Abdulrazaks Gurna ir dzimis 1948. gadā Zanzibāras salā Āfrikas piekrastē. Nobela komiteja norāda, ka Zanzibāra bijusi ļoti kosmopolītiska vieta vēl ilgi pirms globalizācijas, jo šajā salā saskāries dažādu koloniālo varu mantojums.
60. gadu sākumā koloniālismam tika pielikts punkts un izveidojās neatkarīgā Tanzānijas valsts. Jaunā vara sāka vajāt arābu izcelsmes pilsoņus, tādēļ Gurna ar ģimeni pārcēlās uz Angliju. Dzimtenē viņš varēja atgriezties tikai 1984. gadā.
Gurna ieguvis doktora grādu Kentas universitātē un strādājis par profesoru šajā augstskolā, kur viņš pasniedza angļu valodu un postkoloniālisma literatūru.
Gurna ir sarakstījis desmit romānu (pazīstamākie no tiem ir “Paradīze”, “Pie jūras”, “Dezertēšana”), kā arī virkni stāstu.
Viņš sāka rakstīt 21 gada vecumā svahili valodā, tomēr par viņa galveno darba valodu kļuva angļu valoda. Gurna iedvesmojies no arābu un persiešu dzejas, Korāna, kā arī britu rakstniekiem, sākot no Šekspīra līdz pat V. S. Naipolam, kurš 2001. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā par līdzīgas tematikas darbiem.
Nobela komiteja norāda, ka Gurna ir rakstnieks, kurš necenšas izdabāt lasītājiem, piemēram, ar “laimīgām beigām”.
#NobelPrize laureate Abdulrazak Gurnah’s dedication to truth and his aversion to simplification are striking. His novels recoil from stereotypical descriptions and open our gaze to a culturally diversified East Africa unfamiliar to many in other parts of the world. pic.twitter.com/FVmk5cvomI
— The Nobel Prize (@NobelPrize) October 7, 2021
“Gurnas literāro darbu pasaulē viss mainās – atmiņas, vārdi, identitāte. Iespējams, tas ir tādēļ, ka viņa projekts nekad nevar sasniegt pilnību,” secina Nobela komitejas priekšsēdētājs Anderss Ulsons.
