien bijām samaksājuši, ja par samaksu var uzskatīt sešdesmit santīmus veikalā "Doña Jimena" par japāņu plūmju vīnu un smaidošai bezpajumtniecei iedotu latu; dziedāja "Savējie sapratīs," bet neviens nesaprata. Tu sastrīdējies ar Jūgiju Stalti par lībiešiem. Man piesitās kaut kāds izbijis zeks, kurš draudēja iekārtot darbā. Pār Rīgu karājās fosfora mēness. Mēs bariņā slājām no Maskačkas uz Ausekļa ielu un kāpām pie meitenes saplēstos džinsos, bet Tu biji aizmirsis pareizās durvis. Zvanījāmies pie visām, bet nekur nevēra vaļā. Un būsim godīgi, tas vīrietis, kurš piekodināja, lai lasāmies prom, droši vien bij viņas tēvs. Pat caur slēgtām durvīm redzēju baltu pletkreklu viņa mugurā, bet meitenes saplēstos džinsus – iemīcītus veļas grozā. Tur arī palikām, kurš uz palodzes, kurš uz kāpnēm. Mēs bijām no labām ģimenēm. Arī Tavs tēvs nēsāja baltus kreklus, arī mans, kad vēl bija dzīvs.
Pilsēta modās. Miegaini ļautiņi kāpa lejā un augšā pa kāpnēm, bet mēs tikmēr tīrījām zobus katrs ar savu birsti: taisījāmies uz skolu. Zvanīja darbā iekārtošanas zeks, bet es necēlu.
Tad vēl bija tā nakts, kad aizkūlāmies uz Vecmīlgrāvi. Kāpām ne lūgti, ne aicināti pie Melgalves uz pēdējo stāvu. Viņa mūs nelaida iekšā. Un pareizi darīja, protams. Es viņas vietā arī diez vai tādus laistu.
Bet trešā reize nebija kāpņu telpā. Tā vispār nebij ne telpā, ne laikā. Attālumi un lielumi pazūd naktī pirms mammas bērēm. Viss pazūd. Atceros tikai klubu "Depo", šaudīgas gaismas un krāsainus zibšņus; Mārtiņu Blanku vai Linku, kurš bļauj: "PROFESORS PIEDZĒRIES!", blarkšķinādams nepiespraustu vadu, rīvēdams basenes stīgas pret skatuves malu kā nelabais; atceros cirtaino džusi, kas kož man rokā, jo pieprasu: "Iekod man rokā," jo gribu sajust ko citu, vienalga ko, vienalga nesanāk; atceros arī krievu metālistus ar šņabi, bet tikai miglaini, un tad jau ar kaut kādiem nepazīstamiem čupiņā atslēdzos uz RTU ēdnīcas smagās, sarkanās akmens terases grīdas.
Tu kaut kur pazudi. No rīta stacijā satiku Treibergu brūnā džemperītī, ar dūdu čeholu plecā. Viņš bija priecīgs un žirgts, pirka pie lodziņa biļeti. "Uz kurieni tu?" es jautāju. "Uz Ērgļiem. Un pats?"
Jā, tiešām, labs jautājums. Apsēdos uz eskalatora. Tas atdzīvojās, ierūcās, pamirkšķināja brīdinājuma lampiņu un sāka nest mani augšup.
Un pēkšņi, jau vilcienā, pienāca īsziņa. Es nobrīnījos – kur tādā agrumā? Tad vēl viens signāls. Un vēl. Un vēl pāris duči pasaules skaistāko, mīļāko īsziņu gāzās pār manu dūcošo galvu. Tu biji sarunājis visus savējos, un savējie saprata. "Kikōne man lūdza…", īsziņu tekstos atzinās daži. Citi neatzinās, bet katrs rakstītājs ņēma rokās pa gabalam no mana mūža melnākā mūra un laida tos gaisā, laida kā putnus, kas, spārnus plaukšķinādami, cēlās un pazuda kaut kur aiz fosfora mēness. Tu pats biji tālu, bet tomēr blakus. Un nolūkojies, kā meitenes saplēstos džinsos, vīrieši baltos kreklos, Linki un Blanki, Melgalves, lībieši, Metālisti, visi draudzīgā bariņā ķieģelīti pa ķieģelītim nojauc šo tumšo dvēseles nakti; tālumā Tu smaidīji kā būvbrigadieris, apmierināts ar paveiktu darbu, un es arī, man šķiet.
