Grāmatu stāsti

Noras Ikstenas "Runādamies" un Valentīna "Melna ir tikai jūra"

Grāmatu stāsti

Zeibota "Krauklis" un saruna ar darba "Totālais skurbums: narkotikas Trešajā reihā" autoru

Nora Ikstena par grāmatu "Runādamies": Ar daļu no šiem cilvēkiem esmu runājusi visu mūžu

Nora Ikstena par grāmatu «Runādamies»: Ar daļu no šiem cilvēkiem esmu runājusi visu mūžu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

"Viss sākās ar laikrakstu "Labrīt", kad biju vēl galīgi zaļš gurķis, un tur bija tās milzīgās lielās intervijas – jaunajiem autoriem liela lieta! Tā ka tas viss noticis gandrīz 30 gadu garumā. Esmu intervējusi daudz vairāk cilvēku, bijis daudz vairāk sarunu, bet tās, kas šeit ir, kaut kā pašas no sevis salikās," saka rakstniece Nora Ikstena par savu jaunāko grāmatu "Runādamies", ko klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji".

Tajā iekļautas Ikstenas intervijas ar Dzintaru Sodumu, Imantu Ziedoni, Valentīnu Jākobsonu, Dagniju Dreiku, Jāni Einfeldu, Renāti Blumbergu, Tītu Reinu Vītso, Dairu Āboliņu, Aldi Gobzemu, Liānu Langu, Edvīnu Raupu, Raimondu Tigulu. 

Nora Ikstena: "Runādamies" ir tāda interesanta grāmata. Bija paredzēts, ka tā iznāks uz manu piecdesmit gadu dzimšanas dienu, bet mazliet aizkavējās. Man vienkārši gribējās apkopot to daudzo gadu sarunas un intervijas, kas man bijušas ar ļoti īpašiem cilvēkiem. Vispār intervijas un sarunu žanrs man vienmēr bijis ļoti tuvs. Ja izdevniecībai "Latvijas Mediji" vēl bija zināmas bažas un šaubas par to, vai tas varētu iznākt labi, man kaut kā nebija ne bažu, ne šaubu, jo man šķiet, ka

cilvēki, kas šajā grāmatā sarunājas viens ar otru – jo es jau esmu tikai kā medijs viņu starpā –, ir tik interesanti, un viņu sarunas šajā laikā izskan pilnīgi citā kontekstā.

Liega Piešiņa: Cik gadu garumā šīs sarunas ir tapušas?

Viss sākās ar laikrakstu "Labrīt", kad biju vēl galīgi zaļš gurķis, un tur bija tās milzīgās lielās intervijas – jaunajiem autoriem tā bija liela lieta.

Tā ka tas viss noticis gandrīz 30 gadu garumā! Esmu intervējusi daudz vairāk cilvēku, bijis daudz vairāk sarunu, bet tās, kas šeit ir, kaut kā pašas no sevis salikās.

Dagnija Dreika un Valentīns Jākobsons, Dzintars Sodums, Imants Ziedonis un Regīna Ezera, no jaunākiem laikiem – Raimonds Tiguls un Daira Āboliņa, arī Liāna Langa. Ļoti interesants bija laiks, kad žurnāls "Lilita" man deva pilnīgu brīvību – runāt, ar kādiem cilvēkiem vien es vēlos, un man tas likās ļoti labi, ka, nebūt nenoniecinot sieviešu žurnālus, tajos izdevās iedabūt intervijas ar dziļiem cilvēkiem.

Kāda ir lielākā atšķirība starp sarunu un interviju? Jo tu arī tagad, sarunājoties, brīžam saki  saruna, brīžam  intervija. It kā jau mums nav tāda žanra kā sarunas, mums ir intervija.

Pēc dabas neesmu žurnāliste, esmu izzinātāja, pēddzine. Kad cilvēki pa īstam atveras, intervija pāriet uz sarunas žanru – to ir grūti izstāstīt. Piemēram, intervija ar Raimondu Tigulu – tas bija ļoti sen, pirms visiem drūmajiem kovidlaikiem, bet kaut kādu iemeslu dēļ sarunājāmies "Skaipā". Toreiz bijām tik šausmīgi aizņemti, ka nespējām satikties.

Atceros to dienu, kad "sēdēju Skaipā" Ikšķilē un Raimonds "sēdēja Skaipā" Talsos, un tā bija tik emocionāla intervija...

Raimonda atmiņas par tēvu, sarunas par viņa dziesmām, par hengu – tas vienkārši notika pats no sevis. Tā kā tie brīži, kuros intervija kļūst par sarunu, vienkārši notiek un paliek prātā. Tāpat intervija ar Dairu Āboliņu, to es arī vienmēr atcerēšos. Tā bija ļoti saulaina diena viņas mājās Jūrmalā, kur sēdējām un aizrunājāmies par Bergmanu, par zemenēm. Saruna ir tāds īpašs žanrs, un īstenībā katrai no tām arī ir sava forma. Edvīnam Raupam saku paldies par to, ka viņš man daļēji atļāva izmantot savas grāmatas nosaukumu – zvanīju un prasīju viņam atļauju, vai varu savu grāmatu saukt par "Runādamies" – pēc analoģijas un noskaņas ar viņa grāmatu "Dzīvodamies", kas man ir viena no mīļākajām dzejas grāmatām, un viņš arī tādu atļauju deva.

Nora Ikstena un Raimonds Tiguls Ventspils koncertzāles "Latvija" atklāšanā
Nora Ikstena un Raimonds Tiguls Ventspils koncertzāles "Latvija" atklāšanā

Vai no intervijām, kas tapušas agrākajos gados, tika kaut kas ņemts ārā, tās tika drusku cenzētas, jo laiks ir mainījies?

Nē, bija tikai formas un augšanas grūtības. Daudzas no intervijām, kas ir šajā grāmatā, izaugušas par grāmatām. Ar Dzintaru Sodumu esmu runājusies tik daudz sava mūža laikā, tāpat arī ar Imantu Ziedoni – tas viss bija kaut kā citādāk, vienkārši

vajadzēja atrast formu, kā pēc iespējas salikt iekšā to, kas ir izrunāts, kas jau gadu gadiem ir bijis. Tāpēc arī intervijām nevarēju likt nekādus gadskaitļus, jo ar daļu no šiem cilvēkiem esmu runājusi visu mūžu – kādus gadskaitļus gan tur likšu?!

Interesants stāsts ir par interviju ar Aldi Gobzemu. Daži uzskata, ka tā tur neiederas. Bet, ja kādā dzīves brīdī esam bijuši kopā kā cilvēki, viens otram uzticējušies un izdarījuši ļoti labas lietas – kāpēc tām uzgriezt muguru? Tāpat intervija ar Liānu Langu. Visādi dzīves virpuļviesuļi pēc tam ir bijuši, bet uzskatu, ka tā ir brīnišķīga saruna, un kāpēc lai tās tur nebūtu?

Kura ir visneparastākā vieta, kur tu esi intervējusi cilvēkus?

Saruna ar Edvīnu Raupu Ikšķiles kapos pie zvanu torņa...

Daudz esam runājuši savā dzīvē, bet zvanu tornis – nu, jā... Negribētu nekādas alūzijas veikt ar šo laiku, bet principā tā ir lieta, kas paliek atmiņā uz mūžu.

Vai atceries, kā tu pati debitēji literatūrā?

Atceros ļoti labi – man bija iznākušas divas plānas stāstu grāmatiņas, un tad es aizbraucu uz Gotlandes salu. Braucu uz turieni ar kuģi "Iļjičs", un tieši uz tā izdomāju romānu "Dzīves svinēšana", kas diezgan pastāvīgi un stabili arī mani ienesa literatūras pasaulē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti