”Vai vēl ir kāds latviešu rakstnieks, kura vārdā nosaukta smaile Kaukāza kalnos? Vai vēl ir kāds latviešu rakstnieks, kuram bija jādomā, kur lai liek naudu? Ernesta Birznieka-Upīša dzīvi apvij stāsti, kas liek ar nostaļģiju raudzīties uz laikmetu, kurā rakstnieks dzīvoja.
Literāts bija neparastu ceļu gājējs. Ceļotājs, Baku naftas lauku pārvaldnieks, skolotājs, izdevējs, kurš saviem autoriem maksāja lielus honorārus, pats nepelnot ar viņu darbiem,”
pastāstīja organizatori. Kādu laiku Ernests Birznieks-Upītis bija arī Aspazijas un Raiņa atbalsts, izdodot tolaik trimdā Šveicē dzīvojošo dzejnieku darbus. “Dvēseliski ģeniāls cilvēks. Viņš ne tikai radīja meistarīgus darbus ar kultūrvēsturisku nozīmi, bet spēja morāli un finansiāli atbalstīt savu ģimeni, apkārtējos, citus latviešu rakstniekus un dzejniekus,” akcentēja Aspazijas mājas vadītāja Ārija Vanaga.
“Viņš bija kā baltais tēvs ar savu neuzbāzīgo dzīves viedumu un labestību. Viņš bija gan padoma, gan naudas devējs,” pastāstīja lekcijas veidotāja Sanita Ratniece, kura jau vairāk nekā desmit gadus vada Ernestam Birzniekam-Upītim veltīto Pastariņa muzeju. Ernesta Birznieka-Upīša vārds un daiļrade viņai ir tuva jau kopš bērnības. Bijusī skolotāja ir uzaugusi Birznieka-Upīša dzimtajā pusē, mācījusies Zentenes skolā un brīvos brīžus pavadījusi muzejā, palīdzot saimnieciskos darbos un muzeja pasākumos.
Kopš Covid-19 radītie ierobežojumi liedz rīkot tikšanās klātienē, Aspazijas māja kā tikšanās platformu izmanto sociālo tīklu “Facebook”.